Lizergīnskābes dietilamīds

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lizergīnskābes dietilamīds
LSD-2D, 3D.png
LSD struktūrformula un molekulas modelis
Ķīmiskā formula C20H25N3O
Molmasa 323,431 g/mol
Kušanas temperatūra 80 °C
Viršanas temperatūra 198—200 °C

Lizergīnskābes dietilamīds jeb LSD ((6aR,9R)-N, N-dietil-7-metil- 4,6,6a,7,8,9-heksahidroindolo- [4,3-fg]hinolīn-9-karboksamīds) ir psihoaktīva viela, kas pazīstama kā psihodēlisks halucinogēns un enteogēns. Tas ir ergolīnu grupas alkaloīds.

LSD iedarbojas uz cilvēku, radot spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus un domāšanas izmaiņas, kā arī vīzijas un vizualizācijas, sinestēziju, telpas un laika uztveres izmaiņas un garīgu pieredzi. Ir iespējamas tādas negatīvas psiholoģiskas reakcijas kā paranoja un panika, kā arī vispārīga apgrūtināta spēja uztvert apkārtējo vidi. Viela organismam parasti lietotajās devās ir relatīvi netoksiska, tā nerada atkarību. Minētās īpašības to padara par vienu no iecienītākajām psihotropajām vielām.[1]

LSD 1938. gadā sintezēja Alberts Hofmanis, bet 1947. gadā farmācijas kompānija Sandoz Laboratories pirmoreiz to izlaida tirdzniecībā ar nosaukumu Delysid kā zāles pret dažādām psihiatriskām diagnozēm. LSD bija nozīmīga loma 1960. gadu jaunatnes kontrkultūrā. Kad LSD pastiprināti sāka lietot ārpus medicīniskās vides, to 1960. gadu beigās aizliedza. Mūsdienās viela ir nelegāla un gandrīz visā pasaulē kriminalizēta.

Abreviatūra LSD ir cēlusies no vācu valodas (Lyserg-Säure-Diäthylamid).[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Psihologa Timotija Līrija arestēšana 1972. gadā

LSD pirmo reizi ieguva šveiciešu ķīmiķis Alberts Hofmanis 1938. gada 16. novembrī.[3] To, ka jauniegūtais savienojums ir psihoaktīvs, viņš nojauta 1943. gada 16. aprīlī, kad nejauši ar šo vielu notraipot pirkstus, ieņēma ļoti nelielu LSD devu. 1943. gada 19. aprīlī Hofmanis tīši ieņēma 250 µg (mikrogramu) lielu LSD devu, kas pilnībā apstiprināja viņa pārliecību. 1943. gada 19. aprīli Hofmanis nosauca par Velosipēda dienu,[2] un šī diena mūsdienās tiek īpaši atzīmēta psihodēliskas subkultūras pārstāvju vidū.

Kopš 1947. gada LSD sāka ražot kā psihiatrisku medikamentu ar nosaukumu Delysid un psihiatriskajās klīnikās tika veikti plaši pētījumi par LSD izmantošanu psihiatrijā, tai skaitā arī eksperimenti ar cilvēkiem.[4] No 1940. gadu beigām līdz pat 1970. gadu vidum notika plaši LSD pētījumi un pārbaudes. 15 gadu laikā, sākot no 1950. gada, LSD un citu halucinogēnu pētījumi tika aprakstīti vairāk kā 1000 zinātniskajās publikācijās, vairākos desmitos grāmatu, tika veiktas 6 starptautiskas sanāksmes un LSD tika izrakstīts kā zāles vairāk kā 40 000 pacientu. Filmu aktieris Kerijs Grānts bija arī viens no tiem cilvēkiem, kurš veica LSD psihoterapijas kursu. Daudzi psihiatri sāka lietot vielu arī izklaidei un dalījās ar saviem draugiem. Ļoti plašus eksperimentus veica psihologs Timotijs Līrijs, kas ļāva LSD atpazīstamībai sasniegt ļoti plašas ļaužu masas.

