Kirgīzu Autonomā Sociālistiskā Padomju Republika (1920—1925)

Қырғыз Автономиялық Социалистік Кеңес Республикасы Kirgīzu Autonomā Sociālistiskā Padomju Republika Krievijas PFSR autonomā republika ← 1920 – 1925 → Karogs Ģerbonis Location of Vidusāzija 1922. gadā Pārvaldes centrs Orenburga Valoda(s) kazahu krievu Valdība Padomju republika Centrālās izpildkomitejas prezidija priekšsēdētājs  - 1920—1925 S. Mendeševs Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs  - 1920—1925 V. Raduss-Zeņkovičs Vēsturiskais laikmets Starpkaru periods  - Izveidošana no Alašordas un KPFSR kontrolētajām teritorijām 1920. gada 26. augustā  - Pārveide par Kazahu ASPR 1925. gada 19. jūnijā Nauda PSRS rublis

Kirgīzu Autonomā Sociālistiskā Padomju Republika (krievu: Киргизская Автономная Социалистическая Советская Республика; kazahu: Қырғыз Автономиялық Социалистік Кеңес Республикасы) 1920.—1925. gadā bija autonoma republika Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikā, kas pastāvēja no 1920. gada 26. augusta līdz 1925. gada 15. jūnijam Kazahstānas teritorijā, kad tā ieguva Kazaku (vēlāk — Kazahu) Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas vārdu, bāzētu uz kazahu pašnosaukumu.

Neraugoties uz nosaukumu, šī Kirgīzu APSR neiekļāva ne vēlākās Kirgīzijas PSR, ne mūsdienu Kirgizstānas daļas. 1926. gadā dienvidos no tās no bijušā Karakirgīzu autonomā apgabala izveidoja jaunu Kirgīzu APSR, kas kļuva par vēlākās Kirgizstānas priekšteci. Tālaika problēmas ar terminoloģiju sākotnēji lika nosaukt par Kirgīzu ASPR kazahu (jeb kirgīzkaisaku) nacionālo autonomiju ar galvaspilsētu Orenburgā.

Vēsturiskais fons

Ahmets Baitursinovs, Alihans Bukaihanovs un Miržakips Dulatovs (1913).

Pirmoreiz Krievijas valstī jautājums par autonomijas piešķiršanu “kirgīzkaisaku tautai” radās pirmās Krievijas revolūcijas laikā. 1905. gada beigās Uraļskā nacionālā inteliģence sarīkoja piecu kazahu apdzīvotu reģionu pārstāvju kongresu un nolēma izveidot savu Konstitucionāli demokrātisko partiju (kura bija analogs Krievijas Impērijas partijai ar šādu pašu nosaukumu un vēlāk saplūda ar to). Nākamajā gadā Semipalatinskā 150 kazahu intelektuāļi, kas pulcējās savā 2. kongresā, pieņēma A. Bukeihanova "Tautas brīvības partijas" programmu. Viņam tuvu cilvēku — M.Tinišpajeva, B. Sirtanova, Š. Kudaiberdijeva un citu — lokā izplatījās ideja par kazahu nacionāli teritoriālu autonomiju “Kirgīzu stepēs”. Bukeihanova atbalstītāji kļuva laikraksta “Kazak” izdevēji un redaktori — Ahmets Baitursunovs un Miržakips Dulatovs, kā arī ievērojamie kazahu sabiedriskie darbinieki Magžans Žumabajevs, Žusupbeks Aimautovs un citi.

Otrā Kazahstānas autonomijas radīšanas līnija bija 1917. gadā aizsāktā padomju etnisko autonomiju izveidošana, nodrošinot tās lielākajām tautībām, kuras apdzīvoja Krieviju. 1917. gadā A. Džangiļdins apmeklēja KPFSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju un pēc tam Ļeņinu, pēc kura viņu, pēc paša Džangiļdina memuāriem, iecēla par "Turgajas apgabala ārkārtējo militāro komisāru", un 1917. gada 13. decembrī tika parakstīta attiecīga apliecība.

Alašas autonomijas izveide

1917. gada martā—aprīlī pilsētās, reģionālajos un rajonu centros notika “kirgīzu kongresi”, par galveno aktuālo jautājumu tajos izvirzās Krievijas kolonistu neaizņemto zemju nodošana vietējiem iedzīvotājiem pagaidu lietošanai. Tajā pašā laikā kongresi paziņo par atbalstu Pagaidu valdībai, kura savukārt ieceļ Bukeihanovu par savu komisāru Turgajas apgabalā. 1917. gada jūlijā Orenburgā notika pirmais Viskirgīzu kongress, kurā sastādīja partiju "Alaš", un kongresā pieņēma rezolūciju: “Visi kirgīzu reģioni jāiekļauj vienā autonomā teritorijā, kura jāiekļauj kā federatīva vienība Krievijas Federācijā”.

