Lielais susuris

Lielais susuris Glis glis (Linnaeus, 1766)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Grauzēji (Rodentia)
Apakškārta	Vāverveidīgie (Sciuromorpha)
Dzimta	Susuri (Gliridae)
Apakšdzimta	Susuru apakšdzimta (Glirinae)
Ģints	Dižsusuri (Glis)
Suga	Lielais susuris (Glis glis)
Sinonīmi
Myoxus glis
Izplatība
Lielais susuris Vikikrātuvē

Lielais susuris (Glis glis), saukts arī par gulētājžurku un dižsusuri ir susuru dzimtas (Gliridae) vāverveidīgais grauzējs, kas ir vienīgā suga dižsusuru ģintī (Glis). Izplatīts Eiropā un Āzijas rietumos (daļā Mazāzijas un Centrālāzijas). Latvijas Dabas muzejs lielo susuri ir izraudzījies par 2005. gada dzīvnieku Latvijā.

Izplatība

Stabila populācija saglabājusies tikai izplatības areāla dienviddaļā

Lielais susuris Latvijā visbiežāk novērots cilvēku mītnēs

Lielais susuris ir izplatīts daudzviet Eiropā. Areāls rietumos plešas no Spānijas un Portugāles ziemeļiem (Pirenejiem) pāri Eiropai, caur Turcijas ziemeļiem līdz Volgai (tās vidustecei un lejtecei), Kaukāzam, Irānai un Turkmenistānai austrumos. Ietver arī Vidusjūras salas, sastopams Sardīnijā, Korsikā, Sicīlijā, Krētā un Korfu.

Areāla ziemeļu robeža iet caur Francijas ziemeļiem, Beļģiju, Vāciju un Dānijas dienvidiem, gar Baltijas jūru caur Poliju, Lietuvu, Latviju līdz Igaunijas dienvidiem. Sastopams no jūras līmeņa līdz 2000 m virs jūras līmeņa.

Areāla lielākajā daļā izplatīts nevienmērīgi un ir reti sastopams, lai gan populācija saglabājusies stabila areāla dienviddaļā. Slovēnijā, Horvātijā un Itālijā joprojām dzīva lielo susuru medību tradīcija.

Lielais susuris ticis nejauši introducēts Lielbritānijā. 1902. gadā vairāki īpatņi Tringā izbēga no Laionela Voltera Rotšilda privātās kolekcijas. Rezultātā Anglijā mūsdienās nostiprinājusies ap 10 000 lielo susuru populācija, kas sastopama apmēram 520 km² lielā teritorijā: Bīkonsfīldas, Eilsberijas un Lūtonas apkārtnē. Lielbritānijā likums nosaka to aizsardzību, un susuru medības vai iznīcināšana atļauta tikai ar licenci.

Latvijā

Caur Latviju iet lielā susura pamatareāla ziemeļu robeža, tāpēc pie mums ļoti reti sastopams un sporādiski izplatīts. Visbiežāk konstatēts Vidzemē.

Atradnes Latvijā galvenokārt saistītas ar upju ielejām, pirmo reizi reģistrēts 1937. gadā Gaujas senlejā. Visbiežāk lielais susuris novērots Gaujas senlejā pie Siguldas (Gaujas nacionālajā parkā), vairākkārt novērots arī Amatas ielejā pie Kārļiem, kā arī Daugavas ielejā pie Skrīveriem un Aizkraukles.

Latvijā tā ir aizsargājama suga, ierakstīta ne tikai Latvijas, bet arī Polijas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas Kopienas Apdraudēto sugu sarakstā.

