Staiceles papīrfabrika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Staiceles papīrfabrika. Foto: Māris Kalējs, 2005

Staiceles papīrfabrika ir fabrika Staicelē, kurā tika ražots dažāda veida papīrs. To sāka celt 1897. gadā un 1898. gadā tika pabeigta. 1898. gadā tā uzsāka darbu. Papīrfabrikas pilnveidošanās turpinājās līdz 1901. gadam.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staiceles papīru fabrika (1935).
Staiceles papīru fabrika (1935).

1898. — 1944. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Staiceles papīrfabriku cēla no 1897. līdz 1898. gadam, celtniecību finansēja Baltijas papīru un papes akciju sabiedrība ar 350 000 rubļu lielu pamatkapitālu. Baltijas papīrfabrikas Staicelē (Baltische Papierfabrik in Staizel) direktors bija Šahlers, vēlāk Johanness Urbans (miris 1923). Sākumā fabrikā darbojās tikai viena mašīna, ar kuru ražoja jumta jēlpapi. 1905. gadā uzstādīja "Fjulnor" firmas mašīnu, sāka ražot dažāda veida papīru. 1912. gadā uzbūvēja jaunu skursteni un 1913. gadā papīrfabrikas vajadzībām izbūvēja dzelzceļa līniju StaicelePāle. 1914. gadā uzstādīja otro "Fjulnor" firmas ražoto "Janke" tipa papīrmašīnu. 1935. gadā uzstādīja pergamenta mašīnu. Fabrikā darbojās 1 garsieta papīrmašīna un 1 pašnoņēmēja papīrmašīna, 2 kokslīpēšanas iekārtas.

1935. gadā saražoja 4560 tonnas papīra un kartona, ražošanā bija nodarbināti 225 strādnieki. 1943. gadā ražoja 4242 tonnas produkcijas, ražošanā bija nodarbināti 234 strādnieki.[2]

1945. — 1993. gadā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laikā Vācu armijas atkāpšanās laikā 1944. gada 20. septembrī partizāni novērsa fabrikas ēku uzspridzināšanu. Pēckara gados fabriku paplašināja un 1958., 1964., 1968. un 1971. gadā modernizēja vienu papīrmašīnu, 1966. un 1974. gadā — otru papīrmašīnu. 1970. gadā fabrikā uzstādīja pirmo Padomju Savienībā izgatavoto līmlentes mašīnu, uz kuras pēc pilnīgas apgūšanas ražoja 1500 tonnu līmlentes. 1984. gadā uzstādīja klažu vāku materiāla izgatavojamo mašīnu, ar kuru gada laikā varēja saražot miljons metru vāka materiāla.

1985. gadā fabrika saražoja preču produkciju 6,57 miljonu rubļu vērībā. Sakarā ar to, ka fabrikai nebija uzceltas attīrīšanas ierīces un tika piesārņota Salaca, 1986. gada 17. jūlijā apturēja divas papīrmašīnas, apturot papīra ražošanu. Fabrikas hidroelektrostaciju slēdza, papīrmašīnas demontēja un nodeva metāllūžņos līdz uzņēmuma privatizācijai, un ap 1993. gadu fabrika pārtrauca savu darbību,[3] lai gan citos avotos norādīts, ka papīra produktu (līmlentes, tehniskā pergamenta u.c.) ražošana vietējam patēriņam un eksportam uz Krieviju turpinājusies līdz 1995. gadam, kad Krievijas rubļa vērtības izmaiņu radīto zaudējumu dēļ fabriku privatizēja.[4]

