Donbasa karš
Donbasa karš | |||||||
---|---|---|---|---|---|---|---|
Daļa no Krievijas—Ukrainas kara | |||||||
Pašreizējais stāvoklis Austrumukrainas frontē | |||||||
| |||||||
Karotāji | |||||||
Ukraina |
Krievija Doneckas tautas republika Luhanskas tautas republika | ||||||
Komandieri un līderi | |||||||
Volodimirs Zelenskis (2019—2022) |
Vladimirs Putins | ||||||
Zaudējumi | |||||||
Militārie zaudējumi: ~10 500 Bezvēsts pazuduši: 71 Ievainoti: 11 813 |
Militārie zaudējumi: ~32 750 karavīru 1440 tanki 3528 bruņutransportieri 722 lielgabali 230 daudzstobru reaktīvie mīnmetēji 97 zenītartilērijas iekārtas 213 lidmašīnas 179 helikopteri 591 bezpilota lidaparāti 129 spārnotās raķetes 2485 automobiļi un autocisternas 13 kuģi un ātrlaivas 55 specializētās tehnikas vienības | ||||||
Civilie zaudējumi: 3344 Kopā bojāgājušie: 12 800—13 000 Kopā ievainoti 27 500—30 000 |
Donbasa karš jeb Karš Austrumukrainā (ukraiņu: Війна на сході України) ir daļa no Krievijas—Ukrainas kara Ukrainas Donbasa teritorijā (Doneckas un Luhanskas apgabalā), kas sākās pēc Krimas aneksijas 2014. gada martā ar pret jauno Ukrainas valdību vērstām prokrieviskām demonstrācijām Doneckā, Luhanskā un citās Ukrainas austrumu un dienvidu pilsētās, kas pārauga vardarbīgos mēģinājumos ieņemt vietējo pašvaldību iestādes.
2014. gada aprīlī sākās Krievijas atbalstīts separātistu uzbrukums. 11. maijā Doneckas un Luhanskas apgabalā tika organizēti referendumi par atdalīšanos no Ukrainas. Šajos apgabalos pašpasludinātās "tautas republikas" paziņoja par savienības izveidošanu Jaunkrievijas federatīvās valsts sastāvā.
Ukrainas Bruņotie spēki maijā un jūlijā veica pretterorisma operāciju, ieņemot daļu no separātistu ieņemtajām teritorijām. 5. septembrī tika parakstīts Minskas protokols, kurā abas karojošās puses noslēdza pamieru.
2015. gada janvārī separātisti uzsāka jaunu uzbrukumu. 12. februārī Minskā tika panākta jauna vienošanās par pamieru, tomēr separātisti turpināja uzbrukumu Debaļcevei un piespieda Ukrainas karaspēku pamest pilsētu.
2021. gada martā sākās Krievijas armijas koncentrēšanās pie Ukrainas robežām, bet 2022. gada 24. februārī notika vēl viens Krievijas Bruņoto spēku iebrukums Ukrainā.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2014. gada 28. februārī visā Krimas teritorijā specvienību karavīri bez pazīšanās zīmēm ieņēma valdības ēkas un lidostas. Starptautisko situāciju saasināja Krievijas prezidenta Vladimira Putina vēršanās pie Krievijas Valsts Domes 1. martā ar lūgumu atļaut Krimā izmantot Krievijas karaspēku.[1]
Krievijas plašsaziņas līdzekļi prokrieviskās demonstrācijas Ukrainā un citās valstīs pēc analoģijas ar "Arābu pavasari" sāka dēvēt par "Krievu pavasari" (krievu: Русская весна). Arī Latvijas prokrieviskā biedrība Russkaja zarja ("Krievu ausma") sakarā ar notikumiem Ukrainā un Krimas krīzi pie Krievijas Federācijas vēstniecības Rīgā aicināja rīkot Krievijas atbalstītāju demonstrāciju.[2]
Norise
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līdz Krimas pievienošanas referendumam
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2014. gada 1. martā Luhanskas apgabala padome nobalsoja par otras oficiālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, bet Doneckas pilsētas dome pieņēma lēmumu atbalstīt referendumu par reģiona politisko statusu. 3. martā demonstranti ar Krievijas karogiem ieņēma Doneckas apgabala administrācijas ēku un mēģināja ieņemt arī Odesas apgabala administrācijas ēku.
