Senās Ilīrijas kultūra

Vikipēdijas lapa
Ilīrijas karaliste un Dardānijas karaliste
Glasinac-Mati kultūra

Senās Ilīrijas kultūra (grieķu: Ἰλλυριοί, albāņu: Kultura ilire— brīvo kultūra) sāka atšķirties ar arvien skaidrākām iezīmēm bronzas laikmeta vidū un it īpaši bronzas laikmeta beigās. Keramiku, kā tipisku kultūras elementu raksturo plašs rakstu un figūru izmantojums ar diviem rokturiem, kas izvirzīti no malām, kā arī dekorēšana ar ģeometriskiem motīviem. Šajā laikā tika izveidotas pirmās nocietinātās apmetnes. Vietējā metalurģija ražoja dažāda veida ieročus, pamatojoties uz Egejas jūras prototipiem ar speciālām māksliniecisku formām. Galvenie darbarīki bija vietējo tipu "Dalmato-Albanian" un "Shkodran" cirvji, kā arī dienvidu tipa dubultcirvis. Garīgo kultūru pauž apbedīšanas rituāls ar pilskalniem (tumuli), kuros atrasti bagātīgi arheoloģiskie artefakti.[1][2]

Grieķu uzraksts ar ilīriešu onomastiku (vārdu un patronīmu) uz apbedīšanas stēlas, 2. gadsimtā pirms mūsu ēras, Apollonijā, Albānijā.[3]

Ilīriešu valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilīriešu valoda bija indoeiropiešu valoda vai valodu grupa, kurā senatnē runāja ilīrieši Dienvidaustrumeiropā. Valoda škietami ir izolēta, izņemot personvārdus un vietvārdus, no kuriem var iegūt pietiekami daudz informācijas, lai varētu secināt, ka tā piederēja indoeiropiešu valodu saimei. Senajos avotos termins "ilīrietis" tiek lietots attiecībā uz plašu cilšu loku, kas apmetās Dienvidaustrumeiropā, tostarp Ardiaei, Autariatae, Delmatae, Dassareti, Enchelei, Labeatae, Pannonii, Parthini, Taulantii, Nav zināms, cik lielā mērā visas šīs ciltis veidoja viendabīgu valodu grupu, taču attiecināto eponīmu izpēte ir ļāvusi identificēt valodniecisko kodolu šī areāla dienvidos, aptuveni ap tagadējo Albānijas un Melnkalnes teritoriju. Kur, uzskatīts, runāja īstajā illīriešu valodā.

Maz ir zināms par Ilīriešu un to kaimiņu valodu attiecībām. Informācijas trūkuma dēļ ilīriešu valoda parasti tiek iedalīta pati savā indoeiropiešu valodu ciltskoka atzarā. Daži valodnieki ir ierosinājuši, ka tai ir pastāvējušas ciešas attiecības ar Mesapiešu valodu, kurā savulaik runāja Itālijas dienvidos, taču tās joprojām nav pierādītas. Ir apspriestas arī attiecības ar Venēciešu un Liburniāņu valodām, taču tagad lielākā daļa valodnieku tās noraida. Starp mūsdienu valodām albāņu valoda bieži tiek uzskatīta par illīriešu valodas pēcteci, lai gan arī tas joprojām nav pierādīts.

Agrīnās modernās ēras laikā līdz 19. gadsimtam termins "ilīriešu" tika attiecināts arī uz mūsdienu Dalmācijas dienvidslāvu valodu, kas mūsdienās tiek saukta par serbhorvātu valodu. Šī valoda ir tikai teorētiski radniecīga senajai ilīriešu valodai, jo tām ir kopīgs teorētiskais priekštecis — Indoeiropiešu pirmvaloda, bet abas valodas nekad nesaskārās, jo ilīriešu valoda bija izmirusi pirms slāvu migrācijas uz Dienvidaustrumeiropu, vienīgi iespējams, ka izņēmums bija albāņu valodas priekštecis.[4][5][6][7][8]

