Rēzeknes katedrāle

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle
Rėzeknė Cathedral.jpg
Rēzeknes katedrāle (Latvija)
Rēzeknes katedrāle
Rēzeknes katedrāle
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Rēzekne, Latvija
Koordinātas 56°29′58″N 27°20′21″E / 56.49944°N 27.33917°E / 56.49944; 27.33917Koordinātas: 56°29′58″N 27°20′21″E / 56.49944°N 27.33917°E / 56.49944; 27.33917
Piederība konfesijai Romas katoļu baznīca
Iesvētīšanas gads 1904
Baznīcas vai organizācijas statuss Rēzeknes-Aglonas diacēze
Statuss katedrāle
Arhitektūras apraksts
Arhitektūras stils neogotika
Celtniecības sākums 1893
Celtniecības beigas 1902
Specifikācija
Garums 51
Platums 34
Būvmateriāli sarkanie ķieģeļi

Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāle ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Rēzeknes-Aglonas diecēzes draudzes katedrāle.[1] Tā atrodas Rēzeknē, Latgales ielā 88b, vienā no pilsētas pakalniem. Tas ir lielākais[nepieciešama atsauce] līdz mūsdienām saglabājies dievnams pilsētā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vispirms šajā vietā 1685. gadā par Krakovas karavadoņa Beļinska līdzekļiem uzcelta koka baznīca, kas nodota jezuītu aprūpei. Tā pārbūvēta 1750. gadā pēc toreizējā prāvesta Šostakovska rīkojuma, bet 1887. gadā, negaisa laikā pēc zibens spēriena tā nodega. No ugunsgrēka izdevies izglābt marmora plāksni, tās konsekrācijas piemiņai, kura tagad atrodas pašreizējā katedrālē. Pēc tam, kad uz Rēzekni pārcēla Aglonas dekānu prāvestu Simanoviču, ar viņa atbalstu nodegušās baznīcas vietā, 1893. gadā (dažos avotos 1888.) sāka celt pašreizējo mūra Dievnamu. Baznīcā pirmie dievkalpojumi tika noturēti 1900. gadā un tā paša gada 19. novembrī to iesvētīja dekāns Kazimirs Lušpinijs. Celtne pilnībā pabeigta 1902. Projekta autors bija Rīgas Politehniskā institūta būvinženieris Florians Viganovskis, kurš jau bija uzcēlis Viļakas Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcu (tajā daudz spilgtāk par vēlāk celto Rēzeknes baznīcu manāmas gotikas stila iezīmes).[P 1] Finansiālu līdzekļu trūkuma dēļ Rēzeknes baznīcas celtniecības laikā veiktas dažas atkāpes no projekta pamatieceres.[2] 1995. gadā toreizējais Romas pāvests Jānis Pāvils II dievnamam piešķir katedrāles statusu. Līdz ar to katedrāle kļūst par Rēzeknes-Aglonas diecēzes centru ar bīskapa sēdekli.

Eksterjers un interjers[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālais joms un galvenais altāris, kas veltīts Vissvētākās Jēzus Sirds godam. Prezbiterija vitrāžās attēlots Sv. Meinards un bīskaps Alberts

Dievnams celts no sarkaniem ķieģeļiem uz stipriem akmens pamatiem. Tā ir 51,12 metrus (24 asis) gara un 34,08 metrus (16 asis) plata. Celtnes formas labi ataino sava laika arhitektūras iezīmes. Tās fasādes daļa ir veidota pseidoromānikas stilā, bet torņu augšdaļa, logi un citi elementi pseidogotikas stilā. Tās fasādē ir divi torņi, kuros ir četri lieli zvani. Virs jumta ir vēl deviņi mazi tornīši. Baznīcas cinkotais skārda jumts 2013. gadā nomainīts pret kapara jumta klājumu. Baznīcas fasādes priekšā ir kaltu akmeņu kāpnes un lievenis, tādi paši lieveņi ir pie sānu durvīm abos torņos. Baznīcu apvij 22 metrus garš mūra žogs, kura augšdaļā ir dekoratīvi metāla lējumi. Baznīcas grīda klāta pamīšus - melnām un baltām cementa flīzēm. Ar koka dēļiem apšūtie gotiskās formas griesti balstās uz astoņām mūra kolonnām, kas dievnamu sadala trīs navās. Presbiteriju no galvenās navas atdala neliels pakāpiens. Presbiterija abās pusēs ir lielas sakristejas, vienai no tām ir izeja uz āru. Baznīcā ir 27 logi, presbiterija logos ir arī vitrāžas - vienā attēlots sv. Meinards, bet otrā sv. Alberts.

Altāri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katedrālē ir pieci altāri, no kuriem centrālais, galvenais altāris veltīts Vissvētākās Jēzus Sirds godam. Izgatavots Volonijas guberņā, Romanovas pilsētā. Pēc prof. Bogdanoviča meta to no ozola koka gotikas stilā darinājis kāds vācu meistars. Galvenais altāris ir augstākais koka altāris dievnamā. Tā centrā atrodas Jēzus Kristus skulpturāls tēls, virs tā - koka krusts un Dieva Jēra tēls.

Trīs sānu altāri veltīti Vissvētākās Jaunavas Marijas godam, Svētajam Jāzepam un Svētajam Antonam, bet ceturtais ir Dieva žēlsirdības altāris.