4. martā Kremlī notikušajā preses konferencē Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka nav nepieciešams uz Ukrainu nosūtīt Krievijas karaspēku, bet Maskava tomēr patur tiesības izmantot „visus līdzekļus” pilsoņu aizsardzībai Ukrainas austrumos. Tāpat viņš noliedza, ka Ukrainas armijas bāzes ir ielenkuši Krievijas karavīri, jo tās it kā esot prokrieviskas „pašaizsardzības vienības” un civiliedzīvotāji.[3]
6. martā Ukrainas nacionālās drošības dienesta un policijas spēki atbrīvoja Doneckas apgabala administrācijas ēku un noņēma no tās jumta Krievijas karogu. 9.—11. martā prokrieviskie demonstranti ieņēma Luhanskas apgabala administrācijas ēku un pieprasīja rīkot referendumu par apgabala pievienošanu Krievijai. 13. martā Krievijas bruņoto spēku vadība pēkšņi izsludināja militārās mācības pie Ukrainas robežām Rostovas, Belgorodas un Kurskas apgabalos.[4]
16. martā, kad Krimā un Sevastopolē notika referendums par pievienošanos Krievijai, notika prokrieviskas demonstrācijas Doneckā, Luhanskā, Harkivā, Dņipro, Mikolajivā un Odesā. Harkivā demonstranti prasīja rīkot referendumu par Ukrainas federalizāciju. Luhanskā demonstranti rīkoja improvizētu "tautas referendumu" par apgabala pievienošanos muitas savienībai ar Krieviju pēc Ukrainas federalizācijas, bet Mikolajivā ar jautājumu par Jaunkrievijas federālā apgabala izveidi Hersonas, Mikolajivas un Odesas apgabalu teritorijā.[5]
Separātistu uzbrukums un referendumi par atdalīšanos
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Naktī uz 7. aprīli Krievijas specdienestu koordinētie bruņoti separātistu grupējumi sagrāba apgabala valsts administrācijas ēku Harkivā, apgabala valsts administrācijas ēku un Ukrainas Drošības dienesta ēku Doneckā, kā arī drošības dienesta telpas Luhanskā. Ieņemtajā Doneckas apgabala valsts administrācijas ēkā tika pasludināta Doneckas tautas republikas izveide, pieprasīta tās apvienošanās ar Krieviju un pagaidu miera uzturēšanas spēku ievešana apgabalā. Ukrainas pagaidu prezidents Oleksandrs Turčinovs paziņoja, ka sācies Krievijas specoperācijas otrais vilnis pret Ukrainu, kuras mērķis ir destabilizēt situāciju valstī, gāzt Ukrainas varu, izjaukt vēlēšanas un saraut Ukrainas valsti gabalos. Viņš arī deklarēja pretterorisma operācijas sākšanos Ukrainas austrumu reģionos.[6]
12. aprīlī bruņota vienība atvaļināta Krievijas FDD virsnieka Igora Girkina (Strelkova) vadībā ieņēma Slovjanskas pilsētu, kas līdz 5. jūlijam kļuva par vienu no galvenajām cīņu vietām starp separātistiem un Ukrainas bruņotajiem spēkiem. 17. aprīlī ASV, Eiropas Savienība (ES), Ukraina un Krievija Ženēvā vienojās par kopīgu aicinājumu nekavējoties apturēt visu vardarbību Ukrainā. Tika aicināts sākt "plašu nacionālo dialogu", norādot, ka EDSO novērotāju misijai jābūt galvenajai lomai situācijas deeskalācijas programmas īstenošanā.[7]
17. aprīlī Krievijas prezidents Vladimirs Putins nodēvēja Ukrainas dienvidaustrumus par Jaunkrieviju un pieprasīja šajos reģionos garantēt krievu tiesības:
"jautājums ir par to, lai nodrošinātu Ukrainas dienvidaustrumu krievu un krievvalodīgo pilsoņu tiesības un likumīgās intereses. Atgādināšu, izmantojot cara laiku terminoloģiju, tā ir "Jaunkrievija", un šī Harkiva, Luhanska, Donecka, Hersona, Mikolajiva, Odesa cara laikos neietilpa Ukrainas sastāvā. Tās visas ir teritorijas, kuras Ukrainai divdesmitajos gados nodeva padomju valdība. Kāpēc viņi to izdarīja? Dievs vien zina."[8]
