Halucinogēni

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ar LSD piesūcināts papīrs

Halucinogēni ir psihotropo vielu grupa, kas izraisa izmaiņas cilvēka uztverē, domāšanā, emocijās un apziņā. Atšķirībā no citu psihotropo vielu grupām, piemēram, stimulantiem un opioīdiem, halucinogēnu galvenā iedarbība neizpaužas kā esošā prāta stāvokļa izmaiņas, bet gan kā jaunu stāvokļu ierosināšana, kas ir pilnīgi citādi nekā ikdienā esošā, parastā apziņa. Šīs stāvokļa izmaiņas bieži var tikt salīdzinātas ar citām neparastām prāta apziņas formām: transu, meditāciju un sapņiem.

Halucinogēniem visraksturīgākā iedarbības pazīme ir sensoriskas izmaiņas, kuras var arī neizpausties kā halucinācijas. Tomēr visas halucinācijas radošas vielas tiek pieskaitītas pie halucinogēniem. Atšķirībā no citu psihotropo vielu grupu vielām, halucinogēniem nav raksturīgs abstinences sindroms un veselības pasliktināšanās vēl pēc iedarbības beigām, tāpēc medicīniski tos nesaista ar fizisku atkarību un narkomāniju. Neskatoties uz to, halucinogēnu efekti cilvēkam var šķist saistoši un var rasties vēlme tos izmēģināt vēlreiz, ko narkologi dēvē par psiholoģisko atkarību. Psiholoģiskās atkarības risks halucinogēnu starpā var atšķirties, piemēram, marihuānai un ketamīnam tas var būt ļoti liels, bet dievišķajai salvijai un velnāboliem tas var būt neesošs.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Halucinogēni ir vēsturiski visizplatītākais psihotropo vielu veids, ko galvenokārt izmanto ārstnieciskos, reliģiskos vai izklaidējošos nolūkos. Tie ir izmantoti kā enteogēni jau no aizvēsturiskiem laikiem, tos izmantoja arī daudzās senajās civilizācijās, piemēram, Senajā Ēģiptē, Kijevas, Mikēnu un Acteku kultūrās.

Rietumu pasaulē līdz pat 20. gadsimtam halucinogēniem tika veltīta ļoti maza uzmanība un par tiem zināja ļoti maz. Viduslaikos un 17. gadsimtā Eiropā ir dokumentēta velnābolu un melno driģeņu lietošana.[1] 18. gadsimtā Eiropā kļuva populārs dislāpekļa oksīds (smieklu gāze). Vēlāk jau 20. gadsimta 20. un 30. gados, pateicoties zinātnieku un ceļotāju aprakstiem, Rietumu pasaules akadēmiskajā vidē plašāku uzmanību guva halucinogēnie kaktusi un sēnes. 1943. gadā atklāja LSD halucinogēno iedarbību. Tomēr līdz pat 1950. gadiem halucionogēnās vielas nebija pazīstamas visā Rietumu sabiedrībā. Sabiedrības uzmanību panāca vairāki plašākai publikai publicēti darbi un raksti par šīm vielām un to iedarbību, piemēram, meskalīna iedarbību aprakstošā Oldessa Hakslija 1953. gada eseja "Uztveres durvis" un R. Gordona Vasona 1957. gada raksts Life žurnālā par psilocibīna sēnēm.

1960. gados, veidojoties jauniešu kontrkultūras kustībām un sākoties hipiju ērai, halucinogēno vielu lietošana ieguva nozīmīgu lomu jauniešu sociālo un politisko uzskatu veidotajā dzīvesveidā un pasaules uzsaktos.[2][3] Halucinogēno vielu lietošana pieauga ļoti strauji, tāpēc daudzās valstīs populārākos halucinogēnus, piemēram, LSD, meskalīnu un psilocibīnu, 1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā kriminalizēja (aizliedza ar likumu). Halucinogēnu lietošana gan samazinājās tikai nedaudz. 1980. un 1990. gados pieauga DMT un ajavaskas maisījumu popularitāte. 1990. gadu beigās un 2000. gados tika radīti vairāki simti jaunu halucinogēno vielu un pieauga citu mazāk zināmu halucinogēno vielu lietošanas izplatība, piemēram, 2C-B, 2C-I, 5-Meo-DiPT, AMT un MDPV.

Iedalījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Halucinogēnus pārsvarā iedala trīs grupās: psihodēliskajos, disociatīvajos un antiholīnerģiskajos halucinogēnos.

Psihodēliskie halucinogēni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Psihodēliskie halucinogēni izraisa neīstas halucinācijas (pseidohalucinācijas). To halucinācijām raksturīgi esošu objektu formu un izskata pārveidojumi, objektu kustības, abstraktas vīzijas. Iedarbībai ir ļoti raksturīgs arī emociju sakāpinājums, radošās domāšanas spēju paaugstināšanās un spēja izšķirt vairāk krāsu un skaņu. Psihodēliskie halucinogēni izraisa visspēcīgāko eiforiju un ir veselībai mazāk bīstami nekā citu halucinogēnu veidi, tāpēc šo halucinogēnu lietojums pasaulē tiek visstingrāk kontrolēts.

Izplatītākie psihodēliskie halucinogēni:

Disociatīvie halucinogēni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Disociatīvajos halucinogēni izraisa spēcīgākos apziņas traucējumus. To lietošanas laikā pilnībā vai daļēji zūd saikne ar apkārtējo pasauli, var zust un mainīties pašapziņa (depersonalizācija), lietotājs var izjust ārpusķermeņa pieredzi. Atšķirībā no abām pārējām grupām halucinācijas ir mazāk izteiktas vai to var pat nebūt. Liela daļa vielu, kas veido šo grupu, ir ar anestezējošu iedarbību.

Izplatītākie disociatīvie halucinogēni:

Antiholīnerģiskie halucinogēni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antiholīnerģiskie halucinogēni izraisa īstas halucinācijas un delīriju. Halucinācijas nevar vai ir ļoti grūti atšķirt no īstenības. To lietošanas laikā var iestāties apziņas aptumšošanās, kas lietotājam rada problēmas saprast, kādai ir jābūt īstajai (normālajai) pasaulei. Šādas iedarbības dēļ un daudzo blakusparādību dēļ tie tiek uzskatīti par bīstamākajiem halucinogēniem.

Izplatītākie antiholīnerģiskie halucinogēni:

Citi halucinogēni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie halucinogēniem tiek pieskaitīti arī kanabioīdi (JWH-018, THCmarihuāna un hašišs), miegu un sapņus ietekmējošie psihotropie augi (Calea ternifolia, Silene capensis, Entada rheedii), ibogaīns (Tabernanthe iboga) un citas substances, ko grūti iedalīt augstāk minētajās trijās grupās.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Joseph Perez, Janet Lloyd, The Spanish Inquisition, Yale University Press, 2006, ISBN 0-300-11982-8, ISBN 978-0-300-11982-4, p. 229
  2. Ken Goffman. Counterculture through the Ages; from Abraham to Acid House. New York: Villard, 2004. Chapters 11–13.
  3. Brink Lindsey. The Age of Abundance; How Prosperity Transformed America's Politics and Culture. New York: Collins, 2007. p.156: