Romantisms

Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā, arhitektūrā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18. gadsimta beigās kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna utml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā.

Romantismu iedvesmoja Žana Žaka Ruso idejas, tālaika sociālās pārmaiņas, revolūcijas (ASV, Francija), tas radās kā reakcija uz 18. gadsimta vērtībām, izvirzīdami teoriju, ka emocijas un intuīcija ir vērtējami augstāk par racionalitāti, dabas un dvēseles neaptveramo platību izpēte ir būtiskāka par klasisko atturību.

Romantisms atšķirībā no racionalitāti uzsverošās Apgaismības kustības sludināja iztēles un emocionalitātes prioritāti, intuīcijas nozīmi izziņas procesā. Romantisms balstās divpretstatu pasaules dalījumā — romantismā ļoti svarīgs ‘es’ jeb individuālās brīvības kults, sakāpināta interese par pagātni (viduslaiku un savas tautas pagāniskās kultūras pielūgsme, interese par nacionālo folkloru), tiekšanās pēc oriģinalitātes. Romantisms ielūkojas ne tikai nacionālajā pagātnē, bet arī citzemju pagātnē un tagadnē (aizraušanās ar Austrumu kultūru). Viena no romantisma pamatpazīmēm ir īpaša attieksme pret apkārtējo pasauli, t.s. romantiskā ironija, kas ļauj indivīdam it kā pacelties pāri savam laikam un ierobežojošajai, profānajai telpai. Tāpat nozīmīga tēma ir jūsma par dabas varenību, nostalģija pēc pagātnes, it sevišķi pēc gotiskā, aizraušanās ar pirmatnīgo — daba, folkloras tradīcijas, varoņa kults (bieži tā objekts ir kāds mākslinieks vai revolucionārs), nāves valdzinājums.

Vēsture

Romantisms ienāca Eiropas kultūrā ar izteiktu dzejnieka kā pravieša, pareģa, ģēnija kultu. Tas radikāli izmainīja klasicisma iedibināto dzejas formu (vienādskaita uzsvaru pantmēri, strofiskā dzeja), nozīmīgu vietu ierādot brīvajiem pantmēriem, astrofiskajai dzejai un pārejošas metriskas formas dzejai. Prozas centrā — individualitāte, romantiskā, spēcīgā personība, tās garīgā pasaule.

Par romantisma dzimteni lielā mērā uzskatāma Vācija, par tā aizsācējiem — filozofi un rakstnieki Johans Georgs Hāmanis (1730—1788), Imanuels Kants (1724—1804), Johans Gotfrīds Herders (1744—1803), Novāliss, Frīdrihs Šellings, Frīdrihs Šlēgels, Augusts Šlēgels, filozofs Johans Gotlībs Fihte, rakstnieki Ludvigs Tīks, Heinrihs fon Kleists E. T. A. Hofmanis, K. Brentano, L. A. fon Arnims, brāļi Joahims un Vilhelms Grimmi. Mūzikā par pirmo romantiķi var uzskatīt komponistu Karlu Mariju fon Vēberu, mākslā — gleznotāju Kasparu Dāvidu Frīdrihu. No vēlākiem vācu romantiķiem īpaši izceļami rakstnieks un komponists E. T. A. Hofmanis, dzejnieks Heinrihs Heine, komponisti Rihards Vāgners, Roberts Šūmanis, Fēlikss Mendelsons, Johanness Brāmss, Nācariešu grupas mākslinieki.

Pašās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā romantisms attīstījās arī Lielbritānijā, te liela nozīme bija dzejniekiem Viljamam Vērdsvertam un Semjuelam Teiloram Kolridžam, kuri 1798. gadā publicēja kopīgu grāmatu "Liriskās balādes" (Lyrical Ballads). Citi spilgti Lielbritānijas romantisma pārstāvji ir dzejnieks un gleznotājs Viljams Bleiks, gleznotāji Džozefs Tērners, Džons Konstebls, dzejnieki Bairons, Persijs Bišs Šellijs, Džons Kītss, rakstniece Mērija Šellija, ap 19. gadsimta vidu — Prerafaelītu brālība un vēsturnieks Tomass Kārlails.

Francijā romantisms ienāca vēlāk. Par franču romantisma tēvu tiek dēvēts rakstnieks Fransuā Renē de Šatobriāns, citi nozīmīgi franču romantisma rakstnieki ir Viktors Igo, Stendāls, Žorža Sanda, Alfreds de Misē, Alfonss de Lamartins, Alfreds de Viņī, Ž. de Stāla. Vēlīnais romantisms un agrīnais simbolisms saskatāms Šarla Bodlēra dzejā (krājums Ļaunuma puķes u. c.). Pie franču romantiķiem glezniecībā tiek pieskaitīti Teodors Žeriko un Ežēns Delakruā, mūzikā — Ektors Berliozs.

Krievijā par nozīmīgākajiem romantisma pārstāvjiem kļuva Aleksandrs Puškins, Vasilijs Žukovskis, Mihails Ļermontovs, Fjodors Tjutčevs. Romantisms attīstījās arī tolaik Krievijas Impērijas sastāvā esošajā Polijā un Lietuvā, kur īpaši liela loma bija Ādamam Mickēvičam.

Ap 19. gadsimta 20. gadiem romantisms attīstījās arī ASV, kur literāro darbību uzsāka tādi autori kā Vašingtons Irvings, Džeimss Fenimors Kūpers. Kā nozīmīgi vēlāki amerikāņu romantisma autori jāmin Edgars Alans Po, Nataniels Hautorns, Henrijs Deivids Toro, Ralfs Voldo Emersons, Volts Vitmens, Emilija Dikinsone, Hermans Melvils.

Romantisma literatūra Latvijā

Latvijā romantisma literatūra attīstījās 19. gadsimta 60.—70. gados (Juris Alunāns, Auseklis u. c.). Latviešu literatūrā tradicionāli tiek nodalīti četri vai pat pieci romantisma paveidi un posmi:

tautiskais romantisms (Juris Alunāns, Auseklis, Krišjānis Barons, Andrejs Pumpurs, Jēkabs Zvaigznīte, Frīdrihs Mālberģis);
pseidotautiskais (Jēkabs Jūsmiņš, Ansis Lerhis-Puškaitis);
sentimentālais romantisms — sentimentālisms (Lapas Mārtiņš, Vensku Edvarts, Esenberģu Jānis, Stepermaņu Krustiņš);
klasiskais romantisms jeb vienkārši romantisms (Jānis Poruks, Aspazija, Rainis);
jaunromantisms (neoromantisms) (Kārlis Skalbe, Fricis Bārda).

Literatūra

Par romantiku, realismu un idealismu. Arhivēts 2019. gada 8. februārī, Wayback Machine vietnē. No K. Mühlenbacha. Žurnālā „Austrums“ № 5 (1893); par romantismu latv. literatūrā skat. 450. lpp. (2. aile) līdz 1. daļa beigām (452. lpp).

Atsauces

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Romantisms.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Ukrainas Interneta enciklopēdijas raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)