21. aprīlī separātisti ieņēma Ukrainas drošības spēku ēku Kramatorskas pilsētā. 24. aprīlī separātisti uzbruka Ukrainas bruņoto spēku bāzei Artemivskas pilsētā. 27. aprīlī tika paziņots par Luhanskas tautas republikas izveidi. Aptuveni divi tūkstoši cilvēku no ieņemtās Ukrainas Drošības dienesta ēkas virzījās uz Luhanskas apgabala domi. Protestētāji pieprasīja rīkot referendumu, atcelt cenu un tarifu paaugstināšanu, kā arī valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.[9]
Kopumā Krievijas atbalstītie separātisti līdz aprīļa beigām uzbruka pašvaldības iestādēm un milicijas ēkām šādās Austrumukrainas pilsētās: Slovjanskai un Artemivskai 12. aprīlī, Kramatorskai 12.—21. aprīlī, Makijivkai un Jenakijevei 13. aprīlī, Horļivkai, Harcizkai, Hrestivkai un Ždaņivkai 14. aprīlī, Torezai 15. aprīlī, Doneckai 7.—16. aprīlī, Kostjantiņivkai 28. aprīlī un Luhanskai 7.—29. aprīlī Pervomajskai 29. aprīlī.[10] 1. maijā separātisti ieņēma arī Antracitu, Amvrosijivku un Krasnoarmijsku.
2. maijā Ukrainas bruņotie spēki sāka pretterorisma operāciju Slovjanskā, Mariupolē un citās separātistu kontrolētajās pilsētās. 7. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins negaidīti paziņoja, ka aicina prokrieviski noskaņotos separātistus pārcelt 11. maijā ieplānotos referendumus uz vēlāku laiku. Vienlaikus Putins paziņoja, ka Ukrainai nekavējoties jāpārtrauc pret separātistiem vērstās operācijas Ukrainas dienvidaustrumos, ka "pats galvenais ir izveidot tiešu un pilnvērtīgu dialogu starp pašreizējo Kijivas varu un Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotājiem, lai Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotāji varētu pārliecināties par to, ka tiks ievērotas viņu likumiskās tiesības."[11] 9. maijā separātisti ieņēma Avdijivkas pilsētas domi. Tomēr separātisti atteicās pārcelt referendumu un pēc tā veikšanas Doneckas tautas republikas Centrālā vēlēšanu komisija paziņoja, ka referendumā piedalījušies 75% vēlētāju, jeb aptuveni pieci miljoni Doneckas apgabala iedzīvotāju. "Par" atdalīšanos no Ukrainas nobalsojuši 89% vēlētāju, savukārt "pret" balsojuši aptuveni 10%. Krievijas valdība paziņoja, ka "Maskavā ar cieņu izturas pret Doneckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotāju vēlmi un cer, ka referenduma rezultātu praktiska ieviešana notiks nevardarbīgi un dialoga ceļā starp Kijivas, Doneckas un Luhanskas pārstāvjiem."[12]
Arī Luhanskas vēlēšanu komisija pavēstīja, ka referendumā piedalījušies 75% apgabala vēlētāju, no kuriem 96% balsojuši par atdalīšanos no Ukrainas. Kyiv Post un BBC vēstīja, ka, līdzīgi kā Doneckas apgabalā, arī Luhanskas referendumā vēlēšanu komisijai nav bijis vēlētāju reģistra un balsošanu nav uzraudzījuši starptautiskie novērotāji. Ukrainas prezidenta vietas izpildītājs Turčinovs norādīja, ka Luhanskas referendumā piedalījušies ne vairāk par 24% iedzīvotāju, bet Doneckas balsojumā aptuveni 30%. 12. maijā gan Doneckā, gan Luhanskā notika svinības, kurās abu pašpasludināto republiku amatpersonas paziņoja par plāniem atdalīties no Ukrainas un pievienoties Krievijai.[13]
