Pāriet uz saturu

Kosovas krīze

Vikipēdijas lapa
Kosovas krīze
Daļa no Dienvidslāvijas kariem

Pulksteņrādītājvirzienā: Dienvidslāvijas ģenerālštābs pēc NATO uzlidojumiem; Zastava Koral automašīna zem gruvešiem pēc NATO uzlidojumiem; KAA kritušo komandieru piemiņas plāksne; ASV F-15E pacelšanās no Aviano gaisa bāzes.
Datums1998. gada 28. februāris1999. gada 11. jūnijs
Vieta
Iznākums Kumanovas līgums
Karotāji

Kosovas Atbrīvošanas armija


Karogs: NATO NATO (no 1999. gada 24. marta Dienvidslāvijas bombardēšana)
Dienvidslāvijas FR
Komandieri un līderi

Adems Jašarī 
Hamess Jašarī 
Sali Čekajs 
Hašims Tači
Silejmans Selimi
Ramušs Haradinajs
Agims Čeku
Ahmets Krasņiči 


Veslijs Klārks

Slobodans Miloševičs
Dragoljubs Ojdaničs
Vlastimirs Džordēvičs
Sretens Lukičs
Nebojsa Pavkovičs
Vladimirs Lazarevičs

Gorans Radosavļevičs
Spēks
17 000–20 000 KAA karavīru
Aptuveni 1101 NATO lidmašīna
Vairāk kā 30 NATO karakuģu un zemūdeņu
85 000 Dienvidslāvijas karavīri, 20 000 Dienvidslāvijas policistu
4000–5000 Rietumbosnijas karavīri
2032 tanki un bruņumašīnas
100 SAM vienības
1400 artilērijas vienības
Nezināms skaits serbu pamilitāro vienību
Nezināms skaits krievu pamilitāro vienīb
Zaudējumi

Nogalināti:

1500 karavīri
8676 civilie[5]
2 ASV karavīri

Nogalināti:

1008–2284 karavīri
454–2500 civilie
Kosovas kara laikā sagrautā Dienvidslāvijas Aizsardzības ministrijas ēka Belgradā

Kosovas krīze bija etniska un politiska krīze Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas provincē Kosovā, kas noveda pie Kosovas kara (1998—1999) un Dienvidslāvijas bombardēšanas, kas bija viens no Dienvidslāvijas karu bruņotajiem konfliktiem.

Serbijas republikas Kosovas autonomās provinces etnogrāfiskā karte pirms Kosovas krīzes (1981)

Senajos laikos mūsdienu Kosovas teritoriju apdzīvoja trāķiešu un ilīriešu ciltis. 6.—7. gadsimtā šajā teritorijā ienāca slāvu ciltis. 13.—14. gadsimtā, atkāpjoties Bizantijas robežām un Balkānu slāviem iegūstot politisko neatkarību, Kosova kļuva par Serbijas Karalistes politisko un garīgo centru. No 14. līdz 18. gadsimtam te atradās serbu pareizticīgās baznīcas patriarha rezidence, lielākā baznīcu un klosteru koncentrācija Balkānos. Ar 1389. gada sakāvi Kosovas kaujā sākās Osmaņu impērijas uzvaras gājiens Balkānos.

Osmaņu impērijas laikā lielākā daļa dienvidalbāņu pieņēma islāmu, un daudzi, kā impērijai lojāli pavalstnieki tika nometināti uz dzīvi kristīgo serbu apdzīvotajā Kosovā.

Austroungārijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis fon Beks norādīja, ka: “Tas, kurš kontrolēs Kosovu, kontrolēs visus Balkānus”.

Serbija atguva neatkarību 19. gadsimta sākumā, bet Kosovu pievienoja Serbijai tikai pēc Balkānu kariem 1912. gadā. 1918. gada 1. decembrī Kosovu iekļāva Serbu, Horvātu un Slovēņu karalistē. 1921. gada tautas skaitīšanā, 65,8% mūsdienu Kosovas iedzīvotāju dzimtā valoda bija albāņu, bet 26% — serbhorvātu, 1931. gada tautas skaitīšanā — 60% albāņu un 32,6% — serbhorvātu un maķedoniešu.

