Grigorijs Sokoļņikovs

Grigorijs Sokoļņikovs (Giršs Briļļiants) Григорий Яковлевич Сокольников (Гирш Яковлевич Бриллиант)
KSFPR finanšu Tautas komisārs
Amatā 1922. gada 22. novembrī — 1923. gada 6. jūlijā
Premjerministrs	Vladimirs Ļeņins
Priekštecis	Nikolajs Krestinskis
Pēctecis	Mirons Vladimirovs
PSRS finanšu Tautas komisārs
Amatā 1923. gada 6. jūlijā — 1926. gada 16. janvārī
Premjerministrs	Vladimirs Ļeņins Aleksejs Rikovs
Priekštecis	amats izveidots
Pēctecis	Nikolajs Brjuhanovs
PSRS pilnvarotais pārstāvis Lielbritānijā
Amatā 1929. gada 16. novembrī — 1932. gada 14. septembrī
Premjerministrs	Aleksejs Rikovs Vjačeslavs Molotovs
Priekštecis	Arkādijs Rozengoļcs
Pēctecis	Ivans Maiskis
Dzimšanas dati	1888. gada 15. augustā Romni, Romnu apriņķis, Poltavas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Ukraina)
Miršanas dati	1939. gada 21. maijā (50 gadu vecumā) Toboļska, Toboļskas apriņķis, Omskas apgabals, KPFSR, PSRS (tagad Krievija)
Politiskā partija	VK(b)P
Augstskola	Parīzes Universitāte
|- | Militārais dienests Dienesta laiks 1918—1920 Valsts KSFPR Komandēja 8. armija Kaujas darbība Krievijas pilsoņu karš Apbalvojumi Sarkanā Karoga ordenis

Grigorijs Sokoļņikovs, īstais vārds — Giršs Briļļiants (krievu: Григорий Яковлевич Сокольников, Гирш Яковлевич Бриллиант) bija padomju valsts darbinieks, visvairāk darbojies ekonomikas jomā.

Dzīvesgājums

Izcelsme un izglītība

Piedzima 1888. gadā Romnos ebreju ģimenē: tēvs Jakovs Briļļiants — ārsts, aptiekas īpašnieks, kolēģijas padomnieks, māte Faņa Rozentaļa — pirmās ģildes tirgoņa meita, divi brāļi.

Pabeidza 5. Maskavas ģimnāziju. Mācījās Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet to nepabeidza savas revolucionārās darbības dēļ. 1914. gadā pabeidza Sorbonnas Universitātes Juridisko fakultāti un doktorantūru ekonomikas jomā. Apguvis sešas valodas.

Revolucionāra darbība

Kopš 1903. gada iesaistījās revolucionāru pulciņos, 1905. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, pieslējās boļševiku frakcijai. Bija 1905.—1907. gada revolūcijas, tostarp decembra sacelšanās Maskavā, dalībnieks: aģitators, propagandists, Maskavas komitejas Militāri tehniskā biroja loceklis, pēc tam iekļāvās Sokoļņiku rajona komitejā, kopā ar kuru arestēts 1907. gada rudenī. 1909. gada februārī viņam piespriests izsūtījums un mūža nometinājums Jeņisejas guberņā.

No nometinājuma vietas izbēga, no 1909. gada rudens dzīvoja Parīzē, kur bija strādnieku kluba pārzinis.

Partijā pievienojās nefrakcionālo boļševiku grupai, kuru Ļeņins sauca par samierniekiem un kura iestājās par izlīgšanu ar meņševikiem.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, kā internacionālists pauda savu noraidošo nostāju pret to, šāda pozīcija bija tuva Ļeņina izteiktajam kara negatīvajam vērtējumam. Dzīvoja Šveicē, organizēja Nefrakcionālo boļševiku ārzemju grupu biroju, darbojās Šveices Sociāldemokrātiskajā partijā.

1917. gada aprīlī, pēc Februāra revolūcijas, atgriezās Krievijā ar "Plombēto vagonu", kļuva par Maskavas komitejas locekli. KSDS(b)P 6. kongresā ievēlēts par partijas Centrālās komitejas locekli. 1917. gada oktobrī ievēlēts partijas CK Politiskajā birojā, kas gatavoja bruņotu sacelšanos pret Pagaidu valdību.

