Rīgas sargi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Rīgas sargi"
Rigassargi.jpg
Režisors Aigars Grauba
Producents Andrejs Ēķis
Scenārija autors
  • Andris Kolbergs
  • Valentins Jemeļjanovs
  • Lisa Eihorne
  • Andrejs Ēķis
  • Aigars Grauba
Galvenajās
lomās
Montāža Līga Pipare
Izdošana
  • 2007. gada 11. novembris
Ilgums 118 minūtes
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valoda latviešu
Budžets 2 197 496 Ls[1]
Kopējie ienākumi 328 592,63 Ls [2]
IMDb profils
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

"Rīgas sargi" ir Latvijā uzņemta vēsturiska filma par 1919. gada novembra notikumiem Latvijas brīvības cīņu laikā. Filma uzņemta no 2004. līdz 2007. gadam, īpaši filmas uzņemšanas vajadzībām uzceltā kinopilsētā Cinevilla. "Rīgas sargi" jau piektajā tās rādīšanas nedēļā kļuva par skatītāko latviešu filmu, kas tapusi pēc neatkarības atgūšanas, kad to bija noskatījušies vairāk nekā 123 000 skatītāju.[3]

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais pasaules karš ir beidzies. Mārtiņš pēc daudziem gadiem, kas pavadīti karojot svešumā, atgriežas Latvijā pie līgavas Elzas. Viņš nenojauš, ka izšķirīgā cīņa — gan par Elzas sirdi, gan par jaundibināto Latvijas valsti — vēl tikai priekšā. Vācu karaspēks krievu virsnieka Pāvela Bermonta vadībā grasās sagrābt Rīgu, un šķiet, ka vienīgā Latvijas cerība iepretī vācu pārspēkam ir sabiedroto valstu atbalsts. Taču Mārtiņš ar saujiņu drošsirdīgo ir gatavs cīnīties. Rīgas sargu varonība nostiprina ticību Latvijas valstij gan pašu zemē, gan ārvalstīs.

Filmēšanas gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andreja Ēķa producēto filmu uzņēma studija Platforma Filma. Filmas budžets bija 2 197 496 latu, tā kļuva par visu laiku dārgāko Latvijas kinolenti. Lielāko daļu finansējuma veidoja valsts dotācija: 493 000 latu no Nacionālā kinocentra, 100 000 latu no Kultūrkapitāla fonda, 536 611 latu no Rīgas domes.[4] Daļu no līdzekļiem — 100 000 latu — valdība no privatizācijas ieņēmumiem piešķīra speciāli dekorāciju gatavošanai. Tērpu sagatavošana vien izmaksāja 70 000 latu.[5]

Scenārija pamatā bija Andra Kolberga grāmata "Pulkstenis ar atpakaļgaitu". Mainoties Andreja Ēķa un Aigara Graubas prasībām, scenārijs tika vairākkārt pārrakstīts. Līdz 2004. gada oktobrim Kolbergs radīja četrus scenārija variantus[6], tomēr beigās izstājās no filmas veidošanas. Pēc Kolberga scenārija rakstīšanā piedalījās Valentins Jemeļjanovs, Lisa Eihorne, kā arī paši Ēķis un Grauba.[7] Kā izteicās Andris Kolbergs 2011. gadā, ar gatavo filmu viņš nav apmierināts.[8]

Lomu sadalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatītāju atsaucība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 2007. gada 4. decembrim filmu noskatījās 96 601 skatītājs, radot 201 904 latu ienākumus.[9] Līdz 2008. gada februāra sākumam skatītāju skaits bija pieaudzis līdz 175 tūkstošiem, kases ieņēmumi bija 328 592,63 lati.[2]

Vēsturiskā precizitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas autori atzina, ka pilnīgi precīzi atainot vēsturiskos faktus neesot bijis iespējams. Filmā ir šādas neprecizitātes:

