Jānis Apinis

Šis raksts ir par ģenerāli. Par citām jēdziena Apinis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Jānis Apinis Latvijas armijas formas tērpā Personīgā informācija Dzimis 1867. gada 12. janvārī Drabešu pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1925. gada 25. jūlijā (58 gadi) Rīga, Latvija Tautība latvietis Dzīvesbiedre Jevgeņija (dzimusi Pušakova) Bērni Nikolajs, Jānis un Olga

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālis Valsts Krievijas Impērija Latvija Struktūra sauszemes bruņotie spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Latvijas brīvības cīņas Apbalvojumi Vladimira ordenis (ar šķēpiem; IV šķiras), Staņislava ordenis (II un III šķiras (abi ar šķēpiem)), Annas ordenis (II un III šķiras (abi ar šķēpiem)), Lāčplēša Kara ordenis (III šķiras) Cits darbs Lāčplēša Kara ordeņa domes biedrs

Jānis Apinis (1867. gada 12. janvāris — 1925. gada 25. jūlijs) bija Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Dzīvesgājums

Dzimis Cēsu apriņķa Drabešu pagasta (tagad Cēsu novads) "Bļodniekos". 1883. gadā iestājās Baltijas skolotāju seminārā, kuru pabeidza 1888. gadā. Pēc tam brīvprātīgi iestājās Krievijas Impērijas armijā, kur dienēja 97. Vidzemes kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Daugavpilī. 1889. gadā iestājies Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza 1891. gadā, iegūstot podpraporščika pakāpi. Pēc tam dienēja 116. Malojaroslavas kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Rīgā. 1894. gadā paaugstināts par podporučiku. No 1897. gada 178. Cēsu kājnieku pulkā, kurš bija dislocēts Liepājā. Tur sešus gadus komandēja pulka mācību komandu. 1899. gadā paaugstināts par poručiku, bet 1903. gadā par štābskapitānu. 1908. gadā uz paša vēlēšanos pārcelts uz 113. kājnieku pulku, jo nevēlējās doties uz Penzu, kur tika pārdislocēts iepriekšējais pulks. Tajā pašā gadā paaugstināts par kapitānu.

1914. gadā iecelts par bataljona komandieri (no jūlija apakšpulkvedis). Kopā ar Sataraja Rusas pulku piedalījies pirmajās Pirmā pasaules kara cīņās 1914. gadā Augustovā. 1916. gada maijā paaugstināts par pulkvedi. No 1917. gada sākuma bija pulka komandiera palīgs (vietnieks). 1917. gada jūnijā kļuva par 217. Kovorovas kājnieku pulka komandieri. Augustā tika kontuzēts. Pēc izveseļošanās tika ieskaitīts Minskas kara apgabala štāba rezervē. Par kara laikā izrādīto drosmi apbalvots ar Vladimira ordeni (ar šķēpiem; IV šķiras), Staņislava ordeņiem (II un III šķiras (abi ar šķēpiem)) un Annas ordeņiem (II un III šķiras (abi ar šķēpiem)). 1918. gada janvārī atvaļinājies no dienesta. Pēc tam apmetās Kazaņā, kur darbojās latviešu bēgļu komitejā. Oktobrī atgriezies dzimtenē, kur apmetās pie vecākiem Bļodniekos.

1918. gada decembrī iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienestā ieskaitīts pulkveža dienesta pakāpē. No 1918. gada 19. novembra līdz nākamā gada 2. janvārim bija Vidzemes kara apgabala apsardzības priekšnieks. 10. decembrī kopā ar vairākiem virsniekiem un studentiem izbrauca uz Cēsīm, lai organizētu brīvprātīgos cīņai pret lieliniekiem. Lieliniekiem ielencot Cēsis kopā ar brīvprātīgo rotu atkāpās uz Rīgu. Vācu vadība uzdeva viņam organizēt Rīgas aizstāvību. Līdzīga pavēle tika nodota arī pulkvedim Oskaram Kalpakam, lai nerastos pārpratumi, Apinis nodeva viņam pilnvaras. Uzbrūkot lielinieku spēkiem nākamajā dienā pēc Pagaidu valdības izbraukšanas no Rīgas, devās uz Jelgavu, bet vēlāk jau uz Liepāju. Pēc viņa Vidzemes kara apgabala štāba likvidēšanas no Apsardzības ministra Jāņa Zālīša saņēma uzdevumu doties uz Rudbāržiem, lai stātos pulkveža Oskara Kalpaka rīcība. Ieradies tur viņš uzzināja, ka Kalpaks ir kritis. Kalpaka vietā nākušais Jānis Balodis uzdeva viņam veikt visu aizmugures spēku inspekciju. No marta sākuma Apinis pārzināja rezerves rotas formēšanu Latviešu atsevišķajam bataljonam, kā arī Kurzemes rezerves spēku pārzināšanu. Pēc tam, kad bija vērsies pie galvenā štāba priekšnieka Augusta Misiņa, lai viņam tiktu dota iespēja iesaistīties aktīvajā karadarbībā, no 28. marta, tika iecelts par 4. atsevišķā bataljona komandieri. Pēc Aprīļa puča 28. aprīlī, pēc Rīdigera fon der Golca pavēles, tika apcietināts, tomēr 15. maijā pēc vācu karatiesas lēmuma attaisnots. Jūnijā viņam tika uzdota Instruktora bataljona formēšana. 1919. gada septembrī tika iecelts par Instruktoru bataljona komandieri, bet 12. oktobrī par 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri. Šo pulku viņš vadīja visās cīņās pret bermontiešiem no Pārdaugavas atbrīvošanas operācijas līdz Latvijas-Vācijas robežai, pēc tam piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās pret lieliniekiem.

No 1920. gada 1. augusta bija 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieris. 1920. gada 13. augustā bija starp pirmajiem, kuri tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Viņa III šķiras ordenis bija ar numuru septiņi. Reizē Apinis tika iecelts par Lāčplēša Kara ordeņa domes biedru. 1922. gadā tika paaugstināts ģenerāļa dienesta pakāpē. 1924. gada februārī tika pārcelts dienestā uz Kara padomi. Pēdējos divus savas dzīves gadus vairākkārt slimoja, bet 1925. gada 17. jūlijā pārtrauca savu atvaļinājumu un devās uz Sarkankalna slimnīcu. 1925. gada 25. jūlijā ap pulksten diviem naktī, 58 gadu vecumā, Jānis Apinis aizgāja aizsaulē Rīgas Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. Zemes klēpī guldīts Cēsu pareizticīgo kapsētā.

Literatūra

• Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918-1940):biogrāfiska vārdnīca (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4

Ārējās saites

• Jāņa Apiņa L.k.o.k. biogrāfija
• Latvijas Kareivis "Ģenerāļa Apiņa nāve" (26.07.25.)^{[novecojusi saite]}