Grīšļu ķauķis
| Grīšļu ķauķis Acrocephalus paludicola (Vieillot, 1817) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Kāpelētājķauķu dzimta (Acrocephalidae) |
| Ģints | Kāpelētājķauķi (Acrocephalus) |
| Suga | Grīšļu ķauķis (Acrocephalus paludicola) |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Ziemošanas areāls | |
 Grīšļu ķauķis Vikikrātuvē | |
Grīšļu ķauķis (Acrocephalus paludicola) ir neliels kāpelētājķauķu dzimtas (Acrocephalidae) dziedātājputns. Tas ir viens no visretākajiem Eiropas dziedātājputniem, kas ligzdo nelielā areālā Eiropas austrumos, ziemo Āfrikā.[1] Ģeogrāfisko variāciju nav.[2]
Grīšļu ķauķis Eiropā pirms apmēram 200 gadiem bija diezgan bieži sastopama, un Vācijā tas tika saukts par purva zvirbuli. Mūsdienās šīs sugas mājvietas ir iznīcinātas un grīšļu ķauķis atrodas uz izzušanas sliekšņa. Kopīgiem spēkiem Eiropas dabas aizsardzības speciālisti un zinātnieki meklē iespējas saglabāt un atjaunot grīšļu ķauķa populācijas tajās vietās, kur šis putns vēl ir sastopams.[1]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Grīšļu ķauķis ir gājputns. Ligzdo ļoti fragmentētā Austrumeiropas areālā ar centru Polijas, Baltkrievijas un Ukrainas robežu saskarsmes reģionā. Šajās valstīs sastopamas arī lielākās ligzdojošās populācijas. Mazākā skaitā grīšļu ķauķi ligzdo Lietuvā, vēl mazāk Vācijā un Krievijā (gan Eiropas, gan Centrālāzijas reģionā, bet, iespējams, šajā reģionā ir izmiris).[3][4] Vairākās vietās vairs nav sastopams: Ungārijā, Austrijā, Melnkalnē, Serbijā un Slovākijā.[4] Ziemo Āfrikas rietumos, lielākajai daļai populācijas uzturoties Senegālā, Džudža Nacionālajā putnu rezervātā.[5]
Grīšļu ķauķu migrācijas ceļš ved gar jūras piekrasti caur Beļģiju, Franciju, Spāniju un Maroku uz dienvidiem no Sahāras, kur Senegālā un Mali atrodas ziemošanas vietas.[1]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grīšļu ķauķis Latvijā pirmo reizi novērots 1940. gadā pie Babītes ezera, kad arī tika pierādīts pirmais un pagaidām vienīgais ligzdošanas gadījums. Nākamie novērojumi tika veikti pēc 30 gadiem. 1970. gada vasaras beigās 4 īpatņi tika noķerti Papes ezera niedrājā. Kopš 1970. gada Latvijā zināmi 43 novērojumi (46 īpatņi), no kuriem vairums ir bijuši jaunie putni (noķerti vasarā vai rudenī Liepājas un Papes ezeros). Pēdējās ziņas par iespējamu ligzdošanu iegūtas no 2000. līdz 2004. gadam, kad tika novērota vairāku īpatņu dziedāšana Liepājas ezera dienvidu gala grīšļu laukā, Aizraķē. Ņemot vērā, ka putni sastapti vienā un tajā pašā vietā piecu gadu periodā, ligzdošana lielā mērā ticama, lai gan pilnīgi droši tas nav pierādīts.[1][3]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grīšļu ķauķis ir neliela auguma, slaids ķauķis ar salīdzinoši smailu asti. Ķermeņa garums 11,5—15 cm, spārnu plētums 17—19 cm, svars 9,8—15,5 g.[6][7][8] Salīdzinot ar zvirbuli, grīšļu ķauķis parasti sver divreiz mazāk (apmēram 12 g).[1]
Apspalvojums ķermeņa augšpusē, virsasti ieskaitot, smilšu brūns ar tumši brūnu un melnu, intensīvu svītrojumu, apakšpuse gaiši pelēkdzeltena vai brūndzeltena, ar tumšām svītriņām uz krūtīm un sāniem. Virs acs plata, gaiša uzacs, kā arī uz galvas virsas gaiša svītra ar tumšām maliņām. Piere plakana, bez velvējuma. Knābis spēcīgs un smails. Abi dzimumi izskatās līdzīgi. Jaunajiem putniem iztrūkst svītrojums uz krūtīm un sāniem.[6][8]
Dzīves vieta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grīšļu ķauķis galvenokārt uzturas plašos, atklātos zāļu purvos, kuri vēl samērā nesen (pirms 50—100 gadiem) tikuši izmantoti siena pļaušanai. Pļauja pasargāja tos no aizaugšanas, bet slapjums no pārāk intensīvas apsaimniekošanas. Mūsdienās šo biotopu apdraud saimniekošanas pārtraukšana. Šī iemesla dēļ lēni izzūd pat labākās grīšļu ķauķa ligzdošanas vietas Baltkrievijā, Polijā un Ukrainā. Tādēļ tiek organizēta to apsaimniekošana arī mūsdienās.[1][4]