Otrā pasaules kara laikā no etniskajiem albāņiem tika izveidota brīvprātīgo ieroču SS divīziju "Skanderbegs", kas aktīvi iesaistījās partizānu apkarošanā. Rezultātā no Kosovas bēgot glābās visai liels skaits ne albāņu izcelsmes civiliedzīvotāju. Pēc kara Serbijas teritorijā tika izveidoti divi autonomie apgabali — Vojvodina - ungāru etniskajai minoritātei -, un Kosova - albāņiem. DSFR komunistiskā valdība neļāva bēgļiem atgriezties savās mājās Kosovā. 1945. gadā komunistu līderis Josips Brozs Tito izdeva likumu, ka tiem serbiem, kas Otrā pasaules kara laikā izbraukuši no Kosovas, ir aizliegts atgriezties šajā provincē. Daudzi nemaz nevēlējās atgriezties, jo daudz attīstītāki bija valsts ziemeļrietumu apgabali, savukārt Kosova bija agrāra un nabadzīga nomales province. Lai apkarotu “serbu buržuāzisko nacionālismu”, tika atvērtas robežas albāņu emigrācijai, kā rezultātā imigranti no Albānijas (it īpaši pēc 1948. gada) apmetās uz dzīvi Kosovā. Bez tam šajā laikā risinājās sarunas starp DSFR un Albānijas SR par abu valstu apvienošanos federācijā, kas gan noslēdzās nesekmīgi.

Dienvidslāvijas komunistiskās varas iestādes serbus aģitēja pārcelties uz citiem valsts rajoniem, veicinot to izbraukšanu no provinces un mājokļu pārdošanu. 1974. gada DSFR konstitūcija piešķīra Kosovai un Vojvodinai plašu autonomiju (sava konstitūcija, karogs).

Pēc 1991. gada tautas skaitīšana datiem, Kosovā albāņi bija 82% no iedzīvotājiem. Nealbāņu — serbu, čigānu, gorancu, horvātu, bulgāru u.c. etnisko grupu — provincē bija aptuveni 350 000 cilvēku.

Sagrautā albāņu moseja
Sagrautā serbu baznīca

1980. gados strauji pieauga pret serbiem etniski motivētu huligānisma un terorisma aktu skaits, kā rezultātā serbu un citu tautību iedzīvotāju došanās prom no Kosovas kļuva masveidīga. Tajā pašā laikā,varas iestādes, lai apturētu sākušos vardarbību, arestēja aptuveni 12 000 Kustības par Albāņu Sociālistisko Republiku Kosova biedru. Kad 1990. gadā par Serbijas prezidentu kļuva Slobodans Miloševičs (1997. gadā viņš kļuva par DSR prezidentu), situācija Serbijā mainījās krasi pretējā virzienā — pieauga serbu nacionālisms. Pamatojoties uz Serbijas republikas konstitūcijas (1990.) un DSR konstitūcijas (1992.) pantiem, tika ievērojami ierobežota Kosovas autonomija.

1992. gadā tika izveidota Kosovas Atbrīvošanas armija (KAA), kuru veidoja aptuveni 6000 kaujinieku, tai skaitā aptuveni 600 brīvprātīgo no Afganistānas, Bosnijas, Horvātijas, Saūda Arābijas u.c. valstīm. Konflikts starp albāņiem un serbiem saasinājās, 1995. gada vienošanās Deitonā nekādi neitralizēja savstarpējo aizvainojumu. Līdz 1998. gadam KAA vadības mītne atradās Vācijā, pie tam KAA neslēpa, ka turpat Vācijas teritorijā atrodas kaujinieku treniņu nometnes, tos apbruņoja ar bijušās VDR armijas bruņojumu, savukārt “Hōppe Bank” apkalpoja KAA finanses. 1997. gadā KAA kaujinieki piedalījās armijas noliktavu izlaupīšanā Albānijā, nogādājot uz Kosovu aptuveni 2-3 miljonus bruņojuma vienību. “El Pace” 1999. gada 19. aprīlī, citējot Interpola atskaiti minēja, ka Kosovas albāņu grupējumi kontrolēja heroīna tirgu Centrālajā un Dienvidausturmeiropā, kā arī, ka no par narkotiku tirdzniecību arestētajiem kosovari bija 14%.[nepieciešama atsauce]