  • Vienā no filmas epizodēm Mārtiņš apgalvo, ka latviešu strēlnieki, kuri no cīņām atgriezušies 1919. gada vasarā, cīnījušies Vladivostokā, lai gan tie strēlnieki, kas tiešām bija Vladivostokā (Imantas pulks un Troickas bataljons) to atstāja tikai 1920. gada pavasarī.
  • Lai gan patiesībā bermontiāde bija apmēram mēnesi ilga, filmā tā attēlota it kā būtu bijusi četras dienas gara.
  • Filmā Kārli Ulmani pavada kāds tēls vārdā Niedre, kura uzskati atgādina Andrieva Niedras provāciskos uzskatus. Tā kā Andrievs Niedra, kurš pēc 1919. gada 16. aprīlī vācu sarīkotā apvērsuma tika uzskatīts par Latvijas ienaidnieku, viņš filmā attēlotajā laikā nevarēja pavadīt Ulmani un pat ne atrasties Rīgā. Filmas autori atzīst, ka iekļāvuši šo tēlu filmā, lai padarītu sižetu spraigāku.
  • Filmā Mārtiņš ar draugiem sadarbībā ar Kārli Ulmani organizē pretestību Bermontam un konstatē, ka Latvijai nav armijas, bet vēlāk atklājas, ka trūkst uzbrukumam nepieciešamo lielgabalu. Vēsturiski Latvijas armijai tai brīdī Rīgā bija ~11 000 karavīru un 9 lielgabali, kurus uzbrukuma laikā atbalstīja sabiedroto artilērija. Bermontiādes sākumā Latvijas Armiju komandēja ģenerālis Dāvids Simonsons, kura vietā nedaudz vēlāk iecēla pulkvedi Jāni Balodi, bet Latvijas Pagaidu valdība, uzbrukumam sākoties, evakuējās uz Cēsīm.
  • Filmā Bermonts ierodas Rīgā un Torņkalna baznīcas palodzē ieskrāpē uzrakstu "Te bija Bermonts", patiesībā viņš un vācu ģenerālis Rīdegers fon der Golcs atradās Jelgavā.
  • Filmā līdzās ierakumiem redzamas civilpersonas, realitātē civilpersonām bija aizliegts atrasties pie frontes.
  • Filmā tiek saspridzināts Lībekas tilts pār Daugavai, kas realitātē palika tikpat kā neskarts.
  • Filmā Kārļa Ulmaņa kabinetā pie sienas ir piekārta Eiropas politiskā karte, kas rāda valstu robežas starpkaru Eiropā un Tuvajos Austrumos, bet kas tādas nebija 1919. gadā.
  • Mārtiņš zvana Torņakalna baznīcas zvanus, lai gan gandrīz visu Rīgas baznīcu zvani 1914. gadā bija aizvesti uz Krieviju un pārkausēti, izņēmums bija Pētera baznīcas zvans, kuru izmantoja trauksmes izsludināšanai.[10]

Grāmata[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gada novembrī izdota grāmata par filmu un tās tapšanu "Rīgas sargi. Laika stāsti".[11]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rīgas sargi, diena.lv 12.03.2008
  2. 2,0 2,1 Ēķis iecerējis uzņemt divas jaunas filmas, tvnet.lv 2008. gada 11. februārī
  3. "Rīgas sargi" — skatītākā Latvijas filma, TVNET/LNT raksts 19.12.2007
  4. Rīgas sargi, diena.lv 2008. gada 12. martā
  5. Rīgas sargi klūp, vēl nesākuši cīņu, diena.lv 2005. gada 30. jūlijā
  6. Kara šausmas caur divu mīlestību, tvnet.lv 2004. gada 30. oktobrī
  7. Nacionālais kino centrs
  8. Kolbergs bez cenzūras, tvnet.lv 2011. gada 4. jūnijā
  9. "Rīgas sargu" skatītāju skaits tuvojas 100 000, easyget.lv 2007. gada 4. decembrī
  10. Kā bija patiesībā? Ar ticību savai valstij, laikraksts Diena 23.11.2007
  11. Iznāk grāmata par filmu «Rīgas sargi»

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]