Ilīriešu reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ilīrieši, tāpat kā lielākā daļa seno civilizāciju, bija daudzdievīgi un pielūdza daudzus dažādus dievus un dievības, kurām piemita dabas spēki. Lielākās pirmsromiešu laikmeta reliģiskās prakses pēdas, kas joprojām nav pietiekami pētītas, ir tās, kas saistītas ar reliģisko simboliku. Simboli ir attēloti dažādos ornamentos un atklāj, ka ilīriešu aizvēsturiskās kultas galvenais dievības objekts bija Saule, [9] [10] ko pielūdza plaši izplatītā un sarežģītā reliģiskā sistēmā. [9] Saules dievība tika attēlota kā ģeometriska figūra, piemēram, spirāle, aplis un svastika, vai kā dzīvnieku figūra, piemēram, putni, čūskas un zirgi. [11] [10] Ūdensputnu un zirgu simboli bija biežāk sastopami ziemeļos, savukārt čūskas — dienvidos. [10] Ilīriešu dievības tika minētas uzrakstos uz seno romiešu laikmeta statujām, pieminekļiem un monētām, un dažas no tām izmantojot salīdzinošo reliģiju, interpretēja senie rakstnieki.[12] [13] Šķiet, ka visām ilīriešu ciltīm nav viena augstākā dieva, un vairākas dievības parādās tikai noteiktos reģionos. [12]

Iīrījā Dei-pátrous bija dievs, ko pielūdza kā Debesu tēvu, Prende bija mīlestības dieviete un pērkona dieva Perendi dzīvesbiedre, En vai Enji bija uguns dievs, Jupiters Parthinus bija Parthini galvenā dievība, Redons bija jūrnieku dievība, kas parādījās daudzos uzrakstos piekrastes pilsētās Lissus, Daorson, Škodrā un Duresi, savukārt Medaurus bija Risinija aizsarga dievība ar jātnieka statuju, kas atdalīja pilsētu no akropoles. Dalmācijā un Panonijā viena no populārākajām rituāliskajām tradīcijām seno romiešu periodā bija romiešu savvaļas, mežu un lauku dievības Silvanusa kults, kas attēlota ar Pāna ikonogrāfiju. Romiešu vīna, auglības un brīvības dievība Libera tika pielūgta ar Silvanus un Terminus, robežu aizstāvja dievu, atribūtiem. Tadens bija dalmāciešu dievība, kurai bija Apollona epitets, jeb īpašibas uzrakstos, kas atrasti netālu no Bosnas upes iztekas. Delmātiem arī bija Armatuss, kā kara dievs. Silvanae, vārds darināts no Silvanus, sieviešu dzimtē, daudzskaitlī, tika attēlots daudzos veltījumos visā Panonijā. Topusko (Pannonia Superior) karstajos avotos upurēšanas altāri tika veltīti Vidasam un Tanai (identificēti ar Silvanu un Diānu), kuru vārdi vienmēr stāv blakus kā pavadoņi. Aekorna jeb Arquornia bija ezeru vai upju dieviete, kuru pielūdza tikai Nauportas un Emonas pilsētās, kur viņa bija vissvarīgākā dievība bez Jupitera. Laburs arī bija vietēja dievība, ko pielūdza Emonā, iespējams, dievība, kas aizsargāja burājošos laiviniekus.[14]

Šķiet, ka ilīrieši neizstrādāja vienotu kosmoloģiju, uz kuras balstītu savas reliģiskās prakses. [10] Vairāki ilīriešu toponīmi un antroponīmi, kas atvasināti no dzīvnieku nosaukumiem atspoguļoja uzskatus par dzīvniekiem kā mitoloģiskajiem senčiem un aizsargiem. [15] Čūska bija viens no svarīgākajiem dzīvnieku totēmiem.[16] Ilīrieši ticēja burvestību spēkam un ļaunajai acij, amuletu burvju spēkam, kas spētu novērst ļauno aci vai ienaidnieku sliktos nodomus. [9] [12] Cilvēku upurēšana arī bija sava lomu ilīriešu dzīvē.[17] Arriāns norāda, ka virsaitis Iīrietis Kleituss upurējis trīs zēnus, trīs meitenes un trīs aunus tieši pirms cīņas ar Aleksandru Lielo.[18] Dzelzs laikmetā illīriešu visizplatītākais apbedījuma veids bija uzkalniņu apbedījums. Ap to apglabāta pirmo tumuļu dzimta, un jo augstāks statuss bija uzkalniņos apbedītajiem, jo augstāks arī ir uzkalniņš. Arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas daudzas liecības šajos tumulli uzkalniņos, piemēram, ieroči, rotājumi, apģērbi un māla trauki. Bagātīgais reliģisko uzskatu un apbedīšanas rituālu klāsts, kas radās Ilīrijā, īpaši romiešu periodā, atspoguļo arī kultūras identitātes atšķirības šajā reģionā. [19]

