Melnā puskuitala
| Melnā puskuitala Limosa limosa (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Tārtiņveidīgie (Charadriiformes) |
| Dzimta | Sloku dzimta (Scolopacidae) |
| Ģints | Puskuitalas (Limosa) |
| Suga | Melnā puskuitala (Limosa limosa) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 Ligzdošanas areāls
Sastopama visu gadu
Ziemošanas areāls
| |
 Melnā puskuitala Vikikrātuvē | |
Melnā puskuitala (Limosa limosa) ir liela auguma sloku dzimtas (Scolopacidae) tārtiņveidīgais putns. Izšķir 3 pasugas.[1] Ligzdo Eiropas un Āzijas subarktikas un mērenajā joslā, sākot ar Islandi rietumos un beidzot ar Kamčatku austrumos, bet ziemo Rietumeiropā, ap Vidusjūru, Āfrikā, Indijā, Dienvidaustrumāzijā un Austrālijā.[2] Melnā puskuitala ir Nīderlandes nacionālais putns.
Lai arī kopējā populācija ir samērā liela, apmēram 634 000—805 000 īpatņu,[3] tomēr pēdējos 15 gados populācija samazinājusies par 25%.[4] Sugai piešķirts gandrīz apdraudētas (angļu: near threatened) sugas statuss.[4]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnajai puskuitalai ir nepārtraukts ligzdošanas areāls (neskaitot ūdens klaju), sākot ar Islandi un beidzot ar Tālajiem Austrumiem Krievijā.[3] Tā ligzdo upju ieleju dumbrājos, applūdušās pļavās, ezeru un dīķu krastos, purvos un tīreļos. Piemēram, Nīderlandē un Vācijā melnā puskuitala ligzdo arī lauksaimniecības tīrumos — biešu, kartupeļu un rīsu laukos.[5]
Islandes populācija ziemo galvenokārt Lielbritānijā, Īrijā, Francijā un Nīderlandē, bet neliela daļa lido līdz Spānijai, Portugālei un Marokai.[6] Rietumeiropā ligzdojošās melnās puskuitalas dodas uz Marokas dienvidiem, pēc tam pārlidojot uz Senegālu un Gvineju-Bisavu. Austrumeiropā ligzdojošie putni lido uz Tunisiju un Alžīriju, pēc tam uz Mali un Čadu.[7] Pēc pirmās ziemas jaunie putni paliek Āfrikā un dzimtajās vietās atgriežas tikai trešajā gadā.[5] Āzijā ligzdojošās melnās puskuitalas ziemo Austrālijā, Taivānā, Filipīnās, Indonēzijā un Papua-Jaungvinejā.
Melnās puskuitalas biežāk sastopamas pie iekšzemes ūdenstilpēm, nekā jūras krastā. Britu salās suga sastopama visu gadu, tomēr tie nav vieni un tie paši īpatņi. Ligzdojošo puskauitalu populācija migrē uz dienvidiem, bet ziemot ierodas putni no Islandes un citām Atlantijas okeāna salām. Retumis melnā puskuitala ieklejo Aleutu salās un Ziemeļamerikas Atlantijas okeāna krastā.
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnā puskuitala Latvijā ir samērā reta ligzdotāja (80—100 pāru). Ligzdošanai tiek izvēlētas upju, dīķu, ezeru vai jūras piekrastes pļavas. Melnā puskuitala arī nelielā skaitā Latviju caurceļo.[2]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-2.jpg)
Melnā puskuitala ir liela auguma bridējputns ar garu knābi, kājām un kaklu. Abi dzimumi izskatās vienādi, tikai mātītes ir par apmēram 5% lielākas,[8] kā arī to knābis ir garāks (10—15%).[9] Melnās puskuitalas ķermeņa garums ir apmēram 37—42 cm, spārnu plētums 63–74 cm,[10] svars tēviņiem apmēram 280 g, mātītēm 340 g.[11] Taisnā, pavisam nedaudz uz augšu uzliektā knābja garums 7,5–12 cm.