Banku nacionalizācija un Brestas miera līgums

Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada novembrī no Tveras guberņas ievēlēts Viskrievijas Satversmes sapulcē.

No 1917. gada novembra vadīja banku nacionalizāciju.

Iekļauts Padomju Krievijas delegācijā Brestļitovskas miera līguma slēgšanai. 1918. gada 3. martā kļuva par delegācijas vadītāju Trocka vietā un parakstīja līgumu. Tā paša gada jūnijā piedalījās pārrunās Berlīnē, kur tika apspriesti parakstītā miera līguma tautsaimniecības un tiesību jautājumi.

Pilsoņu karā

No 1918. gada darbojās Krievijas pilsoņu kara frontēs, bija 2. un 9. armijas (Dienvidu fronte) Revolucionārās kara padomes loceklis, 1919.—1920. gadā komandēja 8. armiju. Par šīs armijas komandieri iecelts bez militārās izglītības vai dienesta pieredzes pēc tam, kad Krievijas Dienvidu bruņoto spēku uzbrukuma laikā daļa 8. armijas štāba darbinieku dezertēja. Sokoļņikova vadībā armija sāka uzbrukumu, ar kaujām aizgāja no Voroņežas līdz Novorosijskai. Apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.

Atrazdamies vadošos amatos Sarkanajā armijā, Sokoļņikovs iestājās pret kazaku kārtas iznīcināšanu. Aizstāvēja sarkano kazaku komandieri Mironovu, kuram tika piespriests nāvessods par patvaļīgu komandēšanu. Sokoļņikovs atbalstīja militāro speciālistu — bijušo Krievijas Impērijas armijas ģenerāļu un virsnieku — piesaistīšanu Sarkanās armijas izveidošanai.

1920. gada augustā iecelts par Turkestānas frontes komandieri, kā arī par VCIK un TKP Turkestānas komisijas priekšsēdētājs. Vadīja padomju varas nodibināšanu Turkestānā, cīņu pret basmačiem, naudas reformu. Viņa darbības laikā pārtikas sagāde aizstāta ar pārtikas nodokli agrāk nekā pārējā Krievijā, atļauta brīva tirdzniecība bazāros, atbrīvoti no ieslodzījuma jaunajai varai piekāpīgi garīdznieki. Vēlāk līdzīga pieeja izmantota visā Krievijā Jaunās ekonomiskās politikas ietvaros.

1921. gadā slimoja, tika izoperēts un ārstējās Vācijā.

Finanšu Tautas komisārs

1921. gada rudenī iecelts par KPFSR Finanšu Tautas komisariāta Kolēģijas locekli, 1922. gadā — par finanšu Tautas komisāra vietnieku, praktiski vadīja šo komisariātu, jo tā laika komisārs Krestinskis vienlaicīgi bija arī KPFSR pilnvarotais pārstāvis Vācijā, kurā bieži arī atradās. 1922. gada rudenī iecelts par KPFSR finanšu Tautas komisāru. Pēc PSRS nodibināšanas 1922. gada 30. decembrī un PSRS Finanšu Tautas komisariāta izveidošanas 1923. gada jūlijā kļuva par pirmo PSRS finanšu Tautas komisāru.

Vadīja 1922.—1924. gada PSRS naudas reformu. Veidojot savu politiku, izmantoja finanšu jomas profesionāļu, tostarp Krievijas Impērijas zinātnieku un ierēdņu, zināšanas. Pēc viņa ierosmes Konjunktūras institūts (ekonomisko ciklu pētīšanas iestāde) iekļauts Finanšu komisariātā.

Laikā, kad FTK vadīja Sokoļņikovs, tika izveidota banku sistēma ar PSRS Valsts banku augšgalā, likvidēta naturālā un izveidota naudas nodokļu samaksa, izveidota Valsts apdrošināšana un Valsts darba krājkases, nošķirti valsts un vietējie budžeti, izstrādātas budžeta tiesību normas, ieviesti finanšu pārskati.

Uzskatīja, ka sociālisms jāievieš pakāpeniski, iestājās pret paātrinātu rūpniecības attīstīšanu. Autors teicienam, kurš radies, izmantojot par pamatu un piemērojot finanšu jomai teicienu "Reliģija ir tautas opijs": "Emisija ir tautsaimniecības opijs".