18. maijā notika separātistu pašpasludinātās Luhanskas Tautas Republikas Augstākās padomes pirmā sēde, kurā tās deputāti pieņēma republikas konstitūciju kā tās pagaidu likumu. 19. maijā V. Putins paziņoja, ka izdevis rīkojumu aizsardzības ministram Sergejam Šoigu atvilkt pie Ukrainas izvietotās karaspēka vienības uz to pamata dislokācijas vietām. Pēc ASV un NATO aplēsēm pie Ukrainas robežas tolaik atradās aptuveni 40 tūkstoši Krievijas karavīru. Tomēr NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens informēja, ka joprojām nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka Krievija atvelk savus spēkus no Ukrainas pierobežas.[14]
Pēc Ukrainas prezidenta vēlēšanām
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2014. gada 25. maijā Ukrainā notika prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Petro Porošenko. Tajā pašā dienā "Doneckas tautas republikas" Augstākās padomes vadītājs Deniss Pušiļins paziņoja, ka Doneckas un Luhanskas "tautas republikas" ir parakstījušas deklarāciju par savienības izveidošanu Jaunkrievijas sastāvā.[15] 26. maija rītā separātisti uzbruka Doneckas starptautiskajai lidostai, bet cieta sakāvi. 29. maijā pie Kramatorskas tika notriekts Ukrainas bruņoto spēku helikopters Mi-8.
6. jūnijā V. Putins pirmo reizi tikās ar P. Porošneko Normandijā, kur notika piemiņas pasākumi par godu sabiedroto spēku desantam Otrā pasaules kara laikā. 13. jūnijā Ukrainas valdība izteica Krievijai jaunus pārmetumus par algotņu un bruņojuma piegādēm pāri robežai. Naktī uz 14. jūniju prokrieviskie separātisti pie Luhanskas lidlauka ar raķeti zeme-gaiss "9K38 Igla" notrieca Ukrainas bruņoto spēku transportlidmašīnu "Il-76". Ukrainas prezidents Petro Porošenko 15. jūniju izsludināja par sēru dienu. 18. jūnijā Krievijas armijas kontrolētā un starptautiski neatzītā Dienvidosetija paziņoja, ka diplomātiski atzīst Luhanskas tautas republiku un gatavojas uzsākt sarunas par diplomātisko attiecību nodibināšanu.[16]
Ukrainas prezidents Petro Porošenko 21. jūnijā pēc viņa inaugurācijas piedāvāja miera plānu un izsludināja nedēļu ilgu vienpusēju uguns pārtraukšanu pretterorisma operācijās zonā Austrumukrainā. Pēc V. Putina rosinājuma Krievijas Domes augšpalāta atcēla 1. martā pieņemto lēmumu Krievijas karaspēkam ieiet Ukrainā. Pēc asociācijas līguma ar Eiropas Savienību parakstīšanas Ukrainas prezidents paziņoja par pamiera pagarināšanu līdz 30. jūnijam.
Ukrainas armijas uzbrukums un pasažieru lidmašīnas notriekšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]30. jūnijā bez konkrētiem rezultātiem beidzās sarunas starp A. Merkeli, F. Olandu, P. Porošenko un V. Putinu, kurās ES līderi Putinam izteica kārtējos pastiprināto sankciju draudus. 1. jūlijā Ukrainas valdības spēki atsāka militārās operācijas pret prokrieviskajiem separātistiem.[17] 5. jūlijā Ukrainas armija ieņema Slovjansku, pēc tam arī Kramatorsku, Družkivku, Artemivsku und Kostjantiņivku. 13. jūlijā Krievijas mediji paziņoja, ka nelielā Krievijas pilsētā pierobežā no Ukrainas teritorijas izšauts lādiņš nogalinājis vienu cilvēku. Krievijas Ārlietu ministrija izsauca Ukrainas pagaidu pilnvaroto lietvedi, apsūdzot Kijivu spriedzes eskalēšanā un paziņojot, ka uzskata notikušo par provokāciju un "vēl vienu agresijas aktu no Ukrainas puses. Šis incidents liecinot par ārkārtīgi bīstamu spriedzes eskalāciju pie Krievijas un Ukrainas robežas, un tam var būt neatgriezeniskas sekas, par ko būs jāatbild Ukrainai".[18] 14. jūlijā separātisti notrieca Ukrainas transportlidmašīnu An-26. Smagas kaujas notika Doneckas un Luhanskas apkārtnē.