1960. gados attīstījās liela subkultūra, kas izmantoja LSD tās patīkamo un izklaidējošo īpašību dēļ: lai veicinātu kreatīvo un garīgo domāšanu un nokļūtu citos apziņas stāvokļos. Ievērojamākie cilvēki, kas tika pieskaitīti šai subkultūrai un veicināja interesi par LSD un citām psihodēliskajām vielām vēl plašākā sabiedrībā, bija Timotijs Līrijs un vairāki psihodēliskā roka izpildītāji: Grateful Dead, Džimijs Hendrikss, Pink Floyd, Jefferson Airplane un The Beatles. LSD, līdzās marihuānai un psilocibīna sēnēm, kļuva par vienu no iecienītākajām psihotropajām vielām hipiju vidū.

1960. gadu beigās, kad LSD kļuva par plaši lietotu izklaidējošu vielu un tā pēc Narkotiku apkarošanas administrācijas uzskatiem nedeva leģitīmus rezultātus medicīnā, LSD tika aizliegts. Pēdējā valsts, kas legāli ražoja un izplatīja LSD, bija Čehoslovākija (līdz 1975. gadam). LSD turpināja izplatīt un lietot nelegāli. Mūsdienās LSD popularitāte psihodēlisko vielu vidū ir kritusies. Piemēram, 2004. un 2005. gada aptaujā ASV iedzīvotāji, kuri bija lietojuši halucinogēnus pirmoreiz, visbiežāk bija izmēģinājuši psilocibīna sēnes (52%) un MDMA (43%), kamēr LSD bija lietojuši tikai 14%.[5] Līdzās LSD nelegālajai lietošanai mūsdienās joprojām notiek arī pētījumi medicīnā par LSD iespējamu izmantošanu ārstniecībā.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD iegūst sintētiski no lizergīnskābes, pievienojot tai dietilamīda grupu. Lizergīnskābe atrodama melnajos graudos.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD molekulas 3D attēls

Fizikālais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD ir cieta viela bez garšas, smaržas un krāsas.[6] Labi šķīst ūdenī; no ūdens šķīdumiem kristalizējas prizmveida kristālu veidā. Viela ir jūtīga pret skābekli, ultravioleto gaismu un hloru. Šajās vidēs tā degradējas.[7]

Bioloģiskais raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD ir viena no iedarbīgākajām psihoaktīvajām vielām. Tā tiek pieskaitīta psihodēlisko vielu klasei. Tipiska LSD deva tiek izteikta mikrogramos (μg), atšķirībā no citiem preparātiem, ko dozē miligramos. LSD ir apmēram 5 — 10 tūkstošus reižu aktīvāka par meskalīnu. LSD iedarbības efekts ir jūtams jau pie devas lieluma 25 μg.[8] Daudz LSD paliek asinīs un citur; līdz smadzenēm nonāk tikai apmēram 30 — 40 tūkstoši LSD molekulu. LSD iedarbības mehānisms vēl nav līdz galam izpētīts, bet tam ir saistība ar serotonīna metabolismu (LSD ir serotonīna struktūranalogs).

Lietošana un iedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD lieto iekšķīgi kā spēcīgu psihotropo vielu. Parasti šī viela tiek iesūcināta dzēšlapā, cukurgraudā vai želatīnā. To var uzņemt arī ar ēdienu, dažādiem dzērieniem.LSD iedarbība sākas aptuveni 30 minūšu laikā pēc vielas apēšanas un var ilgt līdz 14 stundām. Intravenoza uzņemšana būtiski atšķiras no citām psihotropajām vielām — LSD injicējot, lietotājs pamana pirmos vielas efektus tikai pēc 30 minūtēm, tāpēc tā nav praktiska.[9]

LSD devu parasti mēra markās. Viena LSD marka (dzēšlapa) satur 30—100 μg LSD, bet tā var būt dozēta līdz pat 200 μg un vairāk.[10]

Mikrodozēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. gadsimtā ir kļuvusi populāra LSD lietošana ļoti mazos daudzumos (10—30 μg). Šādos daudzumos LSD lieto, lai stimulētu domāšanu un uzlabotu produktivitāti, bet izvairītos no paģirām un citiem negatīviem blakusefektiem, ko izraisa, piemēram, kofeīnu saturoši dzērieni un amfetamīns.[11][12]

Psiholoģiskā iedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar LSD piesūcināts papīrs (markas)