1998. gada janvārī KAA uzsāka nopietnu ofensīvu pret Rietumkosovā izvietotajām Dienvidslāvijas (DSR) militārās policijas daļām. Uz robežas ar Albāniju, Drenicā un Prištinā sākās bruņoti uzbrukumi policistiem, policijas posteņiem un patruļām, cilvēku nolaupīšanas. Februārī notikušo represiju rezultātā gāja bojā šajos uzbrukumos vainojamie, kā arī vēl 80 šī klana locekļi. Visu 1998. gada pavasari KAA uzbrukumi serbiem un valsts iestādēm tikai pieņēmās spēkā, Kijevo un Orahovica praktiski bija KAA bruņoto vienību kontrolē, līdz DSR Iekšlietu ministrijas spēki uzsāka plašu operāciju lielāko transporta komunikāciju debloķēšanai Rietumkosovā, tika iznīcināti KAA kaujinieku atbalsta centri Drenicā un Pēčā, sāka īstenot aizvien nemērķtiecīgākus iebrukumus albāņu ciemos centrālajā Kosovā, faktiski bloķējot humānās palīdzības piegādi šim apvidum un piespiežot 300-400 000 iedzīvotāju pamest savas mājas un doties meklēt patvērumu Ziemeļmaķedonijā un Albānijā.

1998. gada vasarā Prištinā sasauca pašpasludinātās Kosovas republikas parlamentu I. Rugovas vadībā, kuru veidoja albāņu kopienu delegāti. Septembrī izplatījās ziņas par Dienvidslāvijas militārās policijas veiktajām masu slepkavībām. Sabiedrības sašutumu palielināja strīdi par iejaukšanās nepieciešamību, pamatojoties uz starptautisko cilvēktiesību normām. Rietumu lielvalstis nolēma pieprasīt no Belgradas uguns pārtraukšanu un drošības nodrošināšanu Kosovā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) kontrolē. Novembra beigās Belgrada piekrita samazināt militāro kontingentu šajā Dienvidslāvijas provincē un ielaist tur humāno palīdzību. Novembrī un decembrī vienošanās tika ievērota: neatkarīgajiem novērotājiem tika ļauts brīvi pārvietoties, aģentūrām, kuras nodrošināja humāno palīdzību, varēja piekļūt pie savas mājas atstājušajiem civiliedzīvotājiem. Taču tajā pašā laikā Kosovā tika izvietoti Dienvidslāvijas militārie spēki, klaji pārkāpjot šo vienošanos. Armijas atgriešanās izraisīja karadarbības atsākšanos ārpus pilsētām.

Tad notika kas tāds, kas krasi mainīja konflikta gaitu. 1999. gada 15. janvārī Račakas ciematā, centrālās Kosovas dienviddaļā, tika nogalināti 45 cilvēki. Nākamajā dienā notikuma vietā ieradās EDSO misijas Kosovā vadītājs Viljams Vokers, kurš raksturoja notikušo kā “nepārprotamu noziegumu pret cilvēci”. Apsūdzību pastiprināja ASV militārā izlūkdienesta veiktās policistu sarunas pa mobilajiem telefoniem, kas liecināja, ka uzbrukums KAA atbalstošajiem civiliedzīvotājiem bijis apzināts un mērķtiecīgs.

Nopietnie Dienvidslāvijas spēku veiktie pārkāpumi, kam klāt nāca KAA veiktās represijas pret serbu civiliedzīvotājiem un uzbrukumi valsts objektiem, izraisīja pēdējo mēģinājumu panākt abu konfliktējošo pušu vienošanos. Visai nopietna loma konflikta noregulēšanas procesā bija atvēlēta kontaktgrupai, kas tika izveidota, pamatojoties uz 1998. gada ANO Drošības Padomes rezolūcijām Nr.1160. un Nr.1199. Kontaktgrupa sagatavoja vienošanās projektu starp DSR, Serbijas republiku un Kosovu, kurā bija ietverta virkne politisku prasību:

  1. nepieļaut bruņota spēka vēršanos pret civiliedzīvotājiem;
  2. atjaunot provinces autonomiju, respektējot Serbijas teritoriālo suverenitāti;
  3. visu Kosovas iedzīvotāju tiesību un likumīgo interešu nodrošināšanu;
  4. nepieļaut jebkāda veida terorisma atbalstīšanu provincē;
  5. nodrošināt visu bēgļu drošu atgriešanos dzīvesvietās;
  6. izveidot DSR, Serbijas un provinces etnisko kopienu pārstāvju Kopējo komisiju, kas koordinētu un uzraudzītu vienošanās realizāciju.