Nicetas no Remesiānas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Remesiānas Nicetas pastmarkā no Albānijas

Nicetas (ap 335—414) bija Remesianas (mūsdienu Bela Palankas, Serbijā) bīskaps, kas tolaik atradās Romas provincē Dacia Mediterranea.[20] Saskaņā ar uzticamiem arheomuzikoloģijas avotiem, tostarp britu, franču un itāļu valodā, Nicetas ir rakstījis: "Es esmu dardānietis" (latīņu: “Dardanus sum”).[21]

Nicetas popularizēja latīņu sakrālās mūzikas izmantošanu Euharistijas dievkalpojuma laikā un tiek uzskatīts, ka viņš sacerēja vairākas liturģiskas himnas, t. sk. galveno latīņu kristiešu slavas himnu Te Deum, ko tradicionāli piedēvē Ambrozijai un Augustīnam. Tiek uzskatīts, ka viņš bija Bessi barbaru trāķiešu misionārs.[22]

Sešās grāmatās ir saglabājušies apjomīgi izraksti no viņa galvenā doktrinārā darba: Instrukcijas kristību kandidātiem. Tie liecina, ka viņš it īpaši uzsvēra ortodoksālo nostāju trīsvienības doktrīnā. Tie satur izteicienu "svēto kopība" par ticību mistiskai saitei, kas vieno gan dzīvos, gan mirušos noteiktā cerībā un mīlestībā. Nav saglabājušies nekādi pierādījumi par šī izteiciena agrāku lietošanu, kam kopš tā laika ir bijusi galvenā loma kristīgās ticības apliecības formulēšanā. Viņa kā svētā svētki ir 22. jūnijā.[23]

Drilon-Mati-Glasinac kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzs laikmeta kulta kariete ar putniem (8.-5. gadsimts p.m.ē.), kas pieder Mati-Glasinac kultūrai

Drilon-Mati-Glasinac kultūra ir arheoloģiskā kultūra, kas pirmo reizi attīstījās vēlajā bronzas laikmetā un agrajā dzelzs laikmetā Rietumbalkānu pussalas apgabalā, kas aptvēra lielu daļu mūsdienu Albānijas dienvidos, Kosovu austrumos, Melnkalni dienvidaustrumos. Bosnija un Hercegovina un Serbijas rietumu daļas uz ziemeļiem. Tas ir nosaukts pēc Glasinakas un Mati tipa arheoloģiskajām vietām, kas atrodas attiecīgi Bosnijā-Hercegovinā un Albānijā.

Glasinac-Mati kultūra atspoguļo gan vidējā bronzas laikmeta prakses nepārtrauktību Rietumbalkānos, gan inovācijas, kas īpaši saistītas ar agrīno dzelzs laikmetu. Tās parādīšanās sakrīt ar iedzīvotāju uzplaukumu reģionā, par ko liecina daudzas jaunas vietas, kas attīstījās šajā laikmetā. Viens no Glasinac-Mati noteicošajiem elementiem ir tumulli kapu uzkalniņu izmantošana kā inhumācijas metode. Dzelzs cirvji un citi ieroči ir tipiski priekšmeti, kas atrodami visu Glasinac-Mati apakšreģionālo variantu tumulli. Paplašinoties un saplūstot ar citām līdzīgām materiālajām kultūrām, tā aptvēra apgabalu, kas klasiskajā senatnē bija pazīstams kā Ilīrija. [24]

Komaņu-Krujas kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stikla kaklarota, 7. — 8. gadsimts, Shurdhah — Komani-Kruja kultūra