Izskats un īpašības

Uz purna gari vibrisi ar nedaudz noliektiem galiem

Jaunie īpatņi ir tumšāki nekā pieaugušie īpatņi

Lielais susuris galvenokārt apdzīvo vecus lapkoku mežus

Lielais susuris ir mazs vai vidēji liels vāverveidīgais grauzējs ar īsām kājām un kuplu asti. Tomēr tas ir lielākais susuris visā susuru dzimtā (apmēram žurkas lielumā). Tas ir slaids, bet spēcīgi veidots, nedaudz līdzīgs vāverei. Ķermeņa garums (bez astes) 13—20 cm, astes garums 10—18 cm, svars 70—180 g. Pirms guļas rudenī svars var sasniegt 280 g. Savukārt pavasarī susuris no migas iznāk, zaudējis 30–40% no sākotnējā ķermeņa svara. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.

Galva tam ir iegarena, uz purna gari vibrisi jeb taustes mati ar nedaudz noliektiem galiem, apmēram 6 cm gari. Ausis lielajam susurim ir noapaļotas, vidēji lielas (1,6—3,2 cm garas), tās klāj biezs matojums. Ausis ir ļoti kustīgas (katra no ausīm spēj kustēties autonomi). Acis lielas, melnas, gandrīz pilnīgi apaļas. Pakaļkājas nedaudz garākas par priekškājām. Pakaļkāju pēdām ir 5 pirksti, bet priekškājām 4 pirksti. Tie ir gari, lokani ar līkiem un asiem nagiem. Susura pēdas raupjas, pielāgotas kāpelēšanai un lēkāšanai no koka uz koku. Lielo susuru mātītēm ir 10—12 zīdekļi.

Apmatojums mīksts, vidēji garš un biezs. Ķermeņa augšpuse brūnganpelēka vai sudrabaini pelēka. Sāni un apakšpuse izteikti gaišāka — balta vai pelēcīgi bāla. Ap acīm parasti redzami šauri, tumši gredzeni. Jaunie īpatņi tumšāki par pieaugušajiem īpatņiem. Aste gara un kupla, vienmērīgi un biezi klāta ar relatīvi gariem (garākiem par 0,5 cm) matiem. Apmatojuma krāsa augšpusē viscaur un apakšpusē gar malām pelēka, apakšpuses viduslīnijā balta. Apmatojuma maiņa notiek 2 reizes gadā: pavasarī un rudenī. Lielajam susurim ir izcila redze, dzirde, oža un tauste, izmantojot vibrisus.

Līdzīgas sugas

Lielo susuri no pārējām susuru sugām var atšķirt ar lielāku augumu, sudrabpelēku kažoka krāsu, galvas ornamentāciju un ļoti kuplu asti. Ar kuplo asti šo sugu var atšķirt arī no citām līdzīga lieluma grauzēju sugām, piemēram, žurkas. Līdzīgajai lidvāverei pakaļkājas ir mazliet īsākas par priekškājām, un ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām ir ādas kroka — lidošanas membrāna, bet uz priekškājām zem lidošanas membrānas piesis.

Uzvedība

Lielais susuris ir teritoriāls nometnieks, aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada guļot dziļi pazemē savlaicīgi sagatavotā ziemošanas migā. Pieaugušie tēviņi ir vientuļnieki, mātes ar jaunajiem dzīvniekiem dzīvo ģimenēs. Katram īpatņa teritorija ir ap 200 m diametrā, bet tēviņu teritorija ir daudz lielāka nekā mātītēm. Teritoriju iezīmē ar dziedzeru sekrētu un ir ļoti īgni, ja gadās satikt citu īpatni.

Galvenokārt apdzīvo vecus lapkoku mežus (pirmkārt, platlapju), retāk jauktu koku (egļu, platlapju) mežos, kuros aug ozoli, skābarži, liepas un kļavas. Izvēlas iecirkņus, kas bagāti ar pamežu, ar dobumainiem kokiem un ar tiem augiem, kuru augļus, ogas vai sēklas izmanto pārtikā. Apdzīvo arī vecus augļu dārzus un parkus, reizēm sastopams arī krūmājos, kā arī ieklejo cilvēku mītnēs un ēkās. Lielā susura populācija ir atkarīga no dobumainu koku daudzuma, lai būtu vietas, kur patverties, vairoties un ziemot.

