Lielākā daļa Vidzemes baznīcu bija sagrautas. Pa visu Vidzemi bija palikuši tikai septiņi luterāņu mācītāji, turklāt šajā gadā divi no tiem nomira. Limbažos iecēla pastāvīgu luterāņu mācītāju.
Turpinoties karadarbībai, Valmieru ieņēma karaļa Gustava Ādolfa karaspēks un to ar vairākām citām Vidzemes pilsētām un pilīm (Burtnieki, Trikāta, Kokmuiža u.c.) uzdāvināja Zviedrijas valsts kancleram Akselim Uksenšernam ar noteikumu, ka „viņam jānocietina pilsēta un jāuztur garnizons”. Uksenšernu dzimtas ģerboņa vērša piere joprojām ir redzama Valmieras ģerbonī.
Kurzemes hercogistē zviedru spēki ieņēma un izpostīja Tukumu, kā arī nodedzināja Ēdoles pili.
Zviedru karaspēka nometnē izcēlās dažādas epidēmijas.
Lai aizkavētu zviedru armijas pārvietošanos uz Jelgavu, poļu-lietuviešu karaspēks Babītes pilskalnā ierīkoja kara nometni (tāpēc to mūsdienās mēdz saukt arī par Poļu kalnu).
Gustavs Ādolfs Rūjienas pili izlēņoja savam finansu pārzinim Jasperam Matsonam Krāsam.
Krustpils pilī sākās vērienīgi remontdarbi. Pili labiekārtoja, kā arī papildus tika uzcelts kaļķu un ķieģeļu ceplis. Pārbūves laikā Krustpils pilī strādāja krāšņu meistars no Neretas.
Pirmo reizi vēstures avotos tika minēts Eķengrāves muižas (Viesītē) nosaukums "Eichengrabe" (Ozolgrāvis).
Zviedru spēki pa ceļam uz Tukumu ieņēma un izlaupīja Šlokenbekas nocietināto muižu, kā arī sagūstīja maršalu Šenkingu. Tukuma apkārtnes dižciltīgie savas dārglietas uzglabāja nevis Tukuma pilī, bet gan maršalam piederošajā Šlokenbekas muižā, jo muiža bija labāk nocietināta, nekā pils. Uzbrukuma rezultātā tukumniekiem nācās šķirties no savām noglabātajām bagātībām. Pēc tam Šlokenbeka zaudēja savu militāro nozīmi.
23. augusts — Gustavs Adolfs izdeva dekrētu ar kuru iecēla Dr. Hermani Samsonu par superintendentu un inspektoru pār visām zviedru pakļautās Vidzemes daļas baznīcām. Superintendenta statuss paredzēja bīskapa liturģiskās tiesības, bet tomēr izslēdza pilnu baznīcas varu, ar ko parasti saistījās bīskapa amats.
Jelgavas pilsētā tika noslēgts pamiers (Jelgavas pamiers) starp Žečpospolitu un Zviedrijas karalisti, kā rezultātā beidzās Poļu—zviedru kara trešais posms. Pamiers paredzēja, ka tikai Latgale un Piltenes apgabals paliek Polijas-Lietuvas tiešā kontrolē. Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā suverēns Polijas—Lietuvas lēnis.
Mollīna tipogrāfijā divās valodās tika izdota vēsturiska grāmata par Rīgas ieņemšanu 1621. gadā. Vācu valodā tā saucās "Von Eroberung der Hauptstatt Riga in Lieffland ... ", un latīņu valodā "De expugnatione Civitatis Rigensis Livoniae Metropolis Quam Serenissimus Svecorum Gottorum & Vandalorum etc. etc. Rex, Gustavus Adolphus Calendis Augusti Anno proximè elapso 1621. infestis armis ipse oppugnatum vénit, & terra marique 13. Augusti undique cinctam, ad deditionem tandem 16. Septembris faciendam compulit. Loco Relationes verissimae. Epistolae IIII. ... ad Serenis. Poloniae Regem & ... Mag. Duc. Lithuaniae Dn. Christophoru[m] Radziwilum ... à Spectab. Senatu scriptis .. ". Šim izdevumam klāt nāca Heinriha Tūma gravīra "1621. gada Rīgas aplenkums Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa vadībā". Darbs tika pārpublicēts arī tādās Vācijas pilsētās, kā Vitenberga un Frankfurte pie Mainas.
