Cēsu vaivadija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Cēsu prezidiāts)
Jump to navigation Jump to search
Województwo wendeńskie
Vendeno vaivadija
Cēsu vaivadija
Polijas-Lietuvas ūnijas vaivadija
1598 – 1621 (1660) Sweden-Flag-1562.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of
Cēsu vaivadija (woj. wendeńskie) Pārdaugavas Livonijas hercogistes sastāvā (1619)
Pārvaldes centrs Cēsis
Politiskā struktūra Vaivadija
Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki
 - Pārdaugavas Livonijas hercogistes prezidijus pārdēvēja par vaivadijām
 - Pārdaugavas Livonijas hercogistes pārvaldes reforma 1598. gads
 - Poļu-zviedru karš (1600-1629) 1600.-1629. gads
 - Otrais Ziemeļu karš 1655.-1661. gads
Platība 30 000 km²

Cēsu vaivadija (poļu: Województwo wendeńskie) bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes administratīva vienība, kas izveidota pēc pārvaldes reformas 1598. gadā. Tajā bija iekļautas mūsdienu Vidzemes, Latgales un Rīgas zemes. No 1621. gada lielākā vaivadijas daļa atrodas Zviedrijas kontrolē, kas bija iekarojusi Rīgu un Cēsis. Polija-Lietuva no zviedru iekarotās vaivadijas daļas formāli atteicās ar 1660. gada Olivas miera līgumu. Zviedru neiekarotajā teritorijā 1667. gadā izveidoja Inflantijas vaivadiju.

Cēsu vaivadija, un tai vēlāk īslaicīgi pievienotais Piltenes apgabals Polijas-Lietuvas sastāvā

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Polijas-Lietuvas ūnijas uzvaras Livonijas karā (Jamzapoļskas miera līgums), karalis Stefans Batorijs 1582. gadā veica Livonijas zemju pārdalīšanu. Gandrīz visas bijušo bīskapiju zemes kļuva par kroņa īpašumu, kuru sadalīja trīs daļās, ar pārvaldes centriem Tērbatā, Alūksnē un Koknesē. Tikmēr bijušās Livonijas ordeņa zemes sadalīja lēņu zemēs, ko izdalīja vietējiem vācu, kā arī poļu un lietuviešu muižniekiem.[1] Lēņos neizdalītajās zemēs izveidoja 26 stārastijas (Rīgas, Cēsu, Daugavgrīvas, Kokneses, Pērnavas, Vīlandes, Tērbatas, Neihauzenes, Alūksnes, Raunas, Kerepecas, Haseles, Oberpales, Rēzeknes, Laikas, Aizkraukles, Daugavpils, Siguldas, Tauras, Ērgļu, Cesvaines, Krimuldas, Turaidas, Limbažu, Suntažu, Gulbenes).

Savus lēmumus Stefans Batorijs apstiprināja ar 1582. gada 4. decembrī izdoto Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae):

  • Cēsīs tiek izveidota katoļu Cēsu bīskapija. Baznīcai jārūpējas par skolu celšanu.
  • Rīgā un Livonijā tiek saglabāta protestantu Augsburgas ticības apliecība.
  • Cēsis, Tērbatā un Pērnavā izveido trīs kara apgabalus (prezidijus), kuru vadītāji (prezidenti) karā ved vietējos iedzīvotājus un muižniekus.
  • Divreiz gadā Cēsīs jāsasauc zemes tiesa. Pilsētas saglabā savas esošās tiesas.
  • Pēc saskaņošanas ar karali, svarīgāko jautājumu apspriešanai jāsasauc Livonijas landtāgs.
  • Zemniekiem aizliedz nēsāt ieročus, izņemot medību laikā, vai ar sava kunga atļauju.[2]

1582. gadā Stefana Batorija iesāktā zemju revīzija turpinājās līdz 1590. gadam, un tika atsākta pēc Sigismunda III pieņemtās Livonijas Otrās ordinācijas 1599. gadā. Tad arī atsākās zemju piešķiršana vācu muižniekiem, jo iepriekš tās ieguva Lietuvas un Polijas muižnieki, kas tagad kontrolēja gandrīz pusi Livonijas zemju. Vācu muižnieki naidīgi izturējās pret jauno varu – tā atņēma viņu zemes, un spieda atteikties no protestantisma. Sākoties poļu-zviedru karam situācija mainījās, Sigismundam III cenšoties nosargāt vācu muižniecības lojalitāti. Tas gan neizdevās, un lielākā daļa vietējo muižnieku uzreiz pārgāja zviedru protestantu pusē.[3]

1598. gadā Sigismunds III Vāsa iebruka Zviedrijā ar 5000 vīru lielu karaspēku, taču tika sakauts Stongebrū kaujā un bija spiests atgriezties Polijā. Kara priekšvakarā Pārdaugavas hercogistes iekārta tika reformēta, padarot to līdzīgāku pārējās Polijas-Lietuvas ūnijas pārvaldei. 1599. gada 24. jūlijā Zviedrijas parlaments atcēla Sigismundu III no troņa, kas kalpoja par iemeslu Poļu-zviedru kara (1600-1629) sākumam.

Iekarošana un likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedrijas iekarojumi

1620.-1622. gados Polijas-Lietuvas karaspēks cieta smagas sakāves pie Rīgas un Zemgalē. Ar 1622. gada novembra Jelgavas pamiera noteikumiem ūnija atteicās no zviedru iekarotajām Livonijas zemēm. Oficiāli Polijas-Lietuvas ūnija no Cēsu vaivadijas teritorijas lielākās daļas atteicās ar Olivas miera līguma parakstīšanas 1660. gadā.

Stārastijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daugavgrīvas stārastija, Daugavpils stārastija, Aizkraukles stārastija, Alūksnes stārastija, Cesvaines stārastija, Cēsu stārastija, Ērgļu stārastija, Gulbenes stārastija, Kokneses stārastija, Rēzeknes stārastija, Rīgas stārastija, Siguldas stārastija, Suntažu stārastija.

Cēsu vaivadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rezidēja Cēsīs:

Pēc Cēsu zaudēšanas:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]