Vasaras periods

Lielais susuris ir aktīvs naktī un krēslā, taču areāla ziemeļu daļā mītošie dzīvnieki nereti ir darbīgi arī dienā. Dienas laikā parasti guļ savā migā. Dzīvo galvenokārt kokos. Lielais susuris ir spēcīgs, veikls un meistarīgs kāpelētājs, tā lēciens no koka uz koku var būt pat 7–10 m tāls. Pa virszemi pārvietojas ļoti reti.

Vasaras migu visbiežāk iekārto koka dobumā (mātīte to izmanto arī par midzeni mazuļiem). Veido no dažādiem augiem, piemēram, no zāles un lapām, gadās, ka migā ieklāj arī salmus vai papīrus. Lielais susuris var patverties arī spraugās starp akmeņiem, zem koku saknēm, zemes iedobumos, mulčas kaudzēs, pussatrupējušās kritalās, putnu būros, bēniņos un mākslīgajās ligzdu kastēs. Spēj iespraukties ļoti šaurās spraugās, pat tikai 2–3 cm platās.

Ziemas miegā lielais susuris guļ apmēram 7 mēnešus

Sliktākajā gadījumā, ja trūkst piemērotas vietas, migu iekārto atklāti koku zarotnē. Alās un atklātās vietās meistaro lodveida midzeni, 15—30 cm diametrā, savijot zariņus. Ligzdu no iekšpuses izklāj ar lapām, zāli, sūnām. Ja izdodas iemājojot dobumā, to parasti lieto visu silto sezonu, reizēm vairākas vasaras pēc kārtas. Līdzko dienasgaismas daudzums dienā samazinās, lielais susuris uzsāk gatavoties ziemas guļai, intensīvi barojoties un uzkrājot zemādas tauku rezerves. Ekskrementu kaudzītes atstāj noteiktās vietās.

Ziemošana

Rudenī lielais susuris dodas ziemas miegā, saritinājies uz sāniem vai muguras tā, ka purniņš skaras pie pēdām. Ziemošanas miga parasti atrodas kādā tukšumā zem koka saknēm. Vienā migā var ziemot arī vairāki susuri – nereti susuri dodas ziemas guļā kopā ar visu ģimeni. Ziemas guļa Latvijā ilgst apmēram 8 mēnešus – no septembra līdz maija vidum (nelabvēlīgos apstākļos guļa var ieilgt līdz jūnija sākumam un sākties jau augustā).

Pieaugušie dzīvnieki ielien ziemas migās agrāk par jaunajiem, bet pirmie mostas tēviņi. Ziemošanas laikā susura ķermeņa temperatūra pazeminās līdz 3—4 °C, un elpošana samazinās līdz 1–3 ieelpām minūtē. Ja šī miega laikā lielais susuris sajūt pieskārienu, tas pamostas, jo tā laikā saglabājas nervu sistēmas darbība.

Barība

Lielais susuris augļus spēj patērēt lielos daudzumos

Aktīvs tikai gada siltajā periodā

Mazuļi piedzimstot ir nevarīgi, kaili, kurli un akli

Lielais susuris ir visēdājs, tomēr galvenokārt barojas ar augu izcelsmes barību. To iegūst kokaugu zarojumā un uz lakstaugiem, retāk uz zemes. Tās ir visdažādākās augu sēklas, sēnes, ogas un augļi. Lielais susuris spēj patērēt lielos daudzumos ābolus, bumbierus, plūmes un vīnogas. Parasti ēd tikai augļa mīkstumu un mizu neēd. Tādējādi pēc atstātām mizam var noteikt, ka ēdājs ir bijis lielais susuris. Dažviet lielo susuri uzskata par augļu un vīna ražas postītāju. Zināms gadījums, kad lielie susuri Kaukāza ziemeļos nopostījuši trešdaļu vīnogu ražas.

