Cēsu vaivadija
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Cēsu vaivadija (poļu: Województwo wendeńskie) bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes administratīva vienība, kas izveidota pēc 1598. gada pārvaldes reformas no Cēsu prezidiāta (prezydencja wendeńska). Tajā bija iekļautas mūsdienu Vidzemes, Latgales un Rīgas zemes. No 1621. gada lielākā vaivadijas daļa atrodas Zviedrijas kontrolē, kas bija iekarojusi Rīgu un Cēsis. Polija-Lietuva no zviedru iekarotās vaivadijas daļas formāli atteicās ar 1660. gada Olivas miera līgumu. Zviedru neiekarotajā teritorijā 1667. gadā izveidoja Inflantijas vaivadiju.
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Polijas-Lietuvas ūnijas uzvaras Livonijas karā (Jamzapoļskas miera līgums), karalis Stefans Batorijs 1582. gadā veica Livonijas zemju pārdalīšanu. Gandrīz visas bijušo bīskapiju zemes kļuva par kroņa īpašumu, kuru sadalīja trīs daļās, ar pārvaldes centriem Tērbatā, Alūksnē un Koknesē. Tikmēr bijušās Livonijas ordeņa zemes sadalīja lēņu zemēs, ko izdalīja vietējiem vācu, kā arī poļu un lietuviešu muižniekiem.[1] Lēņos neizdalītajās zemēs izveidoja 26 stārastijas.
Savus lēmumus Stefans Batorijs apstiprināja ar 1582. gada 4. decembrī izdoto Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae):
- Cēsīs tiek izveidota katoļu Cēsu bīskapija. Baznīcai jārūpējas par skolu celšanu.
- Rīgā un Livonijā tiek saglabāta protestantu Augsburgas ticības apliecība.
- Cēsis, Tērbatā un Pērnavā izveido trīs kara apgabalus (prezidijus), kuru vadītāji (prezidenti) karā ved vietējos iedzīvotājus un muižniekus.
- Divreiz gadā Cēsīs jāsasauc zemes tiesa. Pilsētas saglabā savas esošās tiesas.
- Pēc saskaņošanas ar karali, svarīgāko jautājumu apspriešanai jāsasauc Livonijas landtāgs.
- Zemniekiem aizliedz nēsāt ieročus, izņemot medību laikā, vai ar sava kunga atļauju.[2]
1583. gadā Livonijas administrators Georgs Radvils jaunizveidotajai Cēsu bīskapijai lika pievienot arī Kurzemes bīskapiju, izraisot Polijas-Lietuvas karu ar Dāniju (Piltenes mantojuma karš).
1582. gadā Stefana Batorija iesāktā zemju revīzija turpinājās līdz 1590. gadam, un tika atsākta pēc Sigismunda III pieņemtās Livonijas Otrās ordinācijas 1599. gadā. Tad arī atsākās zemju piešķiršana Livonijas muižniekiem, jo iepriekš tās ieguva Lietuvas un Polijas muižnieki, kas tagad kontrolēja gandrīz pusi Livonijas zemju. Vācbaltu muižnieki naidīgi izturējās pret jauno varu – tā atņēma viņu zemes, un spieda atteikties no protestantisma. Sākoties poļu-zviedru karam situācija mainījās, Sigismundam III cenšoties nosargāt Livonijas bruņniecības lojalitāti. Tas gan neizdevās, un lielākā daļa vietējo muižnieku uzreiz pārgāja zviedru protestantu pusē.[3]
1598. gadā Sigismunds III Vāsa iebruka Zviedrijā ar 5000 vīru lielu karaspēku, taču tika sakauts Stongebrū kaujā un bija spiests atgriezties Polijā. Kara priekšvakarā Pārdaugavas Livonijas hercogistes iekārta tika reformēta, padarot to līdzīgāku pārējās Polijas-Lietuvas ūnijas pārvaldei. 1599. gada 24. jūlijā Zviedrijas parlaments atcēla Sigismundu III no troņa, kas kalpoja par iemeslu Poļu-zviedru kara (1600-1629) sākumam.
Iekarošana un likvidācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1620.-1622. gados Polijas-Lietuvas karaspēks cieta smagas sakāves pie Rīgas un Zemgalē. Ar 1622. gada novembra Jelgavas pamiera noteikumiem ūnija atteicās no zviedru iekarotajām Livonijas zemēm. Oficiāli Polijas-Lietuvas ūnija no Cēsu vaivadijas teritorijas lielākās daļas atteicās ar Olivas miera līguma parakstīšanas 1660. gadā.
Stārastijas jeb pilsnovadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Aizkraukles pilsnovads, Alūksnes pilsnovads, Cesvaines pilsnovads, Cēsu pilsnovads, Daugavgrīvas pilsnovads, Daugavpils pilsnovads, Ērgļu pilsnovads, Ērģemes pilsnovads, Gaujienas pilsnovads, Gulbenes pilsnovads, Kokneses pilsnovads, Rēzeknes pilsnovads, Rīgas pilsnovads, Siguldas pilsnovads, Suntažu pilsnovads.
Cēsu vaivadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rezidēja Cēsīs:
- Jirgens fon Fārensbahs (Jürgen von Farensbach, 1598.-1602.), pirms tam Cēsu prezidents (nominēts 1585., apstiprināts 1588. gadā)[4]
- Macejs Dembiņskis (Maciej Dembiński, 1602.-1606.), pirms tam Pērnavas vaivads
- Kšištofs Sluška (Krzysztof Słuszka, 1609.-1620.), pirms tam Minskas podsondeks (latīņu: subiudex)
- Teodors Denhofs (Teodor Dönhoff , 1620.-1622.), Tērbatas vaivada Gerharda Dēnhofa brālis.
Pēc Cēsu zaudēšanas nominētie vaivadi:
- Joahims Tarnovskis (Joachim Tarnowski, 1627.-1641.)
- Tomašs Sapeha (Tomasz Sapieha, 1641.-1643.)
- Nikolajs fon Korfs (Mikołaj Korff, 1643.-1659.)
- Aleksandrs Morštīns (Aleksander Morsztyn, 1659.-1660.)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ «Leišu un poļu laikmets Livonijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ «The German Noble Recatholisation in Inflanty in 17th –18th century». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 17. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
- ↑ Agris Dzenis. Cēsu pils vēsture
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
| ||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