Komani-Kruja kultūra ir arheoloģiskā kultūra, kas apliecināta no vēlīnā antīkā laikmeta līdz pat viduslaikiem Albānijas centrālajā un ziemeļdaļā, Melnkalnes dienvidos un līdzīgās vietās Ziemeļmaķedonijas rietumu daļā. Tā sastāv no apmetnēm, kas parasti tiek būvētas zem pilskalniem gar Lezhë (Praevalitana) -Dardania un Via Egnatia ceļu tīkliem, kas savienoja Adrijas jūras piekrasti ar centrālajām Balkānu Romas provincēm. Tās arheoloģiskā vieta ir Komani un tās forts atradās tuvējā Dalmaces kalnā Drinas upes ielejā. Kruja un Leža ir nozīmīgas kultūras vietas. Komani-Krūjas iedzīvotāji pārstāv vietējo Rietumbalkānu tautu, kas bija saistīta ar romiešu Justiniānisko militāro fortu sistēmu. Komani-Krujas attīstība ir nozīmīga, lai pētītu pāreju starp Albānijas klasisko seno laiku iedzīvotājiem uz viduslaiku albāņiem, kas tika aprakstīti vēsturiskajos ierakstos 11. gadsimtā.[25][26][27]

Ilīriešu māksla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Duresas skaistule (saukta arī par Durresas skaisto jaunavu vai Duresas skaistuli)

Bronzas laikmetā Albānijas teritorijā sāka veidoties vairākas illīru un sengrieķu ciltis, kas vienlaikus izveidoja vairākus atsevišķus mākslas centrus. Terakotu plaši izmantoja abas kultūras it īpaši arhitektūras mērķiem. Diezgan daudzas terakotas figūras, tostarp no ilīriešiem, tika atrastas netālu no Belšas, kā arī visā Albānijā.[28][29][30]

Šajā periodā arī uzplauka Keramikas māksla un tiek uzskatīta par vienu no raksturīgākajām klasisko seno laiku mākslām.[31] Keramikas mākslā tika izmantoti dažādi simboli, rituāli un folklora. Devolijas keramiku, kas nosaukta pēc Devolas ielejas, izgatavoja ilīrieši.[32] Ilīriešu keramika sākotnēji sastāvēja no ģeometriskiem rakstiem, piemēram, apļiem, kvadrātiem, dimantiem un citiem līdzīgiem motīviem, bet galu galā vēlāk ietekmēja sengrieķu keramika.[33][34]

Kopš seniem laikiem mozaīkas ir izmantotas grīdu segšanai galvenajās ēku telpās, pilīs, muižās un kapos, kā arī dažkārt privātmāju telpās. Mozaīkas izmantošana kļuva plaši izplatīta Ilīrijā un Senās Grieķijas kolonijās Adrijas un Jonijas jūrā Illīrijas krastā. Agrākie mozaīkas grīdu paraugi, kas datēti uz seno periodu ir Apollonijā, Butrintā, Tirānā, Linā un Duresā.[35][36]

Durresas skaistule, agrākā Albānijā atrastā mozaīka, ir 4. gadsimta pirms mūsu ēras polihromatiska mozaīka, kas galvenokārt veidota no daudzkrāsainiem oļiem.[37] Tai ir brīnišķīga figūru graciozitāte un piemīt lielisks mākslinieciskais radošums.[37] 9 m2 lielā mozaīka ir elipses formas un attēlo sievietes galvu uz melna fona, ko ieskauj ziedi un citas floristiskas figūras.[37] Tā tika atklāta 1918. gadā Duresā, un kopš 1982. gada ir apskatāma Albānijas Nacionālajā vēstures muzejā, Tirānā.

Romas periods izceļās ar skulptūru izgatavošanu, kas tiek pasniegta kā simboliska māksla. Romas tēlniecību lielā mērā ietekmējušas Grieķijas un etrusku civilizācijas skulptūras, savukārt iespaidīgi piemēri galvenokārt atrodami šajā periodā uzplaukušajās Apolonijas un Butrintas pilsētās.

Dauņa keramika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Terakotas askosa pods (pods ar snīpi un rokturi augšpusē) 330-300 p.m.ē.

