Zviedru Vidzeme
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg)
Zviedru Vidzeme jeb Zviedru Livonija (zviedru: Svenska Livland; 1629—1721) ir literatūrā pieņemts apzīmējums Zviedrijas domīnijai, kas nonāca tās valdījumā 1629. gadā pēc Poļu-zviedru kara. Teritorija ietvēra Vidzemi Latvijā, Sāmsalas, Muhu, Kihnu un Roņu salas un Igaunijas dienvidu daļu. Galvaspilsēta bija Rīga.
Pārvalde
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Provinci pārvaldīja Zviedrijas karaļa iecelts ģenerālgubernators. Ģenerālgubernatora tiesības un pienākumi tika galēji noteikti karalienes Kristīnes I 1645. gada instrukcijā. Viņš bija augstākais karaspēka priekšnieks, kuram bija jārūpējas par pierobežu cietokšņu un citu stratēģisku cietokšņu uzraudzību pie Polijas—Lietuvas kopvalsts un Krievijas caristes robežām. Generālgubernators bija tiesas, policijas un baznīcas virspārzinis, tāpat viņš uzraudzīja skolas, Tērbatas Gustava akadēmiju un sekoja, lai provincē tiktu ievērotas karaļa tiesības un regālijas. Viņš pārraudzīja nodevu un nodokļu lietas, kā arī uzraudzīja pasta un satiksmes lietas. Ģenerālgubernatora palīgs Vidzemē bija Rīgas gubernators, kurš viņu aizvietoja ģenerālgubernatora prombūtnes laikā.
Lai zemi varētu labāk pārvaldīt, Vidzemi sadalīja 4 apriņķos (Rīgas, Kokneses, Tērbatas, Pērnavas), ko pārzināja apriņķa vietnieki jeb gubernatori. Apriņķa fogti bija īpašas, Zviedrijas varai uzticamas amatpersonas no vietējās muižniecības vidus ar administratīvām tiesas un policijas funkcijām (sodīja apriņķu policijas noteikumu pārkāpēju). Apriņķu fogtu tiesības un pienākumi noteica 1695. gada instrukcija — no zviedru kārtības viedokļa uzraudzīt iedzīvotājus, it sevišķi zemniekus. Kārtības tiesneši jeb bruģa kungi pārzināja policijas lietas katrā apriņķī, bet tiem bija uzdota arī satiksmes ceļu uzraudzība. Tika izveidotas zviedru parauga tiesas un galvenās bija zemes tiesas, pilstiesas un hoftiesa.
Muižnieku pašpārvaldes institūcija bija Vidzemes Landrātu kolēģija un valdības padomnieki, bet augstākā muižnieku pārstāvniecības institūcija bija Vidzemes landtāgs.
Dzimtbūšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai gan pašā Zviedrijā dzimtbūšanas nebija, tomēr dzimtbūšana Vidzemē netika atcelta, izdotie noteikumi to tikai sakārtoja. Tika arī nodibinātas jaunās tiesu iestādes, kas muižniekiem atņēma līdzšinējo neierobežoto tiesu varu pār zemniekiem, atstājot tikai t.s. "mājas pārmācības" tiesības (tiesības mazāk svarīgos gadījumos sodīt zemniekus ar miesas sodu). Muižas nomnieks vai viņa ierēdņi varēja vēl sodīt nepaklausīgos vai nolaidīgos klaušu darbiniekus, bet ne vairāk kā ar 3 pāriem rīkšu. Par citiem nodarījumiem zemniekus tiesāja īpašā pagasttiesa, kas sastāvēja no pašiem zemniekiem. Tā varēja uzlikt sodu ne lielāku par 10 rīkšu pāriem vai 20 dālderiem naudā. Svarīgākas lietas izsprieda zemes tiesa un galma tiesa (hoftiesa). Par muižas nomnieka vai viņa ierēdņu nodarītām pārestībām zemnieks varēja iesniegt sūdzību domēņu valdes priekšniekam, kas tās vai nu izsprieda pats, vai arī nodeva zemes tiesai. Visas citas lietas izsprieda zemes tiesa. Zemniekiem tika piešķirtas tiesības iesniegt galma tiesā sūdzības pret muižniekiem par viņiem nodarītām pārestībām un pārsūdzēt zemes tiesu spriedumus.
Jaunā vara palielināja jau tā lielās nodevu un klaušu prasības dzimtcilvēkiem. Zviedru likumi arī pastiprināja miesas sodus tiem zemniekiem, kas laikā neizpildīja klaušas un nodevas. Šajā ziņā jauno varu galvenokārt interesēja tikai kroņa ienākumi, kas bija nepieciešami kariem Austrumeiropā. Lai uzlabotu zemnieku ekonomisko stāvokli, 1601. gadā tiem tika atļauts netraucēti pārdot tirgū savus ražojumus.
