Marks Aurēlijs

Marks Aurēlijs; Marcus Aurelius Antoninus Augustus
	Marka Aurēlija statuja Kapitolija muzejā Romā
	Romas imperators
	Amatā; 161. gadā — 180. gada 17. marts
Priekštecis	Antonijs Pijs
Pēctecis	Komods
Dzimšanas dati	121. gada 26. aprīlī; Roma, Itālija, Romas impērija
Miršanas dati	180. gada 17. martā (58 gadu vecumā); Vindobona, Romas impērija; (tagad Vīne, Austrija)
Dzīvesbiedrs(-e)	Faustīna Jaunākā
Reliģija	romiešu politeisms

Marks Aurēlijs (latīņu: Marcus Aurelius; 121—180) bija Romas imperators no 161. līdz 180. gadam. Pēdējais no tā sauktajiem "pieciem labajiem imperatoriem". Pazīstams arī kā stoicisma filozofs, vēlās Romas stoiķu skolas pārstāvis. Sarakstījis vairākus filozofiskus traktātus, no kuriem saglabājušās "Meditācijas" (grieķu: Τὰ εἰς ἑαυτόν — ‘domas sev pašam’).

Dzīvesgājums

Jaunībā ieguva labu izglītību. Imperators Adriāns augstu vērtēja Marka Aurēlija krietno raksturu, tāpēc adoptēdams un ar to izraudzīdams par troņa mantinieku Aurēliju Antonīnu, vēlāko Antonīnu Piju, viņš 138. gadā uzdeva viņam savukārt adoptēt Marku Aurēliju, A. Antonīnu un Lūciju Vēru.

Marku Aurēliju imperators Antonīns Pijs apprecināja ar savu meitu Faustīnu un piešķīra viņam cēzara titulu, tā noteikdams viņu par troņa mantinieku. Pēc A. Pija M. Aurēlijs pieņēma L. Vēru par līdzvaldnieku. Tad Romā pirmo reizi bija divi imperatori ar pilnīgi vienādām tiesībām, tomēr īstais valdnieks bija Marks Aurēlijs, jo L. Vērs labprātīgi atzina sava adopcijas brāļa pārākumu. M. Aurēlijs valdīja labā saskaņā ar senātu, kura autoritāti viņš mēģināja vairot. Pavalstnieku labklājība bija imperatora darbības cēlais mērķis, bet viņa valdības gadi bija aizēnoti ar gandrīz nemitīgu karadarbību. Viņa vadībā impērijas karaspēks sakāva atdzimušo Partas valsti Persijā. Eiropā karoja ar sarmatiem un daudzām ģermāņu ciltīm kā arī veiksmīgi noslēdza t.s. Markomāņu karus. Tomēr neskatoties uz to, ģermāņu ciltis sāka sagādāt aizvien lielākas problēmas impērijas robežām.

170. gadu sākumā kopā ar sievu apceļoja impērijas austrumu provinces. Apmeklēja arī Atēnas kur pasludināja sevi par filozofijas aizstāvi. Tomēr jau 174. gadā atkal devās militārā kampaņā pie Donavas kur arī pavadīja atlikušos dzīves gadus. 180. gadā saslimis un 17. martā miris karaspēka nometnē Vindobonas pilsētā (mūsdienu Vīnē).