Šis plāns tika iesniegts sarunās Rambujā. DSR pārstāvji piekrita daļai politisko prasību, savukārt kosovaru pārstāvji atteicās tos parakstīt. Sarunas tika pārtrauktas, ne par ko nevienojoties. Tas veicināja NATO dalībvalstu, it īpaši ASV diplomātisko spiedienu, piedāvājot iekļaut Vienošanās tekstā papildus policejisku (militāru) prasību. Konkrēti, runa bija par piedāvājumu ievest Kosovā 27 000 vīru lielus NATO miera uzturēšanas spēkus un pilnīgu Serbijas policijas izvešanu no provinces; par neierobežotu pilnvaru piešķiršanu Alianses bruņoto spēku pilnvarotajam komandierim.

Prasība veidot provinces valdību pēc nacionālā principa bija krasā pretrunā ar DSR konstitūcijas multinacionālo raksturu, pieprasot albāņu tiesību aizsardzību un iekļaujot tikai to pārstāvjus federālās varas un provinces pārvaldes struktūrās, tiesās, citām nacionālajām kopienām tika atņemtas tiesības piedalīties provinces sociālajā un politiskajā pārvaldē. Parīzes konferencē Dienvidslāvija atteicās to parakstīt, piedāvājot 20 sev pieņemamus plāna labojumus. Tas savukārt neapmierināja albāņu delegāciju, kuru vadīja H.Tači, pašpasludinātās Kosovas pagaidu valdības galva. Sarunas Parīzē beidzās bez rezultāta.

Starptautisko spēku iejaukšanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

NATO, apelējot pie tā, ka pie militārās pretstāves provincē vainojami tikai serbi, pieņēma lēmumu iejaukties ar spēku. Naktī no 1999. gada 24. marta uz 25. martu Ziemeļatlantijas līguma organizācijas spēki uzsāka raķešu un aviācijas uzbrukumu Dienvidslāvijas federācijai. Šajā militārajā operācijā dalību ņēma ASV VI flote, aviobāzes kuģis “Eizenhauer”, raķešu kreiseris “Filipine C”, astoņi smagie bumbvedēji B-52H, divi “neredzamie” bumbvedēji B-2 un vairāk nekā divi simti dažādu kategoriju iznīcinātāju un triecienbumbvedēju. Jau pirmajās dienās tika sagrauti 5 lidlauki, virkne rūpniecības objektu (Prištinā, Leskovacā), slimnīcas (Nišā), skolas, tilti (Novisadā).

Lai izvairītos no Dienvidslāvijas pretgaisa aizsardzības pretuguns, NATO bumbvedēji meta savu šāviņu kravu no liela augstuma (5 km un augstāk) diennakts tumšajā laikā. Sliktie laika apstākļi un Dienvidslāvijas aizsardzības spēku izvēlētā izvairīšanās taktika ievērojami apgrūtināja uzbrukumus no gaisa. Kā minimums vismaz trijos NATO aviācijas uzlidojumos Kosovai tika sabombardētas civiliedzīvotāju transporta kolonnas un ēkās ieslodzītie sagūstītie KAA kaujinieki. Pārējā Dienvidslāvijas federācijā NATO aviācijas uzlidojumu mērķi bija rūpniecības objekti, tilti, dzelzceļa mezgli, pilsētu elektroapgādes sistēmas. Lai nepieļautu Belgradas nostājas publisku paušanu un NATO nevēlamu faktu interpretāciju, tika pieņemts viens no strīdīgākajiem lēmumiem: lēmums par Radio un televīzijas centra Belgradā bombardēšanu.[nepieciešama atsauce] Dienvidslāvijas bruņotie spēki neizrādīja nekādu pretestību un necentās uzlidojumus kavēt.[nepieciešama atsauce]