17. jūlijā virs separātistu kontrolētās teritorijas tika notriekta lidsabiedrības Malaysia Airlines pasažieru lidmašīna ar 298 cilvēkiem, kas lidoja no Amsterdamas uz Kualalumpuru. Notriektās lidmašīnas "melnās kastes" sākotnēji piesavinājās prokrieviskie kaujinieki, kas vēlāk lidojuma datu ierakstītājus atdeva Malaizijas amatpersonām. "Melno kastu" datu analīze liecināja, ka pasažieru lidmašīna notriekta ar zenītraķešu iekārtas "Buk" raķeti, kas ievesta no Krievijas un kuru izšāva krievu algotņu bandas sadarbībā ar Krievijas armiju. Krievija šīs apsūdzības noliedza.
23. jūlijā separātisti notrieca divas Ukrainas kaujas lidmašīnas Su-25. 30. jūlijā P. Porošenko separātistiem piedāvāja sākt sarunas Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. Ukrainas valdības spēki augusta sākumā pilnīgi aplenca Luhansku.
Krievijas armijas iejaukšanās un pamiera noslēgšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]22. un 25. augustā maskētas Krievijas Bruņoto spēku vienības, ko krievu plašsaziņas līdzekļi nodēvēja par "humanitāro konvoju" bez atļaujas šķērsoja Ukrainas robežu. Ukrainas Drošības dienesta vadītājs Valentīns Naļivaičenko to nosauca par "tiešu Krievijas invāziju Ukrainā".[19] 27. augustā Krievijas karaspēka regulārās daļas iebruka Ukrainas teritorijā un ieņēma Novoazovskas pilsētu Azovas jūras piekrastē. Tika izteikta versija, ka Krievijas armijas sākusi operāciju, lai nodrošinātu sauszemes savienojumu ar februārī okupēto Ukrainas Krimas pussalu.[20] Kaut arī Krievijas karaspēks tika apstādināts pie Mariupoles, ar tā atbalstu separātisti spēja atgūt lielu daļu no teritorijām, kuras tie zaudēja augusta kaujās. 5. septembrī tika parakstīts Minskas protokols, kurā abas karojošās puses noslēdza pamieru. Lai arī tas tika regulāri pārkāpts, frontes līnija ar nelielām izmaiņām saglabājās nemainīga līdz gada beigām.
Uzbrukums 2015. gada sākumā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc pareizticīgo Ziemassvētku un "vecā Jaunā gada" sagaidīšanas 2015. gada 13. janvārī separātisti uzsāka jaunu uzbrukumu, ar reaktīvo mīnmetēju Grad apšaudot pasažieru autobusu un nogalinot 12 pasažierus Buhasas caurlaižu punktā 35 km no Doneckas.[21] Ukrainā tika izsludinātas sēras un pārtraukta pasažieru autobusu satiksme ar prokrievisko separātistu kontrolēto teritoriju. 15. janvārī separātistiem izdevās ieņemt kaujās sagrauto Doneckas starptautiskās lidostas jauno termināli,[22] ko Ukrainas valdībai lojālie spēki atkal daļēji atguva, nodēvējot to par "21. gadsimta Staļingradu".[23]
2015. gada 24. janvārī seperātisti pēc nesekmīga uzbrukuma Mariupoles pilsētai no separātistu kontrolētās teritorijas ar reaktīvo mīnmetēju sistēmām Grad apšaudīja pilsētas dzīvojamos kvartālus. Bojā gāja vismaz 30 civiliedzīvotāji, aptuveni simts tika ievainoti. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka "tikai un vienīgi Krievijas Federācija ir atbildīga par to, ka Minskas vienošanās tiek tik brutāli pārkāpta".[24] ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles Apvienotās Karalistes pārstāvis aicināja pieņemt paziņojumu, nosodot civiliedzīvotāju rajonu apšaudi Mariupolē un veikt notikušā izmeklēšanu, tomēr Krievija nobloķēja paziņojuma pieņemšanu. Krievijas ziņu aģentūra TASS izplatīja skaidrojumu, ka tajā "uzmanība tika veltīta atsevišķu kaujinieku grupu paziņojumiem", un pārmeta Rietumiem, ka tie nesaskatot vajadzību nosodīt "Kijivas bieži vien agresīvos paziņojumus un rīcību".[25] 26. janvārī Krievijas prezidents Putins paziņoja, ka Ukrainas armija nav īsta armija, bet lielā mērā tie ir tā sauktie "brīvprātīgie nacionālistu bataljoni", kas patiesībā ir NATO ārzemju leģions, kura mērķis esot nevis Ukrainas nacionālās intereses, bet gan Krievijas iegrožošana.[26]