Grīšļu ķauķis uzturas arī dižās aslapes (Cladium mariscus) audzēs. Mūsdienās grīšļu ķauķi dižo aslapju audzēs ligzdo Polijā. Šo augu audzes ir saglabājušās arī Latvijā, piemēram, pie Kaņiera, Papes un Engures ezera. Kopumā pie Baltijas jūras, lai arī diezgan netipiska, grīšļu ķauķu raksturīgākā dzīvesvieta ir palieņu pļavas upju, ezeru un jūras krastā (piemēram, Kuršu jomas piekrastes pārplūstošajās pļavās).[1]
Grīšļu ķauķa ligzdošanas vietas ir nepastāvīgs biotops — ūdenslīmenis var strauji mainīties un ligzdas var applūst vai vieta var būt applūdusi jau ligzdošanas sezonas sākumā. Dažkārt putni ligzdo tikai otrā perējuma laikā — jūlijā, kad ūdenslīmenis ir pazeminājies līdz optimumam. Pārāk sausas vietas arī nav piemērotas ligzdošanai. Vispiemērotākajās ligzdošanas vietās ūdens sniedzas teju cilvēkam līdz ceļgaliem, apmēram 60—90 cm.[1][4]
Migrācijas laikā atpūtai tiek izmantotas vietas ar zemiem grīšļiem un niedrēm, applūdušas pļavas, lagūnas, ezeru un lielu upju krasti.[4] Ziemošanas vietās grīšļu ķauķis uzturas dabīgajās palienās Senegālas un Nigēras upju deltās.[1][4] Mūsdienās to apdraud ūdens trūkums, jo no dabiskajām palienēm ūdens tiek novadīts uz lauksaimniecības zemēm, galvenokārt uz rīsu laukiem. Turklāt Sahāras tuksnesim ir tendence izplesties, kas sagādā grūtības to šķērsot migrāciju laikā.[1]
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grīšļu ķauķis ir uzmanīgs, grūti pamanāms putns, barību meklējot uz zemes vai zemos un blīvi augošos augos, reizēm arī augstākos kārklu krūmos. Galvenokārt barojas ar nelieliem kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, ar spārēm, sienāžiem, zirnekļiem un spīļastēm. Nelielos daudzumos arī ar ogām.[6][7][8]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Grīšļu ķauķim ir maziem putniem netipiska ligzdošanas bioloģija: pārošanās ir ļoti juceklīga — katrs tēviņš sapārojas ar vairākām mātītēm, kā arī mātīte sapārojas ar vairākiem tēviņiem.[1][9] Katram tēviņam ir teritorija, kas savstarpēji pārklājas. No maija līdz jūlijam tie ar dziesmām cenšas piesaistīt mātītes uzmanību. Kad mātīte ir sapārojusies, tā ligzdu taisa un mazuļus baro bez tēviņa palīdzības (līdzīgi kā meža pīles).[1] Atšķirībā no citiem putniem grīšļu ķauķiem ir netipiski garš pārošanās process, sasniedzot 25 minūšu garumu.[1][6]
Sezonā var būt divi perējumi (pirmā ligzda tiek taisīta maija beigās, bet otrā — jūlija sākumā). Ligzda vīta no niedru šķiedrām, atrodas virs ūdens virsmas vai gīršļu cerā, kas ieskauts ar ūdeni. Dējumā 4—6 brūnas olas ar dzeltenpelēkiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 12—15 dienas. Salīdzinot ar citām ķauķu sugām, mātīte mazuļus baro ar palieliem kukaiņiem, jo tai ir jāspēj izbarot mazuļus vienai pašai. Tādēļ mātīte ligzdo tikai tādās vietās, kur kukaiņu ir ļoti daudz. Jaunie putni izlido 13—14 dienu vecumā.[1][6][8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,00 1,01 1,02 1,03 1,04 1,05 1,06 1,07 1,08 1,09 1,10 1,11 1,12 1,13 «Grīšļu ķauķa aizsardzība zemajos purvos un palieņu pļavās». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 23. martā. Skatīts: 2018. gada 4. augustā.
- ↑ World Bird List: Bushtits, leaf warblers, reed warblers, 2018
- ↑ 3,0 3,1 Putni LV: Grīšļu ķauķis Acrocephalus paludicola
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 [http://www.iucnredlist.org/details/22714696/0 IUCN: Acrocephalus paludicola
- ↑ Expedition solves Aquatic Warbler mystery, Birdlife International (2007).
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 «ARKive: Aquatic warbler (Acrocephalus paludicola)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 10. decembrī. Skatīts: 2018. gada 4. augustā. Arhivēts 2018. gada 10. decembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 7,0 7,1 Alive: Aquatic Warbler (Acrocephalus paludicola)
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 «Planet of Birds: Aquatic Warbler (Acrocephalus paludicola)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 16. janvārī. Skatīts: 2018. gada 4. augustā.
- ↑ Leisler, B. & Wink, Michael (2000): "Frequencies of multiple paternity in three Acrocephalus species (Aves: Sylviidae) with different mating systems (A. palustris, A. arundinaceus, A. paludicola)", Ethology, Ecology & Evolution 12: 237-249.