Dauniešu keramika tika ražota Daunijā, mūsdienu Itālijas provincēs Barletta un Foggia. To izveidoja daunieši, japigiešu civilizācijas cilts, kas bija nākusi no Iīrijas. Daunijas keramika galvenokārt tika ražota Ordonas un Kanosa di Apūlijas reģionālajos ražošanas centros, sākot ap 700. gadu pirms mūsu ēras. Agrīnās keramikas gleznās redzami trauki ar ģeometriskiem rakstiem, keramika tika veidota ar rokām, nevis uz podnieka ripas. Tie sastāvēja no sarkanas, brūnas vai melnas zemes krāsas, akcentējot dekoru. Uz tiem tika zīmēti dimanti, trīsstūri, apļi, krusti, kvadrāti, loki, ugunskrusti un citi simboli. Dauniešu keramikas formu attīstība ir neatkarīga no pirmās grieķu keramikas formām. Tipiski Daunijas keramikas izstrādājumi ir Askosi, piltuves trauki un bļodas ar cilpas rokturiem.[38]

Mesapiešu keramika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mesapiešu keramika ir Mesapijas keramikas veids, kas izmantots no 7. gadsimta pirms mūsu ēras līdz pat 3. gadsimtam pirms mūsu ēras Itālijas reģiona Apūlijas dienvidu daļā. Mesapijas keramiku izgatavoja mesapi, sena tauta, kas apdzīvoja Itālijas papēdi kopš aptuveni 1000. g. p.m.ē., un kuri migrēja no Krētas un Ilīrijas. Mesapijas keramika vispirms sastāvēja no ģeometriskiem rakstiem, piemēram, apļiem, kvadrātiem, rombiem, horizontāliem svītru rakstiem, svastikām, jeb ugunskrustiem un citiem līdzīgiem motīviem. Vēlāk grieķu ietekmē, izmantotajai simbolikai tika pievienoti kvadrātvilņi, jeb meandri.

Peucetiešu keramika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peucetiešū keramika bija keramikas veids, ko Pevketi izgatavoja Apūlijas reģionā Itālijas dienvidos no 7. līdz 6. gadsimta sākumam p.m.ē. Tās ražošanas apgabals atradās starp Bari un Gnathiju. Keramika tika krāsota tikai brūnā un melnā krāsā, un to raksturoja ģeometriski ornamenti, svastikas, rombiņi, horizontālas un vertikālas līnijas.[39] Šie paraugi galvenokārt atradās keramikas vēlajā ģeometriskajā fāzē (pirms 600. g. p.m.ē.) ar ciešiem ornamentāliem rakstiem. Keramikas otro posmu kopš 6. gadsimta pirms mūsu ēras spēcīgi ietekmējusi Korintas vāžu glezniecība.[40] Tas atspoguļojas gan ornamentos, gan dekorācijās starojuma veidā, gan arī pārejā uz figurālu atveidojumu. Trešais un pēdējais posms mainīja ražošanas metodes. Keramika sākotnēji tika veidota ar rokām līdz grieķu ierašanās Itālijas dienvidu galā, kad tika ievesta podnieka ripa. Gleznas kļuva tīri ornamentālas. Uz tiem redzami dekoratīvi augi, piemēram, efejas un lauru vīnogulāji un palmetes. Reti arī varēja saskatīt figurālas un mitoloģiskas figūras.

Devoliešu keramika no Kamenicas

Devolijas keramika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Devolijas keramiku, kas nosaukta pēc Devollas ielejas, izgatavoja ilīrieši.[32] Ilīriešu keramika sākotnēji sastāvēja no ģeometriskiem rakstiem, piemēram, apļiem, kvadrātiem, dimantiem un citiem līdzīgiem motīviem, bet galu galā vēlāk ietekmēja sengrieķu keramika.[33][41]

Ilīriešu arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Duresi amfiteātris ir iekļauts pagaidu sarakstā, lai kļūtu par UNESCO Pasaules mantojuma vietu.
Selkas un Poštmes karaliskās kapenes, Albānijā

Arhitektūras pirmsākumi senajā Ilīrijā aizsākās vidējā neolīta laikmetā, kad Dunavecā un Malikā tika atklāti aizvēsturiski mājokļi.[42] Tie tika uzcelti uz koka platformām, kas balstīti uz augsnē vertikāli iespraustiem mietiem.[42] Ilīriešu aizvēsturiskie mājokļi sastāv no trīs veidu mājām, piemēram, mājām, kas ir pilnībā vai daļēji ieraktas zemē, kas atrodamas Čakranā netālu no Fīras, un mājām, kas celtas virs zemes.

