Svetlana Aļeksijeviča

Vikipēdijas lapa
Svetlana Aļeksijeviča
Святлана Алексіевіч
Svetlana Aļeksijeviča
Personīgā informācija
Dzimusi 1948. gada 31. maijā (75 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Staņislavova, Ukrainas PSR, PSRS (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Literārā darbība
Nodarbošanās Žurnāliste, rakstniece
Apbalvojumi Nobela prēmija literatūrā (2015)

Svetlana Aļeksijeviča (baltkrievu: Святлана Аляксандраўна Алексіевіч, krievu: Светлана Александровна Алексиевич, ukraiņu: Світлана Олександрівна Алексієвич; dzimusi 1948. gada 31. maijā) ir baltkrievu žurnāliste un rakstniece, kura raksta krievu valodā.

Dzimusi Ukrainā, uzaugusi Baltkrievijā. Strādājusi par skolotāju, žurnālisti. No 1976. līdz 1984. gadam vadījusi eseju un publicistikas nodaļu žurnālā Нёман. Pameta Baltkrieviju 2000. gadā, nākamajā desmitgadē dzīvoja Parīzē, Gēteborgā, Berlīnē. 2011. gadā atgriezās uz dzīvi Baltkrievijā.

2015. gadā saņēmusi Nobela prēmiju literatūrā "par viņas polifonisko rakstības stilu, kas kalpo par pieminekli mūslaiku ciešanām un drosmei".[1][2][3] Viņa ir pirmā žurnāliste un pirmā no Baltkrievijas, kas saņem šo apbalvojumu.[4][5]

Latviski izdodas Aļeksijevičas grāmatas "Cinka zēni" (2014. gadā apgādā "Jumava") un "Černobiļa. Lūgšana" (2013. gadā apgādā "Jumava").[6]

2020. gada Baltkrievijas iedzīvotāju protestos pret Lukašenko režīmu bija viena no kustības līderēm, koordinācijas padomes prezidija locekle.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi
Priekštecis:
Patriks Modiano
Nobela prēmija literatūrā
2015
Pēctecis:
Bobs Dilans