31. janvārī Krievijas Ārkārtas situāciju ministrija paziņoja, ka Krievijas-Ukrainas robežu šķērsojušas vēl 80 kravas mašīnas ar "humāno kravu". Minskā bez panākumiem beidzās Ukrainas krīzes noregulējuma sarunas, kurās bija cerēts apstiprināt dokumentu par uguns pārtraukšanu un smagā bruņojuma atvilkšanu, par ierobežojumu atcelšanu produktu piegādēm un gūstekņu atbrīvošanu.[27] Drīz pēc tam atsākās prokrievisko kaujinieku uzbrukums stratēģiski svarīgajam transporta mezglam Debaļcevei, lai ielenktu tur esošos ukraiņu karavīrus.[28] ANO Drošības padomes sēdē Ukrainas vēstnieks ANO Jurijs Sergejevs paziņoja, ka Austrumukrainā atrodas 12 000 Krievijas karavīru, 235 tanki, 720 bruņutransportieri un 263 artilērijas sistēmas.[29]
Īstenojot diplomātisku iniciatīvu ar mērķi izbeigt karadarbību Ukrainas austrumos, 5. februārī Kijivā ieradās Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands un piedāvāja Ukrainas prezidentam Petro Porošenko jaunu miera plānu. Olands pirms brauciena sacīja, ka viņš ierosinās jaunu konflikta risinājumu, balstoties uz Ukrainas teritoriālo integritāti.[30] Merkeles, Olanda un Putina tikšanās laikā 6. februārī Maskavā tika panākta vienošanās atsākt darbu pie uguns pārtraukšanas un 2014. gada septembrī iesāktā pamiera plāna īstenošanas.[31] 11. un 12. februārī Minskā notika jauna augstākā līmeņa diplomātiska tikšanās ar Francijas, Krievijas, Vācijas un Ukrainas vadītāju piedalīšanos. Pēc sarunām visas nakts garumā netika parakstīts kopīgs paziņojums, tomēr P. Porošenko paziņoja, ka “galvenais, ko izdevās panākt, ir uguns pārtraukšana, kas stāsies spēkā naktī no sestdienas uz svētdienu” (15. februārī).[32] Pēc šīs vienošanās noslēgšanas seperātisti uzsāka uzbrukumu Debeļcevei un piespieda Ukrainas karaspēku pamest pilsētu.
Kaujas 2015. gada jūnijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2015. gada 3. jūnijā atsākās karadarbība pie Marjinkas pilsētas, 33 km attālumā no Doneckas. 5. jūnijā pēc Lietuvas iniciatīvas tika sasaukta ANO Drošības padomes ārkārtas sēde, aicinot visas Ukrainas konfliktā iesaistītās puses pilnībā ievērot februārī Minskā noslēgtās pamiera vienošanās. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāju misijas vadītāja vietnieks Aleksandrs Hugs ANO Drošības padomei ziņoja, ka pamiera pārkāpumi tiek reģistrēti arvien biežāk un tiek kļūst arvien smagāki. Viņš norādīja, ka Krievijas raķešu "Grad" un raķešu palaišanu sistēmu piegādes Ukrainas austrumos ir iemesls papildu bažām.[33]
Krievijas vēstnieks ANO Vitālijs Čurkins par nestabilo situāciju savukārt vainoja Ukrainas spēkus. Viņš uzsvaru lika uz Minskas vienošanās politiskajiem punktiem, tādiem kā amnestija, lielākas autonomijas piešķiršana separātistu kontrolētājām teritorijām. Tomēr saskaņā ar Minskas vienošanos šos soļus paredzēts spert pēc pilnīga pamiera un smago ieroču atvilkšanas. ASV vēstniece ANO Samanta Pauere apsūdzēja Krieviju par mēģinājumiem aizmiglot realitāti. Viņa noraidīja no Maskavas un separātistu rindām izskanējušo, ka Marjinka un Krasnogorovka, kur notika apšaudes, skaitītos separātistu kontrolē esošas teritorijas.[34]
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]ANO Ģenerālā asambleja 2014. gada 27. martā ar pārliecinošu balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju pret Krievijas agresiju. Pēc Krievijas atbalstīto Ukrainas separātistu militārās ofensīvas sākšanās ASV, ES, Japāna un vairākas citas valstis ieviesa ekonomiskas sankcijas pret Krieviju, kas izraisīja tās ekonomikas lejupslīdi un rubļa devalvāciju.