1917. gada decembrī Orenburgā notika 2. Viskirgīzu kongress. Kongress pieņēma "Alaš" partijas nostāju: "Kirgīzu autonomiju veido reģioni un tā ir iekļauta Krievijas Federācijā vienlīdzīgi ar citām tautībām" — kas kļuva par pamatu Alašas autonomijas izveidošanai. Kongresa delegāti atzina, ka Alašas autonomijā ir jāiekļauj visi apgabali, kurus apdzīvo kazahi, neatkarīgi no to pašreizējās administratīvās piederības. Par autonomijas administratīvo centru "Alaš" ieskicēja Semipalatinskas pilsētu.

Padomju autonomijas izveide

Krievijas pilsoņu kara fronte pārvietojās arī pa kazahu stepēm, un laikos, kad pārsvars bija lielinieku Sarkanajai armijai, lielinieki savukārt risināja etniskās autonomijas problēmu. 1918. gada pirmajos mēnešos pēc Akmoļinskas ieņemšanas padomju varu pārstāvošie deputāti telegrafēja uz Maskavu, ka "čupiņas kadetu pašpasludinātā kazahu autonomija "Alašorda" uzskatāma par atceltu". Vienlaikus Omskā izveidoja kreisi noskaņoto kazahu partiju "Uš Žuz", kura gan tā arī neieguva masu atbalstu un drīz, sākoties balto pretuzbrukumam, izšķīda. 1918. gada aprīlī Krievijas Tautību tautas komisariāts (Наркомнац, t.i., mazākumtautību lietu ministrija) izskatīja autonomiju jautājumu un valdības dokumentos tika ziņots: "Tiek izstrādāta kirgīzu teritoriju autonomijas pasludināšana." Taču pēc mēneša vara atkal sāka pāriet balto pusē un atgriezās "Alaša" valdības — Alaš-Ordas — autonomija.

1919. gada 4. aprīlī, kad baltie atkal sāka ciest sakāves, sākās darbs pie padomju kontrolēta Viskirgīzu kongresa sasaukšanas, kurš notika un nākotnē ieplānoja Kirgīzu Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas pasludināšanu. 1919. gada jūnijā Tautību tautas komisariāts rīkoja īpašu sanāksmi par kazahu padomju autonomijas nodibināšanu. Ar KPFSR Tautas komisāru padomes lēmumu 1919. gada 10. jūlijā izveidoja Kirgīzu novada administrācijas revolucionārā komiteja. Revolucionārās komitejas jurisdikcija ietvēra kazahu apdzīvotās ziemeļu zemes, taču ne dienvidu kazahus Turkestānā. 1920. gada martā pieņēma lēmumu likvidēt Alašas autonomiju, kuras teritorija jau bija gandrīz pilnīgi padomju kontrolē.

1920. gada 14. augustā Tautas komisariāts apstiprināja “Dekrēta projektu par Kirgīzu Republiku”. 16. augustā notika Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas prezidija vadībā esošās Administratīvās komisijas sēde, un tā pieņēma rezolūciju “Kirgīzu novada teritoriālā sastāva noteikšana”. 26. augustā Mihails Kaļiņins kā Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētājs un V. Ļeņins kā Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs parakstīja "Dekrētu par Autonomas Kirgīzu Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošanu" Krievijas PFSR sastāvā.

Pastāvēšana

Teritorija

Alihans Bukaihanovs.

"Alaš" partijas biedriem ilgos strīdos ar padomju varas pārstāvjiem izdevās panākt visu ziemeļu kazahu zemju apvienošanu un kazahiem izdevīgu robežu pārgrozīšanu. 1920. gadā 29 gadus vecajam Alimhanam Jermekovam, kurš viesojās pie V. Ļeņina ar ziņojumu “Par situāciju Kirgīzu novadā kopumā un jo īpaši par robežu jautājumu”, izdevās panākt Akmoļinskas, Semipalatinskas un Gurjevas apvienošanu ar citām kazahu teritorijām.

Ahmetam Baitursinovam, valodniekam un kazahu rakstības reformatoram, izdevās atdalīt kazahu apdzīvoto auglīgo Kostanajas apgabalu no Čeļabinskas apgabala.

Pats "Alaš" partijas līderis Alihans Bukeihanovs personiski nepiedalījās sarunās par robežu noteikšanu, bet viņš centās sniegt argumentus un faktus saviem jaunākajiem domubiedriem.