LSD parasti lietotajās devās (50—200 μg) cilvēkā izraisa spēcīgus psiholoģiskus iespaidus, ko sauc par ceļojumu (psihodēliskā pieredze). LSD iedarbojas kā psihes procesu katalizators. Pretstatā heroīnam, benzodiazepīniem vai alkoholiskajiem dzērieniem, LSD neļauj nomierināties un aizmirst ikdienas problēmas, bet lietotājs daudz vairāk sāk par tām domāt un tās analizēt. Lietošanas laikā pastiprināti var izvērtēt sevi savu dzīvi, emocijas un personību. Pēc vielas iedarbības beigām tās lietotājam var būt izmainījusies personība un uzskati par dzīvi.[13]

Iedarbībai ir ļoti svarīgs vielas lietotāja tā brīža garīgais noskaņojums un apkārtējā vide. Jo patīkamāk un drošāk lietotājs jūtas, jo patīkama būs paredzamā iedarbība. Ja lietotājs pirms LSD lietošanas ir depresīvs, tad liela iespējamība, ka pēc LSD ieēšanas depresija saasināsies.

LSD iedarbību raksturo arī krāšņas un daudzpusīgas audiālās un vizuālās halucinācijas un sensoriskās uztveres maiņa. Tiek pastiprināti uztvertas krāsas un spilgtums. Statiskie apkārtējie objekti kļūst kustīgi, tie var mainīt formu. Parādās abstrakti, nepriekšmetiski objekti, kaleidoskopiskas vīzijas un struktūras ar sarežģītām ģeometriskām plaknēm un vairākām dimensionalitātēm, kas ir īpaši izteikti ar aizvērtām acīm vai tumšā vidē.[14] Audiālās halucinācijas izpaužas kā atbalsojošas skaņas, visu apkārtējo skaņu pastiprināts skaļums un intensitāte, mūzikas intensifikācija, pastiprināta izjušana. Iespējama sinestēzija. Ir novērojami arī laika uztveres traucējumi, ārpusķermeņa pieredze, savas identitātes zudums un vājināta spēja atšķirt sevi no apkārtējās vides un priekšmetiem, kādu augstāku kosmisko likumsakarību atklāšana. Pastiprinās radošās domāšanas spējas.[15]

Tāpat kā citi psihodēliskie halucinogēni LSD neizraisa īstas halucinācijas jeb stāvokli, kad nav atšķiramas priekšmetiskās halucinācijas no realitātes. Šāda iedarbība ir saistāma ar delīriju un murgiem, ko izraisa antiholīnerģiskie halucinogēni, bet kas LSD iedarbībai nav raksturīga.

Fizioloģiskā iedarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD ļoti spēcīgi iedarbojas uz prātu, bet uz ķermeni ietekme ir mazāk izteikta. Ir novērots, ka LSD:

  • paplašina acu zīlītes,
  • pazemina vai paaugstina ķermeņa temperatūru,
  • paaugstina cukura līmeni asinīs,
  • paātrina sirdsdarbību,
  • vājina muskuļus un pastiprina refleksus,
  • mazina ēstgribu un ierosina bezmiegu, retāk nelabumu un analgēziju.

Tolerance un atkarības potenciāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD lietošana uz pāris dienām rada toleranci, kas novērš ilgstošu un biežu šīs vielas lietošanu. Tāpat rodas tolerance pret līdzīgām psihodēliskajām vielām, kas iedarbojas uz serotonīnu, piemēram, psilocibīnu un meskalīnu.[16][17]

LSD nav atkarību izraisošs.[18][19][20] Pētījumos ar cilvēku un dzīvnieku subjektiem nav novērots, ka LSD rada pozitīvu pastiprinājumu (positive reinforcement).[18][21][22]

Negatīvie aspekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD var pastiprināt negatīvās sajūtas, ko cilvēks jūt pirms vielas uzņemšanas. Lietošanas laikā faktori, kas ikdienā cilvēkam liek justies slikti, var likt justies daudz sliktāk. Ja cilvēks LSD iedarbībā atrodas nepatīkamā, trauksmainā vai trokšņainā vidē, var rasties panikas lēkmes vai intensīvas bailes vielas lietošanas laikā.[23] LSD ļoti retos gadījumos var izsaukt psihozi, kas var saglabāties pēc iedarbības beigām.[24] LSD pastiprina suģestiju — cilvēki vielas iedarbības laikā ir vieglāk ietekmējami.[25][26]Veidne:Npsn