Pavasarī un vasaras sākumā barojas arī ar kokaugu mizu, jaunajiem dzinumiem, pumpuriem, ziediem un lapām (vislabprātāk ar apses lapām). No dzīvnieku izcelsmes barības barojas ar bezmugurkaulniekiem (piemēram, kukaiņiem dažādās attīstības stadijās, sliekām un gliemjiem). Dažreiz noķer arī sīkus putniņus. Izteikti pastiprināta uzbarošanās norit, kad nogatavojas ozolzīles un lazdu rieksti. Zīles lielā daudzumā sanes midzenī, kur mierīgos apstākļos pamazām apēd. Pastāv apšaubāms un nepierādīts uzskats, ka dažreiz veido barības krājumus, ar kuriem pusnomodā barojas ziemas guļas pārtraukumos.

Vairošanās

Lielie susuri ir poligāmi, pāris sapārojas un uzreiz izšķiras. Vairošanās periods sākas nedēļu vai divas pēc atmošanās no ziemas guļas. Iepriekšējā vasarā piedzimušie dzīvnieki kļūst dzimumaktīvi vēlāk — jūnijā. Tēviņi kāzu laikā skandina skaļas, garas, vienmērīgā toņkārtā ieturētas čīkstienu sērijas, mātītes toties spiedz asi un svilpjoši. Vairošanās sezonā starp tēviņiem iespējamas mežonīgas cīņas. Gadā katrai mātītei parasti viens, bet dienviddaļā var būt divi metieni. Tomēr gados, kad trūkst barības, īpaši ozolzīļu, lielie susuri nesapārojas vispār. Latvijā susuriem mazuļi pārsvarā dzimst jūnijā vai jūlijā.

Grūsnības periods ilgst 20—32 dienas. Metienā 2—11 mazuļi (visbiežāk 4—5 mazuļi). Tie piedzimstot ir nevarīgi, kaili, kurli un akli, sver ap 2 g. Par tiem rūpējas tikai māte. Kad mazuļi sasniedz 5 dienu vecumu, tiem atritinās ārējās auss gliemežnīca, 12 dienu vecumā atveras dzirdes kanāls, 21 dienas vecumā atveras acis, 13 dienu vecumā parādās augšzobi, 20 dienās apakšzobi.

Māte mazuļus zīda ar pienu 4—6 nedēļas (arī tad, kad tie jau sākuši ēst citu barību). Kopā ar māti parasti dzīvo līdz nākamajam pavasarim, lai gan jaunie susuri var sākt pāroties jau tajā pašā gadā pirms došanās ziemas guļā. Dzīves ilgums 5—9 gadi, lai gan savvaļā nepārsniedz 5 gadu vecumu. Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir pūčveidīgie putni (piemēram, meža pūces) un meža caunas.

Lielais susuris un cilvēks

Senajā Romā lielais susuris bija īpaša delikatese, kas tika pasniegta zelta traukos, pārlieta ar medu un pārkaisīta ar magoņu sēkliņām. Susurus audzēja ar riekstkokiem apstādītos voljeros, kur bija saliktas kastītes migām. Tos audzēja arī pilsētas apstākļos, izmantojot māla mucas, kuras sauca par glirārijiem. Mucā ievietots susuris tika uzbarots ar ozolzīlēm un ēdamajiem kastaņiem. Eiropā lielo susuru gaļa bija gardēžu pieprasīta ne tikai Romā. Tādēļ radies sugas angliskais nosaukums Edible Dormouse — "ēdamais susuris".

Susuru izmantošana pārtikā, kažokādiņu ieguve un susuru tauku lietošana tautas medicīnā dokumentēta jau no 13. gadsimta. Mūsdienās lielos susurus kā delikatesi arvien patērē Horvātijā un Slovēnijā, kā tautas tradīcija saglabājusies susuru ķeršana lamatās.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Lielais susuris.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Encyclopædia of Life raksts (angliski)
• Murjāņos ziemas miegā iztraucēts lielais susuris
• EOL: Glis glis (Linnaeus 1766)