Aptuveni 1100 NATO kaujas lidmašīnu veica vairāk nekā 22 000 kaujas uzlidojumu DFR teritorijai, nometot sprāgstvielas, kuru kopējā jauda bija ekvivalenta trim uz Hirošimu nomestajām atombumbām, 330 sagrautas skolas un augstskolas, slimnīcas, 40% bērnu permanenti psihes traucējumi, saimniecības postījumi 1 miljarda USD apmērā. 1999. gada 25. martā ANO Drošības padome noraidīja rezolūcijas projektu par agresijas pret DFR pārtraukšanu un sarunu par Kosovas problēmas noregulēšanu atsākšanu. No pastāvīgajām DP dalībvalstīm par projektu balsoja Krievija un Ķīna, bet pret — ASV, Lielbritānija, Francija. 1999. gada aprīlī NATO un ES noteica naftas un gāzes piegādes embargo Dienvidslāvijai.

Serbijas valdība paziņoja, ka gatava izvest bruņotos spēkus no Kosovas un ļaut atjaunot pašpārvaldi, ieskaitot izpildparlamentu (veči), tiesu un izglītības sistēmu. DFR prezidents S. Miloševičs piekrita ievest provincē ANO miera uzturēšanas spēkus, bet NATO noraidīja šo priekšlikumu un bombardēšana turpinājās 11 nedēļas. Krievijas diplomātiskā spiediena rezultātā 1999. gada 10. jūnijā ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju Nr. 1244 par Dienvidslāvijas bombardēšanas pārtraukšanu un starptautisko miera uzturēšanas spēku (KFOR) nosūtīšanu uz Kosovu.

1999. gada 11. jūnijā Kumanovā (Maķedonijā) Dienvidslāvijas Federatīvā Republika un NATO parakstīja vienošanos par DFR armijas un policijas izvešanu no Kosovas. NATO spēki turpināja aviācijas uzlidojumus un apšaudi ar raķetēm līdz pat 1999. gada 23. jūnijam. Šajā pašā laikā tika parakstīta Vienošanās starp NATO un KAA “Par Kosovas demilitarizāciju un Kosovas Atbrīvošanas armijas atbruņošanu”, saskaņā ar kuru KAA, sākot ar 1999. gada 27. jūniju, 90 dienu laikā bija jānodod KFOR spēkiem visu smago bruņojumu (kalibrā lielāku par 12,7 mm).

NATO aviācijas bombardēšanas vietas Kosovā.

Dienvidslāvijas varas iestādes nelikumīgi apturēja EDSO un Eiropas Padomes misijas darbību, līdz ar to Dienvidslāvija pārkāpa 1998. gada Maskavas vienošanos, saskaņā ar kuru DSR bija uzņēmusies nodrošināt diplomātiskajiem novērotājiem brīvu piekļuvi un brīvu pārvietošanos Kosovā. Ziemeļatlantijas alianses militārā operācija tika īstenota bez ANO Drošības Padomes akcepta, pārkāpjot ANO Statūtus, post factum to gan leģitimizēja ANO DP dokumenti.

1999. gada rudenī NATO aviācijas īstenoto bombardēšanu sekas analizēja divas dažādas ANO ekspertu grupas. Tika secināts, ka ļoti grūti nošķirt bombardēšanu sekas no pirms tam, vēl komunistiskajā periodā apkārtējai videi nodarītiem postījumiem. Taču nebagātinātā urāna, nesprāgušo artilērijas un aviācijas šāviņu, tai skaitā NATO pielietoto kasešu bumbu ietekme uz apkārtējo vidi vēl joprojām ir diskusiju tēma. Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā 1999. gada decembrī atzina, ka NATO spēku darbības izmeklēšana Kosovas konflikta laikā nebija veikta.