Pēc vielas lietošanas atsevišķai daļai cilvēku ir novēroti atgriezeniski psiholoģiskie efekti (flashbacks), kad cilvēkam uz brīdi var šķist, ka viņš atkal atrodas vielas iedarbībā.[27] Daudz retāk ir novēroti halucinogēnu paliekošie uztveres traucējumi (HPPD).[28][29][30]

Lietojot LSD, cilvēks var neadekvāti novērtēt apkārtējo vidi, tādēļ bīstama ir transportlīdzekļu vadīšana LSD iespaidā. Arī jebkuras citas darbības, kas saistītas ar kritisku lēmumu pieņemšanu, var beigties ar traumatismu. Var būt bīstami LSD lietot kopā ar citām psihoaktīvām vielām vai medikamentiem. Tāpat ir bīstami LSD lietot emocionāli nelīdzsvarotiem cilvēkiem, cilvēkiem ar maniakālo depresiju, šizofrēniju un citām smagām garīgām slimībām, jo LSD ietekmē šīs slimības var progresēt.

LSD bīstamība arī ir saistāma ar vielas nelegālās aprites sekām, piemēram, nezināmo izcelsmi vai sastāvu. Ļoti izplatīta ir citu psihodēlisko vielu pārdošana, kas, pircējam nezinot, tiek piedāvātas kā LSD, bet, kas nav LSD. Tās var būt, piemēram, 25I-NBOMe, ALD-52, DOB, 5-MeO-AMT un citas par LSD bīstamākas vielas.

LSD raksturīga ļoti minimāla toksicitāte. Lai šo vielu nāvējoši pārdozētu, ir nepieciešama simtiem un tūkstošiem reižu lielāka deva nekā standarta psihotropā deva. Līdz šim cilvēka nāve no LSD pārdozēšanas nav konstatēta.[31]

LSD letālā deva (LD50) žurkām ir 16,5 mg/kg.[32]

Ārstnieciskās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD pudelīte no Šveices klīniskajām pārbaudēm

Viena vielas uzņemšanas reize var radīt spēcīgus, uz visu dzīvi paliekošus iespaidus un personības izmaiņas, tāpēc ir pastiprināta medicīniska interese par tās iespējamu pielietojumu garīgu slimību un atkarību ārstēšanā, tomēr vielas neprognozējamības iedarbības dēļ tā ir palikusi vien pētījumu līmenī.

1950. un 1960. gados pirms vielas masveida aizliegšanas to ļoti sekmīgi izmantoja psihoterapijā, alkoholisma ārstēšanā un sāpju mazināšanā. Vairāki 1950. gadu pētījumi norāda, ka LSD alkoholisma ārstēšanas efektivitāte ir 50%,[33] kas ir salīdzinoši augsts rādītājs, piemēram, anonīmo alkoholiķu biedrībās alkoholisms tiek izārstēts 10% gadījumu.[34] LSD un psilocibīns ir izrādījies ļoti efektīvs klastera galvassāpju ārstēšanā. Tie ne vien akūti mazina šīs galvassāpes, bet arī var novērst šādu galvassāpju atkārtošanos nākotnē.[35]

2008. gadā tika uzsāktas klīniskās pārbaudes par vielas potenciālu ar vēzi neglābjami slimo pacientu nemiera mazināšanā. Sākotnējie rezultāti ir daudzsološi un negatīvi blakusefekti nav novēroti.[36][37][38]

Legalitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas normatīvais regulējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSD ir iekļauts Latvijā kontrolējamo narkotisko vielu, psihotropo vielu un prekursoru I sarakstā (aizliegtās sevišķi bīstamās narkotiskās vielas, tām pielīdzinātās psihotropās vielas un augi). Saskaņā ar likuma "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" 2. pielikumu LSD daudzums līdz 0,001 gramam atzīstams par nelielu, bet virs 0,002 grama — par lielu.[39]