Nīderlandes tiesas apsūdzība lidmašīnas notriekšanā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2020. gada janvārī Nīderlandes prokuratūra izvirzīja apsūdzības MH17 lidojuma katastrofas lietā aizdomās turētajiem Krievijas specdienestu virsniekiem Girkinam, Dubinskim un Pulatovam, kā arī Doneckas kaujinieku komandierim Harčenko, un izsauca viņus uz izmeklēšanas procedūrām. Izmeklētāji apgalvoja, ka lidmašīnu notrieca Krievijas Bruņoto spēku Pretgaisa aizsardzības spēku Kurskas brigāde no raķešu iekārtas “BUK”. Tiesa sākās 9. martā.[35]
2022. gada 17. novembrī Nīderlandes tiesa atzina Krievijas pilsoņus Igoru Girkinu un Sergeju Dubinski, kā arī Ukrainas pilsoni Leonīdu Harčenko par vainīgiem Malaizijas pasažieru lidmašīnas "Boeing" notriekšanā virs Ukrainas 2014. gada vasarā un piesprieda viņiem mūža ieslodzījumu. Girkins tolaik bija Doneckas kaujinieku militārais komandieris, kurš no Krievijas sagādāja "Buk" zenītraķešu kompleksa iekārtu. Krievijas pilsoni Oļegu Pulatovu attaisnoja, jo netika pierādīta viņa līdzdalība lidmašīnas notriekšanā.[36]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Putins lūdz parlamenta atļauju karaspēka ievešanai Krimā DELFI, 2014. gada 1. martā
- ↑ Franks Gordons: Osipovs, Girss un “Krievu saullēkts” Franks Gordons, la.lv, 2014. gada 11. martā
- ↑ Putins: Spēka pielietošana Ukrainā būs tikai 'pēdējais līdzeklis' DELFI 2014. gada 4. martā
- ↑ Russian Troops Mass at Border With Ukraine The New York Times. 13 March 2014.
- ↑ Ukraine's east on fire: Kharkov demands referendum, Donetsk prosecutor’s HQ stormed Russia Today, 16 March 2014.