Bronzas laikmeta laikā illīrieši sāka organizēties savā teritorijā. Ilīrijas pilsētas galvenokārt tika uzceltas augstu kalnu virsotnēs, ko ieskāva stipri nocietinātas sienas. Joprojām ir saglabājušies daži illīriešu pieminekļi, piemēram, Amantija, Antigonija, Byllis, Škodra, Lissusa un Selka un Poštme.[43]

Klasiskajos senajos laikos Ilīrijas pilsētas ir attīstījušās no pils iekšpuses, iekļaujot mājokļus, reliģiskās un komerciālās struktūras, pastāvīgi pārveidojot pilsētu laukumus un attīstot būvniecības veidus. Lai gan ir aizvēsturiskas un klasiskas celtnes, kas faktiski sākas ar ilīriešu celtnēm, piemēram, Bylisā, Amantijā, Fīnikā, Apolonijā, Butrintā un Škodrā.[44][45] Paplašinoties Romas impērijai Balkānos, visā valstī tika uzceltas iespaidīgas romiešu arhitektūras ēkas, vislabāk to var saskatīt Duresā, Tirānā un Butrintā.

Pēc Ilīrijas kariem arhitektūra ievērojami attīstījās 2. gadsimtā pirms mūsu ēras līdz ar romiešu ierašanos. Iekarotās apmetnes un ciemi, piemēram, Apollonija, Butrinti, Byllis, Duresi un Hadrianopolisa, tika ievērojami modernizēti pēc romiešu paraugiem, izbūvejot forumus, ceļus, teātrus, promenādes, tempļus, akveduktus. Šis periods iezīmē arī stadionu un piršu celtniecību, kas bija sabiedriski nozīmīgas pulcēšanās vietas.

Duresi uzplauka romiešu periodā un kļuva par protektorātu pēc Ilīrijas kariem. Duresi amfiteātris, ko uzcēla romieši, tajā laikā bija lielākais amfiteātris Balkānu pussalā.[46] Tas ir vienīgais romiešu piemineklis šajā apgabalā, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Via Egnatia, ko cēlis romiešu senators Gnejs Egnāts, divus tūkstošus gadu darbojās kā daudzfunkcionāls lielceļš, kas kādreiz savienoja Duresi pilsētu pie Adrijas jūras rietumos ar Konstantinopoli pie Marmora jūras austrumos.[47] Turklāt maršruts nodrošināja Balkānu romiešu kolonijām tiešu savienojumu ar Romu.

Kuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Serilia liburnica — Zadaras arheoloģijas muzejs, Horvātijā

Ilīrieši bija bēdīgi slaveni jūrnieki senajā pasaulē. Viņi bija lieliski kuģu būvētāji un jūrmalnieki. Izveicīgākie ilīriešu jūrnieki bija liburnieši, japodi, delmatai un ardiaei. Lielāko floti uzcēla Agrons 3. gadsimtā pirms mūsu ēras. Pastāvēja dažāda veida Ilīriešu kuģi, kas tika būvēti dažādiem mērķiem. Galvenie Ilīrijas kuģu veidi bija Lembus, Liburna, Serilia liburnica un Pristis.[48]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ilīrija
  • Ilīrieši
  • Iiroloģija
  • Ilīrijas karaliste
  • Ilīrijas izglītība
  • Ilyrii proprie dicti
  • Komaņu-Krujas kultūra
  • Glasinac-Mati kultūra
  • Selkas un Poštmes karaliskās kapenes

