Ketamīns

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ketamīns
Ketamine.svg
Ketamine.pdb.gif
Ketamīna struktūrformula un molekulas modelis
CAS numurs 6740-88-1
Ķīmiskā formula C13H16CINO
Molmasa 237,725 g/mol
Kušanas temperatūra 262 °C

Ketamīns ir viela, ko izmanto cilvēku un veterinārajā medicīnā. Ketamīns tiek izmantots kā narkozes līdzeklis, tomēr cilvēki to izmanto arī kā apreibinošu vielu — halucinogēnu ar disociatīvu iedarbību. Ketamīnu pirmoreiz sintezēja 1962. gadā, meklējot daudz drošāku vielu un alternatīvu fenciklidīnam.

Ketamīns ir iekļauts Pasaules Veselības organizācijas pamatmedikamentu sarakstā.[1]

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ketamīna medikamenti tiek izplatīti ar dažādiem nosaukumiem, visbiežāk Kalipsol, Ketaject, Ketalar, Ketanest, Ketaset, Ketolar un Vetalar.[2] Kā ielu narkotikai ketamīnam var būt arī dažādi slenga nosaukumi, tai skaitā Ket, Special K, Kitties, K2, Vitamin K.[2]

Pielietojums medicīnā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ketamīna hidrohlorīds
  • Veterinārajā medicīnā izmanto kā anestēzijas līdzeklis maziem dzīvniekiem, piemēram, kaķiem, suņiem, trušiem uz žurkām.
  • Cilvēku medicīnā ketamīnu izmanto:
    • Ārkārtas ķirurģiskajās procedūrās kara apstākļos.
    • Pediatrijā kopā ar muskuļu atslābinošiem lidzekļiem maznozīmīgām procedūrām.
    • Kā anestēzijas palīglīdzekli pieaugušo ķirurģiskajās operācijās.
    • Pēcoperācijas sāpju mazināšanā.
    • Depresijas, alkohola un heroīna atkarības ārstēšanā.

Pielietojums izklaidējošos nolūkos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārsvarā ketamīns patvaļīgi tiek lietots kā meditatīvs līdzeklis, psihoterapijas aģents, bet ketamīnu mēdz izmantot arī aktīvai izklaidei naktsklubos un dažādās izklaides vietās. Ketamīns tiek izplatīts šķīduma un pulvera formā. To parasti lieto ievadot organismā intramuskulāri (injicējot) vai intranazāli (šņaucot). Vidējā ketamīna deva svārstās no 10 mg līdz 350 mg un ir atkarīga no cilvēka ķermeņa svara un ievadīšanas veida.

Ketamīna psihotropā iedarbība, salīdzinoši ar citiem halucinogēniem, ir īslaicīga un tā parasti ilgst ne vairāk kā 2 stundas.[3] Ketamīns neizraisa atkarību.[2]

Vielu izklaidējošos nolūkos paraksti lieto, lai gūtu šādus efektus: eiforija, halucinācijas, ārpusķermeņa pieredze, analgēzija, spēcīga depersonalizācija un derealizācija. Apkārtējā pasaule sadalās fragmentos, lietotājs vairs neizjūt savu ķermeni, zaudē uztveri par realitāti un apkārtējo vidi. Prāts atdalās no ķermeņa, saplūst ar vīzijām un apkārtējo pasauli, tiek zaudēta/mainīta arī laika uztvere. Ketamīna izraisītais apziņas stāvoklis tiek saukts par K-hole.[4]

Galvenās blakusparādības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • spēcīgas bailes un apjukums
  • reibonis, nelabums un vemšana
  • līdzsvara traucējumi
  • sirdsdarbības traucējumi, kas kļūst intensīvāki lielākās devās vai kombinējot ketamīnu ar depresantiem
  • psiholoģiska pieraduma risks
Lietojot vielu ilgstoši
  • paranoja un egocentrisms
  • neatgriezeniski negatīva ietekme uz urīnorgānu sistēmu, it īpaši urīnpūsli

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «WHO Model List of Essential Medicines» (PDF). World Health Organization. 2005. gada marts. Skatīts: 2006-03-12.
  2. 2,0 2,1 2,2 Ketamīns, bongs.lv. Atjaunots: 2011. gada 27. septembrī.
  3. Giannini AJ, Loiselle RH, Giannini MC, Price WA (1985). "Phencyclidine and the dissociatives". Psychiatric Medicine 3 (3): 197–217. PMID 2893430. (angliski)
  4. Giannini AJ. Drug Abuse. Los Angeles : Health Information Press, 1999. 104. lpp. ISBN 1-885987-11-0. (angliski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]