Julijans Vaivods dzimis 1895. gada 18. augustā Daugavpils apriņķaVārkavas pagasta Bērnānos. Pēc pagasta un Preiļu pilsētas skolas beigšanas 1913. gadā iestājies Pēterpils Garīgajā seminārā, kuru beidzot, 1918. gada 7. aprīlī Pēterpils katedrālē Mogiļevas bīskapsJans Cepļaks Julijanu Vaivodu iesvētīja par priesteri, kura primīcijas dievkalpojums notika Vārkavā. Pastorālais darbs sākās Latgalē, kur priesteris nokalpoja līdz 1925. gadam, tad sekoja darbs Kurzemē. Nodibinoties Liepājas bīskapijai, 1938. gada 28. jūlijā Vaivodu pārcēla darbā uz Liepāju, kur bijis Liepājas draudzes prāvests un diecēzeskūrijaskanclers. 1940. gada 6. aprīļa bīskaps Antonijs Urbšs priesteri iecēla par savu ģenerālvikāru, 8. aprīlī par kūrijas oficiālu, bet 1944. gada 16. augustā par Kurzemes dekanāta dekānu. Bez iepriekš minētā no 1938. gada 30. decembra Vaivods pildīja arī diecēzes konsultora pienākumus. Priesteris pētījis Baznīcasvēsturi Kurzemē. Atverot Latvijas UniversitātesTeoloģijas fakultāti 1938. gadā, Vaivods uzsāka studijas, kas vainagojās ar 1943. gada 23. jūnijā iegūto teoloģijas licenciāta grādu, aizstāvot diplomdarbu "Garīgā dzīve un tās vadītāji 18. gadsimtā". 1944. gada 7. oktobrī, Liepājas bīskapam Antonijam Urbšam aizbraucot uz Vāciju, priesteri iecēla par Liepājas bīskapa vietas izpildītāju jeb vices gerentem. Šo pienākumu Julijans Vaivods pildīja līdz 1947. gada 25. jūlijam, kad Liepājas diecēzes vadību pārņēma konsekrētais bīskaps Pēteris Strods, kurš Vaivodu atstāja par savu ģenerālvikāru un kūrijas kancleru. 1949. gada 4. jūlijā pāvests priesterim piešķīra galma prelātatitulu, par ko Vaivods uzzināja tikai pēc 14 gadiem. 1958. gada 2. janvārī Vaivodu arestēja, apvainojot pretvalstisku rakstu sacerēšanā un izplatīšanā, par ko piesprieda divus gadus nometnē,[1] ko izcieta Mordvijā. Latvijā priesteris atgriezās 1960. gada 2. janvārī, taču Liepājā viņam darboties nebija atļauts, tāpēc kalpošanu turpināja Vaiņodē un Rīgā. 1962. gada 15. novembrī toreizējais Rīgas metropolijas apustuliskais administrators Julijans Začests, kuram LPSR valdība aizliedza pildīt amatu, nozīmēja par savu ģenerālvikāru, faktisko pārvaldītāju, Julijanu Vaivodu.[2] 1964. gadā uz Vatikāna II koncila trešo sesiju, kas norisinājās no 14. septembra līdz 21. novembrim, tika uzaicināts arī ģenerālvikārs, tāpēc, dabūjis valdības atļauju, Rīgas dekāna Jāņa Ušerovska pavadībā devies uz Romu, līdzi vedot Latvijas priesteru lūgumu pāvestam — iecelt Julijanu Vaivodu par bīskapu. Atbalstu Vaivoda iecelšanai bīskapa kartā atbalstija arī uz koncilu ieradušies emigrācijā esošie bīskapi Boļeslavs Sloskāns un Jāzeps Rancāns, kā arī atbalstu no Spānijas atsūtīja bīskaps Antonijs Urbšs. 1964. gada 18. novembrī Romas Svētā Pētera bazilikasČenstohovaskapelā bazilikas prefekts kardinālsPauls Marella konsekrēja Julijanu Vaivodu par bīskapu,[3] asistējot bīskapiem Boļeslavam Sloskānam un Jāzepam Rancānam. Pāvils VI Vaivodu nominēja par Lielās Makrianas titulārbīskapu, ka arī Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes apustulisko administratoru. Bīskapa ingressRīgas Svētā Jēkaba katedrālē notika 1964. gada 8. decembrī.
Vatikāna II koncila ceturtajā sesijā 1965. gadā Julijans Vaivods piedalījās kā bīskaps. 25. martā Pāvils VI viņu iecēla par Baznīcas kanonu pārstrādāšanas komisijas locekli un personīgi nozīmēja par bīskapu sinodes locekli, tāpēc Vaivods Romu apmeklēja 1967., 1969., 1970., 1971., 1972., 1975., 1982., 1983., 1985. un 1987. gadā, kā arī ņēma dalību Vatikāna II koncila 10 gadu atceres svinībās. 1968. gada 16. aprīlī bīskaps svinēja 50 priesterības gadu jubileju Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, celebrējot Pontifikālo Svēto Misi, piedaloties 60 priesteriem. Bīskapu apsveica arī luterāņu arhibīskaps Tūrs un pareizticīgo arhibīskaps Leonīds, kurš Vaivodam pasniedza Maskavas patriarha Alekseja piešķirto kņaza Vladimira otrās pakāpes ordeni, bet Rīgas dekāns Ušerovskis nolasīja pāvesta Pāvila VI apsveikumu. 1975. gada 18. augustā bīskaps svinēja savu 80 gadu jubileju ar pateicības dievkalpojumu Aglonā, kur bīskaps saņēma Maskavas patriarha piešķirto Svētā Vladimira pirmās pakāpes ordeni. 1980. gadā, pateicoties Vaivoda centieniem, Vatikāna dievišķā kulta kongregācija Aglonas dievnamam piešķir mazās bazilikas titulu.[4] 1983. gada 2. februārī Romas pāvestsJānis Pāvils II iecēla Julijanu Vaivodu par kardinālu,[2] piešķirot kā titulbaznīcu vienu no bazilikām —Četru Svēto Kronēto baziliku, ko kardināls pārņēma 1983. gada 10. februārī. Kardināla ingress Rīgā notika 1983. gada 8. martā Rīgas Svētā Alberta baznīcā. 1989. gada 18. novembrī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē notika 25 bīskapa gadu jubilejas dievkalpojums, ko kardināls celebrēja no sēdvietas kopā ar bīskapu Cakulu. Dievkalpojumā piedalījās visa Rīgas garīdzniecība un semināristi, luterāņu arhibīskaps Kārlis Gailītis, pareizticīgo metropolīts Leonīds, vācu luterisko draudžu bīskaps Kalniņš. Kardināls no pāvesta saņēma apsveikuma telegrammu. Kardināls miris 1990. gada 24. maijā, apbedīts Aglonas bazilikas dārzā. 1993. gada 1. jūnijā, Vasarsvētkos notika svinīga pārapbedīšanas ceremonija, kuras laikā kardināls tika apbedīts Aglonas bazilikas kriptā.[5]
Latvija
Vārkavas pagasts, Vitebskas guberņa, Krievijas Impērija