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Ceka, Neritan (2005), The Illyrians to the Albanians, Publ. House Migjeni, ISBN 99943-672-2-6
  2. ↑ Kurti, Rovena (2017). "On some aspects of the Late Bronze Age burial costume from north Albania". Proceedings of the International Conference "New Archaeological Discoveries in the Albanian Regions" 30-31, January, Tirana 2017.
  3. ↑ Neritan Ceka. Apollonia: History and Monuments. Migjeni, 2005. 19. lpp. ISBN 9789994367252. "In the third-second centuries BC, a number of Illyrians, including Abrus, Bato, and Epicardus, rose to the highest position in the city administration, that of prytanis. Other Illyrians such as Niken, son of Agron, Tritus, son of Plator, or Genthius, are found on graves belonging to ordinary families (fig.7)."
  4. ↑ Shaban Demiraj. Gjuha shqipe dhe historia e saj. Shtëpia Botuese e Librit Universitar, 1988.
  5. ↑ Shaban Demiraj. Fonologjia historike e gjuhës shqipe. Akademia e Shkencave e Republikës së Shqipërisë, 1996.
  6. ↑ Shaban Demiraj. Prejardhja e shqiptarëve në dritën e dëshmive të gjuhës shqipe. Tiranë : Shtëpia Botuese "Shkenca", 1999. ISBN 99927-654-7-X.
  7. ↑ Eric Pratt Hamp, Rexhep Ismajli. Comparative Studies on Albanian. Akademia e Shkencave dhe e Arteve e Kosovës, 2007. ISBN 978-9951-413-62-6.
  8. ↑ Rexhep Ismajli. Studime për historinë e shqipes në kontekst ballkanik. Prishtinë : Kosova Academy of Sciences and Arts, special editions CLII, Section of Linguistics and Literature, 2015.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Stipčević, 1977, 182. lpp.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 10,3 Wilkes, 1992, 244. lpp.
  11. ↑ Stipčević, 1977
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 Wilkes, 1992, 245. lpp.
  13. ↑ West, 2007, 15. lpp.
  14. ↑ Šašel — Kos, M. 1997, The Roman Inscriptions in the National Museum of Slovenia, Situla 35. pages 127 — 131
  15. ↑ Stipčević, 1977, 197. lpp.
  16. ↑ Stipčević, Aleksandar (1976). "Simbolismo illirico e simbolismo albanese: appunti introduttivi" (it). Iliria 5: 233–236. doi:10.3406/iliri.1976.1234.
  17. ↑ Wilkes 1992.
  18. ↑ F. A. Wright. ALEXANDER THE GREAT. London : GEORGE ROUTLEDGE SONS, LTD., 1934. 63–64. lpp.
  19. ↑ Brandt, Ingvaldsen, 249. lpp.
  20. ↑ «Letter of Pope John Paul II for the third centenary of the union of the Greek-Catholic Church of Romania with the Church of Rome».
  21. ↑ Dr Shaban Sinani & Eduard Zaloshnja (2004) Albanski kodeksi — The Codices of Albania. pages 161 — 170 in International Conference "Church Archives & Libraries" Collection of works from International conference Kotor 17th — 18th April 2002. Kotor 2004 (English & Montenegrin)
  22. ↑ «1994 | Gottfried Schramm: A New Approach to Albanian History». www.albanianhistory.net. Skatīts: 2020-02-29.
  23. ↑ Martyrologium Romanum. Libreria Editrice Vaticana 2001. ISBN 88-209-7210-7; Gross, Ernie. This Day In Religion. New York:Neal-Schuman Publications, 1990. ISBN 1-55570-045-4.
  24. ↑ Stipčević, 1977, 108. lpp.
  25. ↑ Etleva Nallbani. Adriatico altomedievale (VI-XI secolo) Scambi, porti, produzioni. Università Ca’ Foscari Venezia, 2017. ISBN 978-88-6969-115-7.
  26. ↑ Nallbani, Etleva (1999–2000). "Disa objekte të hershme në kulturën e Komanit" (sq). Iliria 29 (1–2): 297–305. doi:10.3406/iliri.1999.1718.
  27. ↑ Bowden 2004