1920. gada 20. septembrī ar VCIK dekrētu Kirgīzu ASPR teritorijā iekļāva Orenburgas apgabalu, un Orenburgas pilsēta kļuva par jaunās republikas galvaspilsētu. Dekrēts arī noteica, ka "Kirgīzu teritorijas, kas tagad ir daļa no Turkestānas republikas, iekļaušana Kirgīzu Republikas sastāvā notiks pie šo reģionu iedzīvotāju izteiktās gribas". Dekrēts noteica autonomās republikas valsts varas struktūru un pārvaldes struktūras vietējo padomju un to izpildkomiteju, Centrālās izpildkomitejas, Tautas komisāru padomes un tautas komisariātu formā. Valsts mehānismu veidoja pēc Krievijas modeļa saskaņā ar KPFSR konstitūciju.

Pastāvīgu institūciju izveide

1920. gada 4. oktobrī pulksten 18 Orenburgā Kirgīzu Revolūcijas komitejas (Kirrevkoma) priekšsēdētājs V. Raduss-Zenkovičs atklāja Kirgīzu Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas Strādnieku, zemnieku, Kazahu, kirgīzu un Sarkanās armijas deputātu kongresu. Kongresā piedalījās 273 delegāti no visiem republikas reģioniem un 6 delegāti no Altaja provinces kazahu iedzīvotājiem. Delegātu vidū bija 128 kazahi, 127 krievi, 18 citu tautību pārstāvji. Kongresā pieņēma "Kirgīzu (Kazahu) ASPR darba tautas tiesību deklarāciju". Deklarācijā tika pasludināta Kirgīzu ASPR konstitucionālā veidošana, noteiktas valsts varas un valsts pārvaldes struktūras, zemes politika, pilsoņu pamattiesības un pienākumi, vēlēšanu sistēma un tās principi, tiesas organizācijas un darbības sistēma.

12. oktobrī Padomju dibināšanas kongress ievēlēja Kirgīzu ASPR Centrālo izpildkomiteju (CIK), kurā bija 76 locekļi un 25 kandidāti. CIK prezidijā bija 10 locekļi un 5 kandidāti: S. Mendeševs (priekšsēdētājs), V. A. Raduss-Zenkovičs, A. Džangiļdins, S. Seifuļļins, I. Kiseļovs un citi. CIK izveidoja Kirgīzu ASPR Tautas komisāru padomi, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja V. Radusu-Zenkoviču. Kirgīzu Revolucionārā komiteja kā pagaidu institūcija visas savas pilnvaras nodeva Kirgīzu ASPR valdībai.

Pēckara atjaunošanās periods

1921. gada oktobrī Kirgīzu ASPR valdība — Tautas komisāru padome pieņēma dekrētu par kazahu un krievu valodas lietošanas kārtību valsts iestādēs, uzliekot par pienākumu visus lēmumus publicēt abās valodās, kā arī veikt lietvedību un saraksti dzimtajā valodā tajos apgabalos, kur pārsvarā ir kazahi. Tajā valdība arī aizliedza maksāt un saņemt kunu (naudassodu par slepkavību), atcēla kalimu (izpirkumu līgavas ģimenei), kā arī poligāmiju un levirātu — atraitnes pienākumu precēties ar vīra tuvāko radinieku.

Jaunā ekonomiskā politika

1921. gadā Krievijā notika pāreja uz nepu — mazāk radikālu kreiso politiku, kas paredzēja aizvietot pārtikas produktu repartīcijas jeb visa minimālo normu pārsniedzošā atņemšanu (Продразвёрстка) ar pārtikas produktu nodokli (Продналог); tika atļauts pusbrīvs tirgus un sīkā privātīpašuma formas. Pateicoties tam, dažu gadu laikā Krievijā izdevās atjaunot saimniecisko dzīvi, ko bija gandrīz iznīcinājis pilsoņu karš un lielinieku iepriekšējās ekonomiskās avantūras. Tomēr Vidusāzijā neps saskārās ar lielām grūtībām, jo teritorijā trūka transporta ceļu un attīstītas ekonomikas, ko varētu izmantot kā augšupejas pamatu. Turklāt jau kopš 1919. gada, kad lielinieki pārņēma faktisko varu mūsdienu Kazahstānas teritorijā, tajā ik gadus plosījās bads. Sausā 1921. gada vasara gan Kirgīzu ASPR rietumos, gan tuvējos Pievolgas reģionos noveda pie labības trūkuma un sekojošas lopu nobeigšanās. Trešdaļā no apstrādātās zemes iesētais pat neuzdīga. Smagāk cietušos apvidus valsts pat atbrīvoja no pārtikas nodokļa, no KASPR austrumu rajoniem, kā arī no Turkestānas un Krievijas sūtīja ievērojamu pārtikas palīdzību, tomēr tā visiem nepietika. Upuru skaits tiešā veidā nav zināms, taču no 1920. līdz 1922. gadam iedzīvotāju skaits samazinājās no 4,781 miljoniem līdz 3,796 miljoniem.