Par LSD lietošanu vai uzglabāšanu nelielos apmēros izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 280 eiro.[40] Par LSD izgatavošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu un pārsūtīšanu var piespriest naudas sodu vai piespiedu darbu, vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai brīvības atņemšanu līdz 10 gadiem un policijas kontroli uz 3 gadiem.[41] Ja tas tiek darīts realizācijas nolūkā, tad cietumsods var būt līdz 15 gadiem.[41]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Passie T, Halpern JH, Stichtenoth DO, Emrich HM, Hintzen A (2008). "The Pharmacology of Lysergic Acid Diethylamide: a Review". CNS Neuroscience & Therapeutics 14 (4): 295–314. doi:10.1111/j.1755-5949.2008.00059.x. PMID 19040555. (angliski)
  2. 2,0 2,1 Hofmann, Albert. LSD—My Problem Child (McGraw-Hill, 1980). ISBN 0-07-029325-2. (angliski)
  3. Albert Hofmann; translated from the original German (LSD Ganz Persönlich) by J. Ott. MAPS-Volume 6 Number 69 Summer 1969. (angliski)
  4. DEA Public Affairs. «LSD: The Drug». Web.petabox.bibalex.org, 2001-11-16. Skatīts: 2010-11-27. (angliski)
  5. Patterns of Hallucinogen Use and Initiation: 2004 and 2005. Atjaunots: 2012. gada 3. martā. (angliski)
  6. Shulgin, Alexander, Shulgin, Ann. «Burt». PiHKAL (1st izd.). Transform Press, 1991. 21. lpp. ISBN 978-0-9630096-0-9. (angliski)
  7. Alexander and Ann Shulgin. "LSD", in TiHKAL (Berkeley: Transform Press, 1997). ISBN 0-9630096-9-9.
  8. Greiner T, Burch NR, Edelberg R (1958). "Psychopathology and psychophysiology of minimal LSD-25 dosage; a preliminary dosage-response spectrum". AMA Arch Neurol Psychiatry 79 (2): 208–10. PMID 13497365. (angliski)
  9. Greiner T, Burch NR, Edelberg R (1958). "Psychopathology and psychophysiology of minimal LSD-25 dosage; a preliminary dosage-response spectrum". AMA Arch Neurol Psychiatry 79 (2): 208–10. doi:10.1001/archneurpsyc.1958.02340020088016. PMID 13497365.
  10. LSD: Basics, erowid.org. Atjaunots: 2011. gada 24. novembrī.
  11. http://motherboard.vice.com/read/a-brief-history-of-microdosing
  12. http://www.rollingstone.com/culture/features/how-lsd-microdosing-became-the-hot-new-business-trip-20151120
  13. Harris, Sam (2014), "The spiritual uses of pharmacology", Waking Up: A Guide to Spirituality Without Religion, Simon and Schuster, ISBN 9781451636017
  14. See, e.g., Gerald Oster's article "Moiré patterns and visual hallucinations". Psychedelic Rev. No. 7 (1966): 33—40.
  15. Linton Harriet B., Langs Robert J. (1962). "Subjective Reactions to Lysergic Acid Diethylamide (LSD-25)" (PDF). Arch. Gen. Psychiat 6 (5): 352–68. doi:10.1001/archpsyc.1962.01710230020003.
  16. Wolbach AB Jr, Isbell H, Miner EJ (1962). "Cross tolerance between mescaline and LSD-25, with a comparison of the mescaline and LSD reactions". Psychopharmacologia 3: 1–14. doi:10.1007/BF00413101. PMID 14007904. (angliski)
  17. Isbell H, Wolbach AB, Wikler A, Miner EJ (1961). "Cross Tolerance between LSD and Psilocybin". Psychopharmacologia 2 (3): 147–59. doi:10.1007/BF00407974. PMID 13717955. (angliski)
  18. 18,0 18,1 Malenka RC, Nestler EJ, Hyman SE. «Chapter 15: Reinforcement and Addictive Disorders». In Sydor A, Brown RY. Molecular Neuropharmacology: A Foundation for Clinical Neuroscience (2nd izd.). New York : McGraw-Hill Medical, 2009. 375. lpp. ISBN 9780071481274.
  19. Lüscher C, Ungless MA (November 2006). "The Mechanistic Classification of Addictive Drugs". PLoS Med. 3 (11): e437. doi:10.1371/journal.pmed.0030437. PMC 1635740. PMID 17105338.
  20. Nichols DE (2004). "Hallucinogens". Pharmacology & Therapeutics 101 (2): 131–81. doi:10.1016/j.pharmthera.2003.11.002. PMID 14761703.
