Pilsonība Latvijā

Latvijas pilsoņi ir personas, kurām ir Latvijas pilsonība. Ar Latvijas pilsonību saistītos jautājumus regulē "Pilsonības likums", kas stājies spēkā 1994. gada 25. augustā.^[1] Pastāv vairāki pilsonības iegūšanas veidi, piemēram, naturalizējoties, pēc cilvēka dzimšanas vietas u.c.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc valsts dibināšanas 1918. gada 29. decembrī Latvijas Pagaidu valdība noslēdza līgumu par pilsonības piešķiršanu ar Vācijas pilnvaroto par brīvprātīgo aicināšanu stāties militārajos formējumos cīņai pret komunistiem. Sākās brīvprātīgo vervēšana vācu karavīru vidū gan Latvijā, gan Vācijā, kur ar to nodarbojās Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs. Līgums tika anulēts pēc tam, kad 1919. gada 16. aprīlī Baltijas landesvērs Liepājā īstenoja pret Latvijas Pagaidu valdību vērstu apvērsumu, bet 1919. gada jūnijā sāka karadarbība pret Latvijas armijas Ziemeļlatvijas brigādi un Igaunijas nacionālo armiju, kas beidzās ar landesvēra sakāvi Cēsu kaujās. Saskaņā ar Strazdumuižas pamiera nosacījumiem no landesvēra izslēdza vācu algotņus, kuriem bija jāatstāj Latvija.

1919. gada 23. augustā Tautas padome pieņēma "Likumu par pavalstniecību", kura pirmais pants noteica, ka par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs agrākās Krievijas valsts pavalstnieks, bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Krievijas likumu pamata bija jau pirms 1. augusta 1914. gada piederīgs pie šiem apgabaliem un nav līdz šī likuma izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā. Saskaņā ar otro pantu tiesības uz pilsonību saglabāja arī visi tie, kas īslaicīgi atradās ārpus jaunās valsts robežām. Viņiem tika dots gads, lai atgrieztos Latvijā vai arī pilsonības reģistrācijai savā atrašanās valstī. Trešais pants noteica ceļu uz pilsonību tiem Latvijas iedzīvotājiem un viņu pēctečiem, kuri pastāvīgi dzīvoja ārzemēs, kā arī cilvēkiem, kuru saknes nebija Latvijā un kuri bija pārcēlušies uz Latviju pēc 1914. gada 1. augusta (Pirmā pasaules kara sākuma). Viņi varēja iesniegt lūgumu iekšlietu ministram, kurš pēc tam šo dokumentu ar savu rekomendāciju nosūtīja izskatīšanai valdībā, kura arī lēma par pilsonības piešķiršanu. Likums arī atrunāja ārzemnieku naturalizācijas normas un pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem, kā arī atrunāja nepieciešamību jaunajiem pilsoņiem dot zvērestu.^[2]

1991. gada 15. oktobrī LR AP pieņemtais lēmums “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem” noteica, ka pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pieder personas “kurām bija Latvijas Republikas pilsonība 1940. gada 17. jūnijā un šo personu pēcnācēji”. 1992. gada 22. oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem personām, kuras pirms 1914. gada 1. augusta dzīvoja Latvijas robežās un viņu pēcnācējiem". Saskaņā ar minētā lēmuma 1. punktu par piederīgu pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma ipso facto tika atzītas personas, kuras saskaņā ar 1919. gada 23. augusta "Likuma par pavalstniecību" 1. pantu skaitījās Latvijas Republikas pilsoņi, bet nebija šīs tiesības realizējušas.

Latvijas iedzīvotāju valstiskās piederības izmaiņas kopš 2007. gada^[3]
Valstiskā piederība	2007.		2008.		2009.		2010.		2011.		2012.		2013.		2014.		2015.		2016.		2017.		2018.
Valstiskā piederība	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%	skaits	%
Latvijas pilsoņi	1 850 616	81,0	1 857 508	81,6	1 860 297	82,3	1 857 241	82,7	1 847 618	83,1	1 840 386	83,4	1 829 031	83,6	1 817 866	83,7	1 808 011	84,0	1 799 803	84,2	1 788 710	84,5	1 779 045	84,7
Latvijas nepilsoņi	392 816	17,2	372 421	16,4	351 435	15,5	335 918	15,0	319 267	14,3	304 806	13,8	290 510	13,3	276 797	12,7	257 377	12,0	247 104	11,6	237 759	11,2	228 855	10,9
Citu valstu pilsoņi un bezpavalstnieki	41 439	1,8	46 353	2,0	49 871	2,2	52 192	2,3	57 345	2,6	62 516	2,8	69 379	3,1	78 149	3,6	85 978	4,0	88 860	4,2	90 914	4,3	93 161	4,4

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

I. Ziemele, Valsts nepārtrauktības un cilvēktiesību loma pilsonības kontekstā Baltijas valstīs. / Baltijas valstis Iikterņgriežos. Politiskas, ekonomiskas un tiesiskas starptautiskās sadarbības problēmas uz XXI gadu simteņa sliekšņa: Rakstu krājums. Red. Jundzis, T. Rīga, 1998., 235.-257. lpp.