Apspalvojums ir pelēkbrūns ar rudu galvu, kaklu un krūtīm, un ar baltu vēderu, zemasti un spārnu apakšām, astes lidspalvas melnas, spārni melnbalti. Virs acs gaiša svītra, atgādinot gaišu uzaci. Melnajai puskuitalai atkarībā no sezonas (vairošanās vai ārpus vairošanās sezonas) mainās apspalvojuma un knābja krāsa. Vairošanās sezonas laikā knābja pamatne ir dzeltenīga vai oranži sārta, ziemā tā ir gaiši sārta. Tēviņa apspalvojums vairošanās sezonas laikā kļūst košāks — galva, kakls un krūtis kļūst intensīvi oranži. Ziemā abiem dzimumiem galva, kakls un krūtis ir brūni, kā arī mugura ir vienmērīgi brūna. Salīdzinoši līdzīgajai sugai, sarkanajai puskuitalai, mugura ir raibumoti brūna. Kājas ir vai nu tumši pelēkas, melnas vai tumši brūnas. Jaunie putni līdzīgi pieaugušajiem, tikai to oranžais tonis uz galvas, kakla un krūtīm ir blāvs.[12]
Melnajai puskuitalai ir koši, melni spārni ar platu, baltu joslu, kura savienojas ar balto virsasti, bet šī putna pazīme redzama tikai lidojumā. Uz zemes putns ir ļoti līdzīgs sarkanajai puskuitalai. Salīdzinoši melnajai puskuitalai ir garāks, taisnāks knābis un garākas kājas,[3][12] tādēļ, lai arī abām sugām ķermenis ir vienādi liels, melnā puskuitala ir augstāka par sarkano puskuitalu.[8]
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnā puskuitala galvenokārt barojas ar bezmugurkaulniekiem un gliemjiem, bet ziemas periodā un migrācijas laikā tā barojas arī ar ūdensaugiem. Vasarā iecienīta barība ir vaboles, mušas, sienāži, spāres, viendienītes, tauriņi un to kāpuri, posmtārpi un gliemji. Retākos gadījumos melnā puskuitala barojas ar zivju un varžu ikriem un kurkuļiem. Barojoties ūdenī, putns ar garo knābi enerģiski iztausta dūņas un ūdenstilpes pamatni, Ļoti bieži zem ūdens ir pabāzta arī galva. Barojoties uz sauszemes, melnā puskuitala iztausta mīkstus dubļus un augsni, kā arī uzlasa kukaiņus no zemes virsmas.[8]
Ziemošanas laikā melnās puskuitalas veido lielus barus, bieži jauktus ar pļavu tilbītēm. Nakšņošanai bars izvēlas mitras pļavas.[10]
Ligzdošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnās puskuitalas galvenokārt veido ilglaicīgus monogāmus pārus. Pāris var palikt kopā līdz pat 25 gadiem.[10] Lai arī ziemu pāris pavada katrs atsevišķi, atgriezušies ligzdošanas vietās, tie viens otru atrod apmēram trīs dienās. Ja viens no pāra neatgriežas laicīgi, notiek "šķiršanās".[8][13] Melnās puskuitalas ligzdo retinātās kolonijās. Vientuļie tēviņi nodibina savu ligzdas teritoriju un izpilda riesta rituālus, cenšoties piesaistīt mātīti. Ligzda ir vienkārša, ieskrāpēta iedobe zemē, parasti vietā ar zemu veģetāciju. Līdzko tiek izdētas olas, teritorija 30—50 metru rādiusā ap ligzdu tiek aizsargāta.[8]
Dējumā ir 3—6 olīvzaļas vai tumši brūnas olas. Inkubācijas periods ilgst 22—24 dienas, perē abi vecāki. Mazuļus pēc izšķilšanās sedz mīkstas un raibas dūnas, un uzreiz pēc izšķilšanās tie tiek aizvesti no ligzdošanas vietas uz barošanās vietām. Kamēr mazuļi ir maziņi, vecāki tos bieži silda zem saviem spārniem, kā arī mazuļi tiek sildīti vēsā laikā. Tēviņš paliek kopā ar jaunajiem putniem vēl kādu brīdi arī pēc tam, kad mātīte jau devusies uz ziemošanas vietām.[10] Jaunie putni sāk lidot 25—30 dienu vecumā.[11]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Melnajai puskuitalai ir 3 pasugas:[2][3][8][14]
- Limosa limosa limosa — nominālpasuga, ligzdo, sākot ar Eiropas rietumu un centrālo daļu un beidzot ar Krievijas Āzijas daļu (līdz Jeņisejas augštecei). Tās galva, kakls un krūtis ir gaiši oranžas;
- Limosa limosa islandica — ligzdo galvenokārt Islandē, bet arī Fēru, Šetlendas un Lofotu salās, ziemo Rietumeiropas piekrastēs. Tai ir nedaudz īsāks knābis un kājas, bet apspalvojums uz vēdera rudāks nekā nominālpasugai;
- Limosa limosa melanuroides — ligzdo Mongolijā, Ķīnas ziemeļos, Sibīrijā un Tālajos Austrumos, populācija ļoti sadrumstalota. Apspalvojums līdzīgs Islandes melnajai puskuitalai, bet ir par to ievērojami mazāka.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ IOC World Bird List: Sandpipers, snipes, courser, 2020
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Ornitofaunistika: Melnā puskuitala Limosa limosa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 20. augustā. Arhivēts 2016. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 «BirdLife: Black-tailed Godwit Limosa limosa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 20. augustā. Arhivēts 2016. gada 12. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 4,0 4,1 IUCN: Limosa limosa
- ↑ 5,0 5,1 Tucker, Graham M.; Heath, Melanie F. (1995). Birds in Europe: Their Conservation Status. BirdLife Conservation Series. 3. Cambridge: BirdLife International. pp. 272–273. ISBN 0-946888-29-9.
- ↑ The Black-tailed Godwit (Limosa limosa)
- ↑ «BirdGuides: Black-tailed Godwit (Limosa limosa)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. augustā. Skatīts: 2016. gada 20. augustā. Arhivēts 2016. gada 22. augustā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 BWPi: The Birds of the Western Palearctic on interactive DVD-ROM. London: BirdGuides Ltd. and Oxford University Press. 2004. ISBN 1-898110-39-5.
- ↑ «Articles - Black-tailed and Bar-tailed Godwits». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. novembrī. Skatīts: 2016. gada 7. decembrī. Arhivēts 2016. gada 30. novembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 «ARKive: Black-tailed godwit (Limosa limosa)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. jūnijā. Skatīts: 2016. gada 21. augustā. Arhivēts 2016. gada 4. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 11,0 11,1 BTO: Black-tailed Godwit Limosa limosa [Linnaeus, 1758]
- ↑ 12,0 12,1 Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterstrom, Dan; Grant, Peter (1999). Collins Bird Guide. London: HarperCollins. p. 148. ISBN 0-00-219728-6.
- ↑ Icelandic birds rely on perfect timing
- ↑ Clements, James F. (2007). The Clements Checklist of Birds of the World. Cornell University Press. ISBN 978-0-8014-4501-9.