- ↑ Turčinovs: Ukrainas austrumos notiekošais ir Krievijas specoperācijas otrais vilnis Arhivēts 2014. gada 14. aprīlī, Wayback Machine vietnē. LETA/UNIAN 2014. gada 7. aprīlī
- ↑ EDSO novērotāji tuvākajā laikā centīsies nokļūt Slovjanskā LETA, 2014. gada 21. aprīlī
- ↑ Putins Ukrainas dienvidaustrumus nodēvējis par «Jaunkrieviju» Arhivēts 2014. gada 22. aprīlī, Wayback Machine vietnē. LETA/UNIAN 2014. gada 17. aprīlī
- ↑ Separātisti Luhanskā ieņem apgabala administrāciju DELFI 2014. gada 29. aprīlī
- ↑ Uzziņa: Kurās Ukrainas pilsētās separātisti sagrābuši ēkas? LETA, 2014. gada 29. aprīlī
- ↑ Putins paziņo, ka Krievija lūdz separātistus atlikt 11. maija 'referendumu' Arhivēts 2014. gada 10. maijā, Wayback Machine vietnē. DELFI.lv 2014. gada 7. maijā
- ↑ Doneckā nobalso par atdalīšanos no Ukrainas; Maskava respektē 'iedzīvotāju izvēli' DELFI.lv 2014. gada 12. maijā
- ↑ Luhanskas un Doneckas apgabali pasludina neatkarību, vēlas pievienoties Krievijai Arhivēts 2016. gada 7. martā, Wayback Machine vietnē. BNN, 2014. gada 13. maijā
- ↑ Kremlis trešo reizi melo par karaspēka atvilkšanu no Ukrainas robežas diena.lv 2014. gada 19. maijā
- ↑ "Jaunkrievijas" ideja dzīvo Doneckā un Luganskā — tur tiek pašpasludināta republika kasjauns.lv, 2014. gada 25. maijā
- ↑ Neatzītā Dienvidosetija oficiāli atzinusi 'Luhanskas tautas republiku' DELFI.lv 2014. gada 18. jūnijā
- ↑ Prezidents Porošenko atsāk uzbrukumu Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. la.lv 2014. gada 2. jūlijā
- ↑ Maskava apsūdz Ukrainu Krievijas pilsoņa nogalināšanā (papild.) ir.lv, 2014. gada 13. jūlijā
- ↑ Krievijas humānās palīdzības konvojs pārkāpj starptautiskos likumus nra.lv 2014. gada 22. augustā
- ↑ Krievijas tanki jau atrodas pie Mariupoles nra.lv 2014. gada 29. augustā
- ↑ Doneckā kaujinieku raķete trāpa autobusā; desmit bojāgājušo LETA, 13. janvāris 2015.
- ↑ DTR līderis paziņo par Doņeckas lidostas ieņemšanu; Kijeva to noliedz — kauja turpinās DELFI.lv, 15. janvāris 2015.
- ↑ Kauja Doņeckas lidostā: tā ir '21. gadsimta Staļingrada', brīvprātīgie iesaka DTR aizmirst par ieņemšanu DELFI.lv, 16. janvāris 2015.
- ↑ Rinkēvičs pēc Mariupoles apšaudes: Atbildīga ir tikai un vienīgi Krievija Diena.lv, 2015. gada 24. janvārī
- ↑ Krievija bloķē ANO Drošības padomes paziņojumu par traģisko Mariupoles apšaudi Diena.lv, 2015. gada 25. janvāris
- ↑ Putins: Ukrainā karo NATO ārzemju leģions DELFI.lv, 26. janvāris, 2015.
- ↑ Minskā bez panākumiem noslēgušās Ukrainas krīzes noregulējuma sarunas LETA, kasjauns.lv 31. janvāris, 2015
- ↑ Austrumukrainā turpinās kaujas par Debaļcevu — svarīgu transporta mezglu LETA, kasjauns.lv 2. februāris, 2015
- ↑ Obama «drīzumā» pieņems lēmumu par bruņojuma piegādēm Ukrainai Arhivēts 2015. gada 10. jūlijā, Wayback Machine vietnē. LETA 2015. gada 5. februāris.
- ↑ Merkele un Olands ierodas pie Porošenko ar jaunu miera plānu Arhivēts 2015. gada 7. februārī, Wayback Machine vietnē. BNS 2015. gada 6. februāris
- ↑ Peskovs: Putina sarunas ar Merkeli un Olandu bija konstruktīvas Diena.lv/LETA. 2015. gada 7. februāris
- ↑ Porošenko: galvenais, ko izdevās panākt, ir uguns pārtraukšana Jānis Krēķis, la.lv 2015. gada 12. februārī
- ↑ ANO pārstāvis: Ukrainas pamiera vienošanās ir pilnībā jāievēro Arhivēts 2016. gada 13. martā, Wayback Machine vietnē. focus.lv, 6. jūnijs 2015.
- ↑ ANO Drošības padomē asi kritizē Krieviju par atbalstu kaujiniekiem Donbasā lsm.lv, Gints Amoliņš, Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents 5. jūnijs, 2015.
- ↑ MH17 katastrofas lietā izvirza apsūdzības četriem cilvēkiem lsm.lv 2020. gada 3. februārī
- ↑ Nīderlandes tiesa atzinusi Krievijas kaujiniekus par vainīgiem «MH17» lidmašīnas notriekšanā virs Ukrainas lsm.lv 2022. gada 17. novembrī