Panteras pozīcija

Vikipēdijas lapa
Panteras pozīcija un Votana pozīcija (robotā sarkanā līnija) ar frontes līniju (sarkanā nepārtrauktā) 1943. gada otrajā pusē (kauja par Dņepru)
Votana pozīcijas pārraušana 1943./1944. gada ziemā ("Dņepras-Karpatu operācija")
Panteras pozīcijas pārraušana 1944. gada vasarā (operācija "Bagrations")

Panteras pozīcija (vācu: Panther-Stellung) jeb Panteras līnija (Panther-Linie), dēvēta arī par "Austrumu valni" (Ostwall), bija daļa no 500 kilometrus garās Vērmahta aizsardzības līnijas, kas stiepās no Somu līča līdz Melnajai jūrai.

Izbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kurskas kaujas, gatavojoties Sarkanās armijas pretuzbrukumam, 1943. gada 12. augustā Hitlers pavēlēja sākt ešelonētas aizsardzības līnijas būvniecību gar Dņepras upes austrumu krastu. Tās ziemeļu daļa savienojās ar agrākās Staļina līnijas nocietinājumiem, kas veda no Narvas Somu līča piekrastē līdz Pleskavai, tālāk gar Veļikajas upes krastu līdz Ostrovai un Idricai. Līnijas būvniecība sākās 1943. gada septembrī, līdz gada beigām izraka 37 kilometrus prettanku grāvju, izveidoja 1345 šaušanas pozīcijas, 5460 parastos bunkurus, 645 betona bunkurus un 75 tērauda bunkurus.

Aizsardzības līnijas būvniecībā nodarbināja apmēram 30 000 vietējo iedzīvotāju, 17 000 karavīru un 7 000 organizācijas Todt darbinieku.

Līnijas dienvidu daļu cauri Ukrainai dēvēja par Votana pozīciju (Wotan-Stellung) karaspēka grupas "Dienvidi" aizsardzības daļā. Tā sākās no Kerčas Krimas pussalā un no Azovas jūras krasta cauri Melitopolei stiepās līdz Dņepropetrovskai Dņepras upes labajā (rietumu) krastā, bet placdarmu izveidoja upes kreisajā krastā pie Kijivas. Tālāk aizsardzības līnija līdztekus Dņepras austrumu krastam veda garām Gomeļai un Oršai, tālāk līdz Vitebskai un Veļikajas upes sākumam.

Kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu karaspēka pozīcijas Dņepras rietumu krastā

Jau 1943. gada 26. augustā Sarkanā armija saņēma pavēli uzsākt Dņepras ofensīvu, kurā piedalījās teju 2,6 miljoni padomju karavīru iepretī aptuveni 1,25 miljoniem vācu karavīru. 19. un 23. septembrī padomju tanku vienības sasniedza Dņepras upi uz ziemeļiem un dienvidiem no Kijivas. Novembra sākumā Sarkanā armija forsēja Dņepru un 6. novembrī Vērmahts atstāja Kijivu.

1943. fada 24. decembrī sākās "Dņepras-Karpatu operācija", kuras laikā Sarkanā armija pārrāva Votana pozīcijas un līdz aprīļa beigām ieņēma lielāko daļu no Ukrainas rietumu daļas. 1944. gada janvārī arī Vērmahta karaspēka grupa "Ziemeļi" atkāpās no Volhovas aizsardzības līnijas uz Veļikajas upes nocietināto rajonu, kas sastāvēja no galvenās aizsardzības līnijas gar Veļikajas upi, otrās aizsardzības līnijas Reiner Opočka — Sebeža — Osveja ar papildus aizsardzības līniju Blau gar Zilupi un pa Latvijas-PSRS robežas gaitu līdz Daugavai. Aizmugures aizsardzības līnija bija ierīkota gar Ludzas upi dienvidu virzienā līdz Rundēniem — Dagdai — Krāslavai.

Aizsardzības līnija nebija gatava Sarkanās armijas ofensīvai, kas sākās 1944. gada janvārī. Karaspēks, kas šeit ieņēma pozīcijas februārī, vispirms pabeidza aizsardzības sistēmu izveidi un raka tranšejas. 1944. gada 2. februārī Sarkanā armija uzbruka Panteras aizsardzības līnijas ziemeļu galam, sākot vairāk nekā piecus mēnešus ilgo Narvas kauju.

No 1944. gada 22. jūnija līdz 19. augustam Sarkanā armija pārrāva Panteras līniju karaspēka grupa "Vidus" aizsardzības daļā (operācija "Bagrations"). 1944. gada 10. — 27. jūlijā Sarkanā armijas veica Rēzeknes-Daugavpils uzbrukuma operāciju (Режицко-Двинская фронтовая наступательная операция) ar mērķi pārraut Vērmahta 16. armijas aizsargāto Panteras līniju gar Veļikajas upi. Uzbrukumā piedalījās 391 200 Sarkanās armijas karavīru, no tiem 12 880 gāja bojā un 45 115 tika ievainoti.[1]

10. — 13. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Idricas un Drisas pilsētas Panteras pozīcijā, bet 14. jūlijā sākās kaujas pie otrās aizsardzības līnijas. 15. jūlijā tika ieņemta Opočka, 17. jūlijā Sebeža. 16. jūlijā notika smagas cīņas pie Latvijas-Krievijas robežas, kuru laikā kaujā pie Zilupes gandrīz pilnībā tika iznīcināts 15. divīzijas 32. pulks. 17. jūlijā abas latviešu divīzijas atkāpās pāri Latvijas-Krievijas robežai. 18. jūlija naktī Sarkanā armija pārvarēja papildu aizsardzības līniju gar Zilupi un pārgāja Latvijas-Krievijas un Latvijas-Baltkrievijas robežu pie Šķaunes. Karaspēka grupa "Ziemeļi" atkāpās uz Vidzemes aizsardzības līnijām.

25. jūlijā vācu un igauņu vienības atstāja Narvu un atkāpās uz Tanenbergas aizsardzības līniju, kas bija izbūvēta 16 km uz austrumiem no Narvas. Tur notika divas lielkaujas 1944. gada 25.–31. jūlijā un 2.–10. augustā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.soldat.ru/doc/casualties/book/chapter5_10_1.html Arhivēts 2008. gada 5. maijā, Wayback Machine vietnē. Россия и СССР в войнах XX века. Потери вооруженных сил. Статистическое исследование под ред. Г. Ф. Кривошеева. М.:Олма-Пресс, 2001.