Osmaņu impērijas gals

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmanli-nisani.svg Osmaņu impērijas
vēsture
Laikmeti
Bezvaldnieku laiks
Kēprīlī laikmets
Sieviešu sultanāts
Tulpju laikmets
Reformas
1. konstitūcijas laikmets
Gals
(1908–1922)
2. konstitūcijas laikmets
Sadalīšana

Osmaņu impērijas gals ir laika posms (19081922), kurā beidza pastāvēt Osmaņu impērija.

Abdulhamids II (1876—1909)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Abdulhamids II
Abdulhamids II

Hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balkānu kari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Pirmais Balkānu karš un Otrais Balkānu karš.

Balkānos esošā Osmaņu impērijas armija bija diezgan liela un ārēji izskatījās moderna. Tomēr tā bija tikai ārēja čaula, aiz kuras slēpās apjomīga korupcija, slikta pārvalde, nepareiza sagatavošana un neefektivitāte.

1913. gadā Albānijā sākās nacionālistu sacelšanās un 8. oktobrī pret Osmaņu impēriju tika izveidota Balkānu līga, kurā ietilpa Serbija, Melnkalne, Grieķija un Bulgārija. Līga uzsāka karadarbību pret impēriju un tā tika uzsākts Pirmais Balkānu karš. 28. novembrī Albānija pasludināja neatkarību un Osmaņu impērija 2. decembrī piekrita pārtraukt militāru pretdarbību. Impērijas teritoriālie zaudējumi tika fiksēti 1913. gada Londonas un Buharestes līgumos. Tika atzīta Albānijas neatkarība un impērija zaudēja gandrīz visas savas Eiropas teritorijas (Kosova, Novipazaras sandžaks, Maķedonija un Trāķijas rietumi).

19. gs. beigās Balkānos izveidojās trīs jaunas valstis, kuru starpā sākās nesaskaņas par teritoriālo sadalījumu: Melnkalne centās no iegūt papildus zemi no Albānijas, Maķedonijas un Trāķijas. Šādu valstu nepārdomāta izveide radīja jaunu karadarbības lauku, kur sākās Balkānu kari. Pēc Krievijas impērijas ierosinājuma, tika parakstītas dažādas vienošanās: 1912. gada martā starp Serbiju un Bulgāriju un maijā starp Grieķiju un Bulgāriju. Melnkalne noslēdza līgumus ar Serbiju un Bulgāriju oktobrī. Līgums starp Serbiju un Bulgāriju paredzēja sadalīt savā starpā Maķedoniju, kā rezultātā izcēlās Pirmais Balkānu karš, kuram drīz arī sekoja Otrais Balkānu karš.

Galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starptautiskās attiecības pirms Pirmā Pasaules kara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1911. gada 29. septembrī Itālija pasludināja karu pret Osmaņu impēriju, pieprasot Tripoles un Kirenaikas nodošanu Itālijai. Impērijas militārā pretošanās bija tik vāja, ka jau 5. novembrī šīs teritorijas tika ieņemtas un 1912. gada 25. februārī Itālijas parlaments to apstiprināja ar likumu.

Pirmais Pasaules karš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālo lielvalstu propagandas kartiņa par godu Osmaņu sultāna Mehmeda V pasludināto džihādu pret Angliju, Krieviju un Franciju. Attēlā no kreisās: Vācijas imperators Vilhelms II, Austroungārijas imperators Francis Jozefs I un sultāns Mehmeds V.

Osmaņu impērija, „Trīs pašā” veiksmīgās darbības rezultātā panāca pievienošanos Centrālajām lielvalstīm, jo Krievijas impērija bija pievienojusies Sabiedrotajiem.

Tika uzsāktas sarunas par Osmaņu-Vācu savienību un, apmaiņā pret naudu un ietekmi Krievijai atņemtajās teritorijās, nostājās Vācijas pusē.

Iesaistīšanās karā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Osmaņu impērijas valdība, atļaujot uzvilkt mastā osmaņu karogu karakuģiem „Gēbens” un „Brestlau”, kad tie atklāja uguni pret krievu kuģiem Odesā, atklāti bija pasludinājusi savu savienību ar Vāciju un Austroungāriju. Atbildot uz šādu patvaļīgu un nepamatotu uzbrukumu, novembra pirmajās piecās dienās Lielbritānija, Francija un Krievija pasludināja karu pret Osmaņu impēriju.

Militārie konflikti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī rakstu: Karadarbība Tuvajos Austrumos (Pirmais pasaules karš).

Trīsvienība — „Trīs pašā”, kara ministra Envera pašā vadībā, cenšoties pēdējo reizi atgūt zaudētās impērijas teritorijas un pārtraukt britu pārvaldi Suecas kanālā, nolēma pievienoties Centrālajām lielvalstīm. Militārie konflikti, kas notika šajā laikā, aprakstīti rakstā „Karadarbība Tuvajos Austrumos (Pirmais pasaules karš).”

Galipoli kaujā, Irākā un Balkānos Osmaņu impērija sakāva Sabiedrotos un jaunizveidoto Austrālijas un Jaunzēlandes armijas korpusu (ANZAC), kā arī, atgūstot atsevišķas teritorijas, apturēja dažās vietās britu kājinieku izcelšanos. Savukārt karā pret Krieviju, Osmaņu impērija pilnīgi bija sagrauta: tika zaudēta teritorija un vairāk kā 100'000 karavīru. 1917. gada revolūcija Krievijā osmaņiem deva iespēju atgūt zaudētās teritorijas, bet britu turpmākie uzbrukumi pierādīja, ka šādu ofensīvu impērija nespēj izturēt. Osmaņu spēkus sakāva britu ģenerālis Edmunds Allenbijs, kuru atbalstīja arābu revolucionāri.

Pirmajā Pasaules karā osmaņu valdībai bija jāstājas pretī arī nemieriem tās iekšienē un austrumu Anatolijā armēņu nemiernieku sacelšanās rezultātā 1915. gada 1. jūnijā tika pieņemts Tehdžira likums, kas līdz 1916. gada 8. februārim paredzēja armēņu pārvietošanu no esošajām mājvietām tālāk uz valsts dienvidiem. Vairāki vēsturnieki šo pārvietošanu sauc par Armēņu genocīdu.

Turcijas valdība pilnībā noraida šādu armēņu pārvietošanas interpretāciju, uzskatot, ka lielākā daļa armēņu miruši Pirmā Pasaules kara radīto apstākļu dēļ un tādēļ, ka reģionā bija izcēlies pilsoņu karš, liekot pārvietot iedzīvotājus no vienas vietas uz citu, atbilstoši kara stāvokļa zonas apstākļiem. Turcijas valsts iestādes uzskata, ka deportācijas (Tehdžira likums) nav bijis galvenais armēņu iedzīvotāju nāves cēlonis un tādēļ apgalvojumi par organizētu nonāvēšanu, kuru būtu īstenojusi Speciālā organizācija vai Īpašā vienība (osmaņu turku valodā: Teşkilat-i Mahsusa), tiek noraidīta, bet tiek atzīti armēņu (un dažu musulmaņu) sliktie sadzīves apstākļi.

Kara beigas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Četri kara gadi bija graujoši visai Osmaņu impērijai. Tika zaudētas ārkārtēji lielas teritorijas un ļoti liels iedzīvotāju skaits. Pirmais līgums pēc kara ar Osmaņu impēriju bija Mudrosas pamiers. Pēc pamiera (2. novembrī) visi „Trīs pašā” aizbēga no Konstantinopoles, bet vēlāk viņiem bija jāstājas armēņu genocīda tiesu izpildītāju priekšā. Konstantinopolē neizdevās organizēt normālu parlamenta darbību un briti to likvidēja.

Beigas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējais līgums ar Osmaņu impēriju bija Mudrosas pamiers, kuram sekoja Sevras līgums. Ar šo līgumu Lielbritānija bija ieguvusi visu, ko tīkoja, saskaņā ar 1916. gada slepeno vienošanos ar Franciju. Osmaņu impērijas pārstāvji parakstīja Sevras līgumu, bet tam nebija lemts tikt ratificētam. Vēlāk pierādījās arī tas, ka tas nav praktiski īstenojams. Līguma nosacījumi bija uzskatāmi par nežēlīgiem un tā kritiķi to uzskatīja par atriebību. Līguma parakstīšanu uzskata par Osmaņu impērijas pastāvēšanas galu.

Pēc vēlēšanām visā Anatolijā, no Konstantinopoles izbraukušie parlamentārieši Ankarā sastādīja jaunu valdību un sākās jauns vēstures posms — Turcijas neatkarības karš.

Jauno Turcijas valsti starptautiski proklamēja, noslēdzot Lozannas līgumu. Jaunā valsts 1922. gadā pilnībā likvidēja (coup de grâce) Osmaņu impēriju ar Turcijas Lielās nacionālās asamblejas lēmumu, atceļot sultānu Mehmedu VI. Impērijas pēdējā palieka — kalifāts tika atcelts 1924. gada 3. martā, atceļot kalifa titulu.

Skatīt vēl[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]