No galvenā altāra pa kreisi atrodas Vissvētākās Jaunavas Marijas, Lurdas Dievmātes altāris. Tā centrā atrodas Lurdas Dievmātes skulptūra. No tās pa kreisi ir novietota Jaunavas Marijas mātes, Svētās Annas skulptūra, bet labajā pusē - Sv. Elizabetes no Ungārijas skulptūra.[2]

No galvenā altāra pa labi esošais altāris ir veltīts Dieva Žēlsirdības godam. Tā centrā ir māsas Faustinas Kovaļskas 1931. gadā radītās gleznas reprodukcija, kurā attēlots Jēzus Kristus[P 2], bet zem tā kājām uzraksts latgaliešu valodā: Jezu, es uzatycu Tev (latviski: Jēzu, es paļaujos uz tevi). Agrāk šis altāris bija veltīts Kristus ciešanām. Tā centrā atradās liels krucifikss.

Draudze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Draudze iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Rēzeknes-Aglonas diecēzē. Draudzi apkalpo prāvests Viktors Petrovskis.[1] Draudzes vadības juridiskā adrese ir Latgales iela 88. Vissvētākās Jēzus Sirds katedrāle ir Rēzeknes-Aglonas diecēzes katedra, jeb tronis, caur kuru diecēzes bīskaps (pašlaik Jānis Bulis) pārvalda visu diecēzi. Katedrālē ir notikušas vairākas jauno priesteru ordinācijas. Blakus katedrālei atrodas diecēzes kūrija, bet Latgales ielā 82 - draudzes skola (Rēzeknes Katoļu vidusskola), kas mitinās Rēzeknes vecākajā mūra ēkā. Diecēzes īpašumā ir radioraidstacija "Latgales radio (Latgolys radeja)". Virs pirmās sakristejas dekāna H. Tropa laikā tika ierīkots baznīcas arhīvs. Tur glabājas senās grāmatas, metrikas, bijušo Rēzeknes dekānu fotogrāfijas, senās koka baznīcas lielā altāra fotogrāfijas u.c. Rēzeknes draudzē bijuši daudz izglītotu dekānu un vikāru. Daudzi no tiem sarakstījuši un izdevuši garīga un laicīga rakstura grāmatas: Fabijans Križanovskis (1810. - 1814.), Ignats Kobilinskis (1842.-1853.), vikāri - Kaspars Škirmonis, Ādams Beļskis, Jānis Kurmins, Jāzeps Miculevičs, Francis Soročinskis, Nikodems Rancāns, J. Velkme, J. Grišāns, B. Grišāns, A. Dunskis, A. Vizulis, J. Žačests, B. Kudiks un mons. Henrihs Trops. No Rēzeknes draudzes cēlušies daudzi prāvesti: K. Kalinka, Meikuls Mihasionoks, Jāzeps Micevičs, Pēteris Rudzītis, Antons Omuļs, Staņislavs Gražulis, Stukļa, Skredeļs. No draudzes cēlies arī arhibīskaps Antonijs Springovičs.[2]

Notikumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

jaunās ērģeles ar trīs manuāļiem un pedāli

Kopš dievnams ir kļuvis par diecēzes bīskapa, Jāņa Buļa sēdekli, tajā vismaz reizi gadā notiek jauno priesteru ordinācijas. Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds katedrālē bieži notiek ērģeļmūzikas, kormūzikas un kamermūzikas koncerti. Katedrālē ir uzstājušies daudz Latvijā un pasaulē pazīstami mākslinieki, piemēram Rēzeknē dzimusī ērģelniece, Iveta Apkalna, latgaliešu izcelsmes operdziedātājs Krišjānis Norvelis, soliste Helēna Borele, operdziedātājs Ingus Pētersons un citi. Par tradīciju ir kļuvis Ziemassvētku koncerts, kurā uzstājas Rēzeknes skolu kori, vokālie ansambļi un orķestri. Kopš 2010. gada katedrālē norisinās kāds no festivāla "Latgales ērģeļu dienas" koncertiem. Bez Romas Katoļu baznīcas garīdzniekiem (tajā skaitā bīskapiem, kardināliem un pāvesta sūtņiem), katedrālē ir viesojušās arī Latvijas Republikas augstākās amatpersonas - bijušie valsts prezidenti - Kārlis Ulmanis, Vaira Vīķe Freiberga, Valdis Zatlers, Andris Bērziņš un pašreizējais Latvijas prezidents Raimonds Vējonis.[nepieciešama atsauce]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. F. Viganovskis īsā laika periodā dažādās vietās Latvijā projektējis trīs katoļu Dievnamus, visus neogotikas stilā (Jēzus Sirds baznīcu (tag. katedrāli) Rēzeknē (1888-1900), sv. Franciska baznīcu Rīgā (1889) un Jēzus Sirds baznīcu Viļakā (1890)
  2. 1931. g. klostermāsa Marija Faustina Kovaļska redzēja vīziju, kurā tai parādījās Jēzus Kristus un lūdza viņai uzgleznot Pestītāja attēlu ar uzrakstu Jēzu, es paļaujos uz tevi (Jezu ufam Tobie)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Rēzeknes-Aglonas diecēzes draudzes Archived 2012. gada 10. martā, at the Wayback Machine.www.catholic.lv
  2. 2,0 2,1 2,2 Svilāns, J. 1995. Latvijas Romas-katoļu baznīcas. 1975. I daļa. Rīgas Metropolijas kūrija. 175. - 177. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]