Cerot atrisināt pārtikas trūkumu, 1921. gadā valdība veica pasākumus, lai atbalstītu kazahu — klejotāju-lopkopju pāreju uz vietsēžu-zemkopju dzīvesveidu, konfiscēja kazahu labā zemes gabalus, kas tiem bija atņemta carisma laikā, vienlaikus pasludinot visu zemi par valsts īpašumu. Reizēm tā dēļ atņēma arī krievu, vācu un ukraiņu kolonistu jau iekoptās zemes, jo tos vainoja pārmērīgā bagātībā. Šo reformu pabeidza 1922. gadā.

Padomju sistēmas nostiprināšanās

1923. gadā Kirgīzu ASPR CIK izstrādāja un publicēja instrukcijas par padomju pārvēlēšanu, kurās saskaņā ar Krievijas PFSR konstitūciju tā noteica vēlēšanu kārtību. Atņēma balsstiesības tiem, kas bija kļuvuši par darba devējiem, lai gūtu peļņu, kas bija nopelnījuši no neatļautiem ienākumiem kā augļošanas vai spekulācijas, bijušajiem cara policijas darbiniekiem un aģentiem, kā arī visiem, kuriem atņēma tiesības tiesa.

1924. gada 5.—10. janvārī notika Kirgīzu ASPR Padomju ceturtais kongress. Kongresā cita starpā apsprieda republikas konstitūcijas projektu un CIK uzdeva pabeigt dokumenta izstrādi. Konstitūcija sastāvēja no 7 sadaļām un 18 nodaļām. Pirmajā sadaļā bija “KASPR darba tautas tiesību deklarācija”, ko pieņēma jau pirmais 1920. gada kongress. Konstitūcija apliecināja, ka Kirgīzu ASPR ir iekļauta KPFSR un ar to pašu arī pa to laiku nodibinātajā PSRS.

1925. gada februārī valdība pārcēlās no Orenburgas, kuru bija plānots nodot Krievijai tiešā pārvaldē, uz Akmečetu Kazahstānas dienviddaļā ar nepilniem 10 tūkstošiem iedzīvotāju, kuru pēc diviem mēnešiem pārdēvēja par Kzilordu — Sarkano Ordu (aptuvenā nozīme — Sarkanā galvaspilsēta). Pilsētā tolaik vēl nebija ūdensvada un apūdeņošanas kanāli — ariki bija piesārņoti, toties bija telefona centrāle ar 12 abonentiem. Dzīvokļu trūkuma dēļ pēc valdības pārcelšanās pilsētā ieviesa dzīvokļu normu 4,5 m² uz cilvēku, kura izrādījās pārlieku optimistiska. Lai piespiestu speciālistus doties ceļā, Orenburgā aicināja nepieņemt darbā nevienu cilvēku bez iepriekšējā darba devēja piekrišanas. Projekts izgāzās gan būvnieku korupcijas, gan praktiskās neefektivitātes dēļ un pēc nepilniem pāris gadiem valdība pārcēlās uz Alma-Atu.

Teritoriālās izmaiņas

Tā kā daudzi kazahi, būdami klejotāji, pārvietojās pa nenoteiktām teritorijām un daļu no tām apmeklēja tikai noteiktā gadalaikā, radās lielas grūtības ar precīzu viņu teritoriju noteikšanu. Robežas visos gadījumos, izņemot relatīvi stabilo robežu ar Ķīnu, novilka vai nu nosacīti, vai atbilstoši vecajām robežām, kā gadījumā ar kazahus sadalošo robežu ar Turkestānu. Arī pēc ASPR izveides tās robežas pastāvīgi mainījās. Ik gadus tās mainījās dienvidos no Omskas, ko ietekmēja arī dzelzceļu vajadzības.

1924. gadā Kirgīzu APSR pievienoja Baškīrijas APSR daļu, bet Krievijai 1925. gadā nodeva Orenburgas guberņu.

1924. gadā likvidēja dienvidos esošo Turkestānu un pakāpeniski sadalīja starp etniski nosauktām valstīm, lai gan sākotnēji bija ļoti grūti izšķirt, kam kas atdodams. Kazahstāna saņēma visu savu mūsdienu teritoriju, kā arī papildus nelielu daļu no mūsdienu Uzbekistānas ziemeļos no Samarkandas, kas traucēja Taškentas kontaktu ar uzbeku rietumu un dienvidu zemēm. 1925. gadā Kazahstānai pievienoja atlikušo bijušās Turkestānas ziemeļrietumu daļu, kurā izveidoja Karakalpaku autonomo novadu (mūsdienās Uzbekistānas sastāvā).

Nosaukuma maiņa

1925. gada 15. jūnijā Kirgīzu ASPR pārdēvēja par Kazaku APSR, ko vēlāk, atbilstoši kazahu izrunai, — par Kazahu APSR un tālāk par Kazahijas PSR.