1970. gada Deklarācija par starptautisko tiesību principiem paredz, ka tautu pašnoteikšanās tiesības var tikt realizētas: a) izveidojot suverēnu valsti; b) brīvprātīgi pievienojoties citai valstij vai apvienojoties ar to; c) citiem atzīstot šīs tautas pašnoteiktu (bez iejaukšanās no malas) politisko statusu. Realizējot tiesību uz pašnoteikšanās principu, starptautiskajās tiesībās svarīgākais kritērijs ir iespēja indivīdiem realizēt visas cilvēktiesības, neatkarīgi no etniskās vai nacionālās piederības, reliģiskās pārliecības, valodas u.c. atšķirībām. NATO militārā uzbrukuma Dienvidslāvijai laikā fiksēti visu četru 1949. gada Ženēvas Konvenciju un to 1977. gada 1. papildprotokola pārkāpumi — šajos starptautisko tiesību aktos īpaši uzsvērts nemērķtiecīgu uzbrukumu aizliegums civiliem objektiem, kā arī strikti definēta prasība minimalizēt postījumu apmēru nejauši cietušo civilo objektu un civiliedzīvotāju vidū un noteikta prasība atturēties no uzbrukuma, ja tā rezultātā var ciest civilā sfēra. Ir oficiāli konstatēts, ka Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstis uzbrukumā Dienvidslāvijai izmantojušas aizliegtās kasešu bumbas, šāviņus ar ķīmisko defoliantu pildījumu, šāviņus ar urānu-235 (kodoldegvielas atkritumi), grafīta bumbas, kā rezultātā bijis daudz upuru civiliedzīvotāju vidū.

1999. gada 27. maijā Starptautiskais tribunāls bijušās Dienvidslāvijas jautājumā izvirzīja prezidentam Miloševičam apsūdzību noziegumos pret cilvēci. Apsūdzībā, kas pamatā attiecās uz notikumiem pēc 1999. gada 1. janvāra, Miloševiču un 4 citus Dienvidslāvijas armijas vadītājus apvainoja plašās deportācijās, Kosovas albāņu vajāšanās un slepkavībās rasisku un reliģisku motīvu dēļ. Īpaši tika pieminēts slaktiņš Račakā un sešos citos ciematos, uzskaitot 340 tur nogalināto albāņu vārdus.

Bēgļi un upuri

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nedēļu pēc NATO uzsāktās bombardēšanas bēgļi sāka šķērsot Albānijas, Maķedonijas un Melnkalnes robežas. Aprīļa vidū Kosovu bija pametuši aptuveni 800 000, bet aptuveni 500 000 cilvēku bija kļuvuši par piespiedu pārceļotājiem. Kā ziņoja ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārstāvis K. Janovskis, 1999. gada aprīļa sākumā no Kosovas un Metohijas bija spiesti bēgt gandrīz visi nealbāņi — vairāk nekā 330 000 serbu, ungāru, grieķu, maķedoniešu, čigānu u.c. tautību iedzīvotāju. Savukārt uz Albāniju un Maķedoniju bēga aptuveni 360 000 albāņu. Pēc tam albāņu lielākā daļa atgriezās savās mājās, savukārt nealbāņiem šī iespēja tika liegta. ASV Valsts departamentā uzskata, ka konflikta laikā Kosovā tikuši nogalināti 11 000 albāņu. DSR valdība apgalvo, ka dzīvā spēka zaudējumi tās bruņotajos spēkos šajā konfliktā bija aptuveni 5000 militārpersonu un 1500 civiliedzīvotāju, kas gājuši bojā NATO aviācijas uzlidojumos.[nepieciešama atsauce]

  1. John Daniszewski. «Yugoslav Troops Said to Cross Into Albania». Los Angeles Times, 1999-04-14. Skatīts: 2012-02-20.
  2. Emma Daly. «War In The Balkans: Serbs enter Albania and burn village». The Independent (London), 1999-04-14. Skatīts: 2012-02-20.
  3. «Hostage-Taking and Kidnapping Terror in the COE». Fort Leavenworth, Kansas : US Army Training and Doctrine Command TRADOC G2. 2008. gada 5. decembris – caur Federation of American Scientists.
  4. «A Chronology of U.S.-Middle East Relations». WRMEA.
  5. «Kosovo Memory Book Database Presentation and Expert Evaluation». Humanitarian Law Center. 2015. gada 4. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 12. novembris. Skatīts: 2021. gada 3. janvāris.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]