Saimnieciskā ziņā dzimtbūšana tika pastiprināta. 1607. gadā tika apstiprināti kārtības jeb policijas noteikumi, kuros valdība ne tikai atzina zemnieku dzimtbūšanu, bet atļāva arī ieķīlāt zemniekus bez zemes, atdot viņus kā parādu atmaksu, dot zemniekus soda naudas vietā — juridiski tika nostiprināts zemnieku kā kustamā īpašuma statuss. Bez tam noteikumi ierobežoja arī pašu zemnieku rīcības brīvību par viņu kustamo mantu. 1696. gadā izdeva „Ekonomijas reglamentu”, saskaņā ar kuru zemnieka mājas nu bija kroņa īpašums. Par savu saimniecību zemnieks maksāja nomu, kuras lielums bija noteikts vakas grāmatā — maksāja nevis valstij tieši, bet ar muižkunga starpniecību, maksājot tam nodevas un pildot klaušas. Savas mājas zemnieki nevarēja atstāt un palika saistīti pie konkrētās saimniecības kā tās dzīvais inventārs. Pat, ja pēc aizbēgšanas zemnieks bija apmeties uz dzīvi uz cita muižnieka zemes un kļuvis par tā dzimtcilvēku, zviedru likumdošana to uzskatīja par iepriekšējā saimnieka īpašumu.
Patents par dzimtzemnieku bēgšanu no vienas muižas uz citu civilatbildību papildināja ar kriminālsodiem. Tika norādīts, ka Vidzemē uz iecietīgāku muižnieku zemēm vai pat Poļu Vidzemes teritoriju bēg ne tikai atsevišķi jauni un neprecēti, bet pat veselas ģimenes ar bērniem un visu iedzīvi. Zemniekiem piedraudēts ar bargiem sodiem, ja viņi laikus neziņos par kaimiņu aizdomīgo rīcību — visiem, kuri bēgļiem sniegs atbalstu, piemēroja sodus, kas paredzēti Vidzemes Zemes noteikumos. Gadījumos, kad zemniekiem pretojoties varai, tika savainoti vai pat nogalināti muižkungi, galma tiesa sodīja vainīgo un tā līdzdalībniekus ar nāvi uz rata, iepriekš kniebjot miesu ar sakarsētām knaiblēm un beidzot uzspraužot līķi uz mieta ceļmalā citiem par biedu. Likums paredzēja arī dažādus citus miesa sodus, īpaši pēršanu, par dažāda veida nodarījumiem.
Izglītība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tā sauktajos "zviedru laikos" valdība veica vairākus pasākumus vietējo zemnieku izglītošanai.[1] Tika atvērtas vairākas skolas, kur tika mācīts rakstīt, lasīt un rēķināt.
1631. gadā uz Rīgas Domskolas bāzes tika atvērta Rīgas Akadēmiskā ģimnāzija, kurā izveidoja observatoriju ar diviem teleskopiem. Ģimnāzijā tika rīkoti publiski disputi un priekšlasījumi, kas stimulēja Rīgas iedzīvotāju garīgās dzīves rosību. 1675. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI nodibināja otru pilsētas ģimnāziju - Kārļa liceju (latīņu: Schola Carolina) pie Sv. Jēkaba baznīcas. Pēc luterāņu baznīcas Kokneses iecirkņa prāvesta Ernesta Glika iniciatīvas nodibināja pirmās Vidzemes latviešu tautskolas Alūksnē, Apukalnā un Zeltiņos.
Lielu ieguldījumu Vidzemes izglītības un zinātnes tālākai attīstībai deva pēc karaļa Gustava Ādolfa rīkojuma dibinātā Gustava akadēmija (latīņu: Academia Dorpatensise/Academia Gustaviana, 1632 — 1665). Šī akadēmija bija otrā universitātes tipa augstākā izglītības iestāde toreizējās Zviedrijas lielvalsts teritorijā pēc Upsālas Karaliskās universitātes (Academia Regia Upsaliensis) un tajā varēja studēt filozofiju, jurisprudenci, medicīnu un teoloģiju. Teoloģijas profesors, vēlāk rektors bija pirmās Latviešu-vācu vārdnīcas autors Georgs Mancelis. Pēc karaļa Kārļa XI stāšanās amatā 1690. gadā tā tika atjaunota kā Gustava-Kārļa akadēmija (Academia Gustavo-Carolina, 1690.-1710.), kas no 1699. gada atradās Pērnavā.
Pilsētas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Rīga (galvaspilsēta)
- Tērbata (apriņķa pilsēta)
- Pērnava (apriņķa pilsēta)
- Koknese (apriņķa pilsēta)
- Cēsis
- Kuresāre
- Valka/Valga
- Valmiera
- Limbaži
- Vīlande
- Straupe
Ģenerālgubernatori
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Jakobs Delagardijs (Jacob De la Gardie, 1622—1628)
- Gustavs Horns (Gustaf Horn, 1628—1629), v.i.