Cīņa partijā

No 1924. gada jūnija līdz 1925. gada decembrim bija VK(b)P CK Politbiroja locekļa amata kandidāts. 1925.—1926. gadā iesaistījās "jaunajā opozīcijā" (kreisās opozīcijas posms), kuras vadītāji bija Kameņevs un Zinovjevs, pauda uzskatus par partijas kolektīvās vadības nepieciešamību un šaubas par partijas ģenerālsekretāra amata, kuru ieņēma Staļins, saglabāšanas vajadzību. 1925. gada oktobrī kopā ar Kameņevu, Zinovjevu un Krupsku parakstīja paziņojumu, kurā nosodīja labējo noskaņojumu partijā. Sokoļņikovs nosodīja Buharina saukli, kurš aicināja zemniekus krāt, attīstīt saimniecību un kļūt bagātiem. Viens no noteicošākajiem kreisās opozīcijas biedriem Trockis uzskatīja, ka galvenajos ekonomikas jautājumos Sokoļņikovs drīzāk ir labējs.

1927. gadā izstājās no kreisās opozīcijas, VK(b)P 25. kongresā atkal ievēlēts partijas Centrālkomitejā. 1928. gada jūlija CK plēnuma laikā Sokoļņikovs piedalījās sarunā ar Buharinu un Kameņevu, kurā tika apspriesta iespējamā abu partijas iekšējo opozīciju cīņa pret Staļina grupu. Vēlākajos plēnumos (1928—1929) Sokoļņikovs apgalvoja, ka nepieder labējai opozīcijai, un norobežojās no Buharina.

Pēc partijas iekšējās opozīcijas sakāves Sokoļņikovs vairs neatradās finanšu komisāra amatā un neieņēma arī citus politiski ietekmīgus amatus. 1926.—1928. gadā bija Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja vietnieks, centās panākt līdzvērtīgu smagās un vieglās rūpniecības attīstīšanu. 1928. un 1929. gadā bija PSRS Naftas sindikāta priekšsēdētājs. 1929.—1932. gadā — PSRS pilvarotais pārstāvis Lielbritānijā, no 1932. gada — ārlietu Tautas komisāra vietnieks. 1930. gadā zaudēja CK locekļa amatu, kļuva par kandidātu. 1934. gada janvārī Sokoļņikovs kritizēts (kritizēja piemēram, Kaganovičs) par "kļūdām industrializācijā". 1935. gadā iecelts par PSRS mežsaimniecības Tautas komisāra vietnieku.

Arests, notiesāšana, nāve

1936. gada 26. jūlijā arestēts II Maskavas procesa ietvaros. Tajā pašā mēnesī izslēgts no partijas. Cita starpā vainots spiegošanā Anglijas, Vācijas un Japānas labā. Atklātā tiesas procesā atzina savu vainu vai apmeloja sevi pēc izmeklēšanā uz viņu veiktā spiediena. 1937. gada 30. janvārī viņam piespriesti 10 gadi ieslodzījuma cietumā.

Pēc sākotnējās oficiālās versijas, Sokoļņikovu 1939. gada 21. maijā Verhņeuraļskas izolatorā nogalināja citi ieslodzītie. 1956.—1961. gadā veiktajā PSKP CK un VDK izmeklēšanā divi bijušie Iekšlietu Tautas komisariāta operatīvie darbinieki liecināja, ka Sokoļņikova slepkavība, līdzīgi kā Radeka slepkavība divas dienas iepriekš, veikta IeTK darbinieka Kubatkina vadībā pēc Berijas un Kobulova rīkojuma.

1988. gada 12. jūnijā PSRS Augstākās tiesas Plēnums Sokoļņikovu reabilitēja.

Ģimene

No trim dzīvesbiedrenēm bija precējies tikai ar pēdējo. Pirmā — Faina Zahri (1889 — ?), dēls Jevgēnijs Zahri (1914—1985). Otrā — Marija Ščekotihina, dēls Mihails Červonnijs (1923—1980), kurš savu uzvārdu ieguva pēc tēva ierosmes par godu jaunās naudas ieviešanai PSRS. Trešā — Gaļina Serebjakova, dzimusi Bikbeka (1905—1980), bijusī Serebjakova sieva, pēc Sokoļņikova aresta arī arestēta, 18 gadu pavadījusi ieslodzījuma nometnēs un izsūtījumā; meita Geliana (1934).