Pēc privatizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1995. gadā fabriku privatizācijas izsolē par 1001 latu iegādājās firmas IU "Ekoprojekts" vadītājs Alfrēds Aizbalts, kas nodibināja SIA "Staiceles papīra fabrika", kura nodarbojās ar papīra maisu ražošanu. Plānos bija arī mazā HES atjaunošana ar zivju ceļa izbūvi.[5] 1997. gadā fabrikā strādāja 65 cilvēki.[4] 1999. gada oktobrī tika ierosināta uzņēmuma maksātnespējas lieta un 2003. gada oktobrī uzņēmumu likvidēja,[6] taču 1999. gada 9. decembrī "piespiedu kārtā negodprātīgas konkurences rezultātā" un parādsaistību dēļ uzņēmums tika "pārstrukturizēts"[7] un nodibināta SIA "Staiceles papīra fabrika 2", kas turpināja darbu A. Aizbalta vadībā,[8] ražojot papīra čaulas, aploksnes, tūtas maisus un somas. Uz otrās SIA, kuru likvidēja 2018. gada oktobrī,[9] bāzes 2011. gada aprīlī nodibināja SIA “Different Package”, kurā papīra iepakojumu izgatavošanā nodarbināti 3 darbinieki.[4] Otrs uzņēmums, kurš pašlaik darbojas fabrikas teritorijā, kura pieder Evijai Dreimanei, ir metālapstrādes uzņēmums SIA Mk-Timves.[3]

2011. gada jūnijā Staiceles papīra fabrika ar vēsturisko dzīvojamo apbūvi iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.[10] 2018. gada maijā Muzeju nakts ietvaros fabrikas telpās pirmoreiz tika atklāta ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu veidotā izstāde par fabrikas vēsturi “Latvijas vēsture uz Staiceles papīra rakstīta”, kā arī bijušo darbinieku vadībā rīkotas ekskursijas pa fabrikas telpām.[11][3][12]

Fabrikas pakļautība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • No 1944. gada — "Papīra un celulozes rūpniecības trests";
  • No 1962. līdz 1968. gadam — Latvijas PSR Celulozes, papīra un kokapstrādes rūpniecības ministrija;
  • No 1968. gada — PSRS Celulozes un papīra rūpniecības ministrijas Latvijas vissavienības apvienība "Sojuzlatbumprom";
  • No 1976. līdz 1991. gadam — ražošanas apvienība "Latbumprom".[1]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Labrīt, Staicele!. Rīga, Latvija : Jān̦a sēta. 1997. 22.–23.lpp.. lpp. ISBN 9984070735. OCLC 45618522.
  2. «Staicele - vēsture un ģeogrāfija». www.staicelesnovads.lv. Skatīts: 2018-05-15.
  3. 3,0 3,1 3,2 «Papīrfabrika – stārķu pilsētas sākotne». Auseklis. 2018-01-26. 3. lpp. Skatīts: 2019-02-23.
  4. 4,0 4,1 4,2 «Staiceles pamatakmens – Staiceles papīra fabrika laiku lokos ("Pārmaiņu laiks")». Limbažu Galvenā bibliotēka (latviešu). 2018-10-16. Skatīts: 2019-02-23.
  5. Gunita Ozoliņa. «Staiceliešu cerība - vecā papīrfabrika». Diena.lv, 1997-05-19. Skatīts: 2019-02-23.
  6. «STAICELES PAPĪRA FABRIKA, SIA». www.firmas.lv (latviešu). Skatīts: 2019-02-23.
  7. «Par mums - SPF2». www.spf2.lv. Skatīts: 2019-02-23.
  8. «Mežu daudz, papīra maz». TVNET (latviešu). 2007-09-04. Skatīts: 2019-02-23.
  9. «STAICELES PAPĪRA FABRIKA 2, SIA». www.firmas.lv (latviešu). Skatīts: 2019-02-23.
  10. «studija». www.studija.lv. Skatīts: 2019-02-23.
  11. «Latvijas vēsture uz Staiceles papīra rakstīta». Limbažu Galvenā bibliotēka (latviešu). 2018-05-24. Skatīts: 2019-02-23.
  12. «VTV: Staiceles papīra fabrikai jauni saimnieki un lielas ieceres». Valmieras Ziņas (lv-LV). 2018-05-23. Skatīts: 2019-02-23.