- Juhans Šite (Johan Skytte, 1629—1633)
- Nils Asersons Manneršelds (Nils Mannersköld, 1633–1634)
- Bengts Bengtsons Uksenšerna (Bengt Oxenstierna, 1634—1643)
- Hermanis Vrangelis (Herman Wrangel, 1643)
- Ēriks Rinings (Erik Ryning, 1644)
- Gabriels Bengtsons Uksenšerna (Gabriel Bengtsson Oxenstierna, 1645—1647)
- Magnuss Gabriels Delagardijs (Magnus Gabriel De la Gardie, 1649—1651)
- Gustavs Horns (Gustaf Horn, 1652—1653)
- Magnuss Gabriels Delagardijs (Magnus Gabriel De la Gardie, 1655—1657)
- Roberts Duglass (Robert Douglas, 1658—1661), v.i.
- Aksels Lilijs (Axel Lillie, 1661)
- Bengts Gabrielsons Uksenšerna (Bengt Oxenstierna, 1662—1665)
- Klass Okesons Tots (jaunākais) (Clas Åkesson Tott, 1665—1672)
- Kristers Klasons Horns (Krister Klasson Horn, 1674—1686)
- Jakobs Johans Hastfers (Jacob Johan Hastfer, 1687—1695)
- Ēriks Dālbergs (Erik Dahlberg, 1696—1702)
- Kārlis Gustavs Frēlihs (Carl Gustaf Frölich, 1702—1706)
- Adams Ludvigs Levenhaupts (Adam Ludwig Lewenhaupt, 1706—1709)
- Nilss Strembergs (Niels Jonsson Stromberg, 1709—1710)
- Henriks Oto Albedils (Henrik Otto Albedyll, 1719), v.i.
Karadarbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Otrais Ziemeļu karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Galvenais raksts: Otrais Ziemeļu karš
Otrā Ziemeļu kara laikā gan Krievijas cariste, gan Polijas-Lietuvas kopvalsts mēģināja atgūt iepriekšējos karos pakļautās, bet zaudētās Vidzemes daļas. 1656. gada jūlijā—oktobrī krievu cars Aleksejs I Romanovs gar Daugavu devās karagājienā uz Rīgu, bet pēc ilgstoša pilsētas aplenkuma bija spiests atkāpties. Krievu okupētajā Vidzemes daļā tika nodibināta Dmitrijevas (Kokneses pārkrievotais nosaukums) vaivadija. Pēc pamiera noslēgšanas ar krieviem 1657. gada oktobrī Vidzemē pāri Daugavai iebruka Lietuvas karaspēks, kas uz laiku ieņēma Raunas, Cēsu un Valmieras pilis, bet nespēja ieņemt Pērnavas un Rīgas cietokšņus. Karadarbības dēļ Vidzemē sākās bads un mēris.
Lielais Ziemeļu karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Galvenais raksts: Lielais Ziemeļu karš
Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas Impērijas karaspēks 1710. gadā pēc 8 mēnešus ilga aplenkuma ieņēma Rīgu. Juridiski Zviedrija tiesības uz Vidzemi zaudēja pēc Nīstades miera līguma 1721. gadā, kad tā kļuva par Vidzemes guberņu Krievijas Impērijas sastāvā ar autonomijas tiesībām, ko garantēja Krievijas ķeizara Pētera I apstiprinātās t.s. Sigismunda Augusta privilēģijas.
Karaspēka vienības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielā Ziemeļu kara laikā Zviedru Vidzemē karoja šādas karaspēka vienības:[2]
- Infantērija
- Zviedrijas valdības Rīgas pulks (Guvernementsregementet i Riga, ap 1000 vīru)
- Rīgas garnizona pulks (Garnisonsregementet i Riga, ap 1000 vīru)
- Pieci Livonijas kājnieku pulki (Livländska infanteriregementet, ap 1000-1400 vīru)
- Četri Livonijas kājnieku bataljoni (Livländska infanteribataljoner, katrā pa 400-500 vīru)
- Kavalērija
- Livonijas un Sāmsalas dižciltīgo karogs (Adelsfanan i Livland och på Ösel, 300 jātnieku)
- Divi Livonijas dragūnu pulki (Livländskta dragonregementen, 600 jātnieku)
- Divi Livonijas dragūnu eskadroni (Livländska dragonskvadroner, 123-200 jātnieku)
- Sāmsalas dragūnu eskadrons (Öselska Lantdragonskvadronen)
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces un piezīmes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Jau pirms zviedru iebrukuma Pārdaugavas hercogistē 1619. gadā Cēsīs tika atvērta ģimnāzija, kurā pirmo reizi Livonijā izglītību varēja gūt arī zemnieku bērni, un mācības bija bez maksas.
- ↑ Högman: Svenska regementen under indelningsverkets dagar (zviedriski)
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zviedru Vidzeme.- Swedish Governors-General of Livonia (angliski)
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Pārdaugavas hercogiste |
Zviedru Vidzeme 1629—1721 |
Pēc: Vidzemes guberņa |
| Pirms: Pārdaugavas hercogiste |
Inflantijas vaivadija 1629—1772 |
Pēc: Vitebskas guberņas Latgales daļa |
| Pirms: Livonijas ordenis |
Kurzemes un Zemgales hercogiste 1561—1795 |
Pēc: Kurzemes guberņa |