  21. McKenna DJ, Nazarali AJ, Himeno A, Saavedra JM (1989). "Chronic treatment with (+/-)DOI, a psychotomimetic 5-HT2 agonist, downregulates 5-HT2 receptors in rat brain". Neuropsychopharmacology 2 (1): 81–87. doi:10.1016/0893-133X(89)90010-9. PMID 2803482.
  22. Buckholtz NS, Zhou DF, Freedman DX, Potter WZ (1990). "Lysergic acid diethylamide (LSD) administration selectively downregulates serotonin2 receptors in rat brain". Neuropsychopharmacology 3 (2): 137–148. PMID 1969270.
  23. «Erowid LSD (Acid) Vaults: Health: Excerpt from Strassman's Adverse Reactions to Psychedelic Drugs». Erowid.org. 1993-03-25. Skatīts: 2010-11-27. (angliski)
  24. [Rick Strassman (1984). "Adverse reactions to psychedelic drugs. A review of the literature". J Nerv Ment Dis 172 (10): 577–95. doi:10.1097/00005053-198410000-00001. PMID 6384428. (angliski)
  25. Middlefell R (March 1967). "The effects of LSD on body sway suggestibility in a group of hospital patients" (PDF). Br J Psychiatry 113 (496): 277–80. doi:10.1192/bjp.113.496.277. PMID 6029626.
  26. Sjoberg BM, Hollister LE (November 1965). "The effects of psychotomimetic drugs on primary suggestibility". Psychopharmacologia 8 (4): 251–62. doi:10.1007/BF00407857. PMID 5885648.
  27. Halpern, J (2003). "Hallucinogen persisting perception disorder: what do we know after 50 years?". Drug and Alcohol Dependence 69 (2): 109–119. doi:10.1016/S0376-8716(02)00306-X. ISSN 03768716. PMID 12609692.
  28. Abraham HD, Aldridge AM (1993). "Adverse consequences of lysergic acid diethylamide". Addiction 88 (10): 1327–34. doi:10.1111/j.1360-0443.1993.tb02018.x. PMID 8251869.
  29. Halpern JH, Pope HG (2003). "Hallucinogen persisting perception disorder: what do we know after 50 years?". Drug Alcohol Depend 69 (2): 109–19. doi:10.1016/S0376-8716(02)00306-X. PMID 12609692.
  30. Halpern JH (2003). "Hallucinogens: an update". Curr Psychiatry Rep 5 (5): 347–54. doi:10.1007/s11920-003-0067-4. PMID 13678554.
  31. Passie, Torsten; Halpern, John H.; Stichtenoth, Dirk O.; Emrich, Hinderk M.; Hintzen, Annelie (2008. gada 11. novembris). "The Pharmacology of Lysergic Acid Diethylamide: A Review". CNS Neuroscience & Therapeutics 14 (4): 295. doi:10.1111/j.1755-5949.2008.00059.x. (angliski)
  32. LD50s for Various Substances, lycaeum.org. Atjaunots: 2011. gada 14. oktobrī.
  33. Maclean, J.R.; Macdonald, D.C.; Ogden, F.; Wilby, E., "LSD-25 and mescaline as therapeutic adjuvants." In: Abramson, H., Ed., The Use of LSD in Psychotherapy and Alcoholism, Bobbs-Merrill: New York, 1967, pp. 407—426; Ditman, K.S.; Bailey, J.J., "Evaluating LSD as a psychotherapeutic agent," pp.74—80; Hoffer, A., "A program for the treatment of alcoholism: LSD, malvaria, and nicotinic acid," pp. 353—402. (angliski)
  34. Minogue SJ (May 1948). "Alcoholics Anonymous". Med. J. Aust. 1 (19): 586. PMID 18868217. (angliski)
  35. Sewell, R. A.; Halpern, J. H.; Pope, H. G. Jr. (2006-06-27). "Response of cluster headache to psilocybin and LSD". Neurology 66 (12): 1920–2. doi:10.1212/01.wnl.0000219761.05466.43. PMID 16801660. (angliski)
  36. «Psychiater Gasser bricht sein Schweigen». 2009. gada 28. jūlijā. (angliski)
  37. «LSD-Assisted Psychotherapy for Anxiety Associated with Life-Threatening Illness». (angliski)
  38. David Jay Brown. «Landmark Clinical LSD Study Nears Completion». Patch.com, 2009. gada 28. jūlijā. (angliski)
  39. Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību, likumi.lv. Atjaunots: 2011. gada 17. jūlijā
  40. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, likumi.lv. Atjaunots: 2011. gada 25. augustā.
  41. 41,0 41,1 Krimināllikums, likumi.lv. Atjaunots: 2011. gada 25. augustā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]