  28. ↑ Civici, N. (2007). "Analysis of Illyrian terracotta figurines of Aphroditeand other ceramic objects using EDXRF spectrometry†" (en). X-Ray Spectrometry 36 (2): 1. Bibcode 2007XRS....36...92C. doi:10.1002/xrs.945.
  29. ↑ John Bagnell Bury, Stanley Arthur Cook, Frank Ezra Adcock. The Cambridge Ancient History: The Augustan Empire, 43 B.C.-A.D. 69, 2nd ed., 1996 - Band 10 von The Cambridge Ancient History, Iorwerth Eiddon Stephen Edwards. University Press, 1996, 1996. ISBN 9780521264303.
  30. ↑ «Bashkia Belsh». qarkuelbasan.gov.al (albāņu). Skatīts: 2010. gada 10. decembris.
  31. ↑ Aleksandar Stipčević. The Illyrians: history and culture (Aleksandar Stipčević izd.). Noyes Press, 1977, 1977. ISBN 9780815550525.
  32. ↑ 32,0 32,1 Irad Malkin. The Returns of Odysseus: Colonization and Ethnicity. University of California Press, 1998, 1998-11-30. 77. lpp. ISBN 9780520920262.
  33. ↑ 33,0 33,1 The Cambridge Ancient History (John Boederman izd.). Cambridge University Press, 1997. 1924. 230. lpp. ISBN 9780521224963.
  34. ↑ J. M. Coles, A. F. Harding. Meine Bücher Mein Verlauf Bücher bei Google Play The Bronze Age in Europe: An Introduction to the Prehistory of Europe C.2000-700 B.C. Routledge, 2014, 2014-10-30. 448–470. lpp. ISBN 9781317606000.
  35. ↑ Ferik Ferra. 4 shekuj para Krishtit. Tirana, Albania : Naimi, 2011. 64. lpp. ISBN 978-9928109101.
  36. ↑ Ferid Hudhri. Albania Through Art. Tirana : Onufri, 2003. ISBN 978-9992753675.
  37. ↑ 37,0 37,1 37,2 Fjalori Enciklopedik Shqiptar, Akademia e Shkencave — Tiranë, 1984 (MOZAIKU I DURRËSIT ME PORTRETIN E NJE GRUAJE, page 726)
  38. ↑ Rolf Hurschmann: Daunische Vasen. In: Der Neue Pauly (DNP). Band 3, Metzler, Stuttgart 1997, ISBN 3-476-01473-8, pages. 335—336.
  39. ↑ History of Ancient Pottery, Greek, Etruscan, and Roman, Volume 2 Author H B Walters Publisher READ BOOKS, 2010 ISBN 1-4455-8060-8, ISBN 978-1-4455-8060-9 p. 328-329
  40. ↑ The Foundations of Roman Italy Publisher Ardent Media 1937 p.315
  41. ↑ J. M. Coles, A. F. Harding. Meine Bücher Mein Verlauf Bücher bei Google Play The Bronze Age in Europe: An Introduction to the Prehistory of Europe C.2000-700 B.C. Routledge, 2014, 2014-10-30. 448–470. lpp. ISBN 9781317606000.
  42. ↑ 42,0 42,1 United Nations Education, Scientific and Cultural Organization. «Archaeology and art of Albania, Ecuador, China, Bulgaria». unesdoc.unesco.org (angļu). 4–6. lpp.
  43. ↑ Gilkes, O., Albania An Archaeological Guide, I.B.Tauris 2012, ISBN 1780760698, p263
  44. ↑ «POLITISCHE ORGANISATIONSFORMEN IM VORRÖMISCHEN SÜDILLYRIEN». fondazionecanussio.org (vācu).
  45. ↑ «Die Ekklesiale Geographie Albaniens bis zum Ende des 6. Jahrhunderts –Beiträge der Christlichen Archäologie auf dem Territorium der Heutigen Republik Albanien». kulturserver-hamburg.de (vācu).
  46. ↑ Albania. Bradt Travel Guides, 2015. 2015-01-07. 87. lpp. ISBN 9781841628554.
  47. ↑ Frank Sear. Roman Architecture - Cornell paperbacks. Cornell University Press, 1983, 1983. 270. lpp. ISBN 9780801492457.
  48. ↑ The Greek State at War, William Kendrick Pritchett, ISBN 0-520-07374-6, 1991, page 76, "Similarly the pirates on the Illyrian coast are said to have developed vessels that were named after their tribes, the lembus, pristis and liburna"
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Senās_Ilīrijas_kultūra&oldid=4050955"