Pāriet uz saturu

Rutēņi

Vikipēdijas lapa
Helmā dzīvojošie rutēņi, 1861. gada litogrāfija

Rutēņi (rutēņu: русины, русини, рѹсіны, poļu: Rusini, ukraiņu: русини, baltkrievu: русіны, lietuviešu: rusėnai, poļu: rutheni, rhuteni, poļu: Ruthenen), mūsdienās daļa no ukraiņu tautas, vēsturiski — nosaukums tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas zemēs dzīvojošajiem austrumslāviem. Nosaukums cēlies no Kijivas Krievzemes nosaukuma Rusj (Русь, Роусь), ko bija dibinājuši rūsi. Rutēņu nosaukumu 19. un 20. gadsimtā parasti lietoja Eiropas valstīs, kurās bija vēl neizveidojušās ukraiņu mazākumtautības — Austroungārijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā un Čehoslovākijā, kā arī ASV, uz kurieni bija emigrējuši daudzi ukraiņi.

Lietuvas pakļautībā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Kijivas Krievzemes sabrukumu, tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas nonāca Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā, kas savā oficiālajā saziņā ar iedzīvotājiem izmantoja austrumslāvu valodu, saucot to par rusu valodu, kas tika latinizēta par rutēņu valodu. Lietuviešiem pārņemot rusu kņazistes, tajās saglabājās reģionālā identitāte un atšķirības. Dižkunigaišiem tālās Kijivas stepju zemes bija grūti kontrolēt, un tieši tāpēc, ka šeit valdīja Aļģirda pēcnācēji, tie bieži iesaistījās intrigās pret dižkunigaišiem.

Pēc Galīcijas mantojuma kara 1392. gadā Galīciju pakļāva Polijas Karaliste, bet Lietuvas dižkunigaitijai palika Volīnijas un Luckas kņazistes.

Līdz 1596. gadam rusu valoda, ko rakstīja kirilicā, bija oficiālā Lietuvas dižkunigaitijas pārvaldes valoda, vēlāk pārejot uz latīņu un poļu valodu.

Polijas-Lietuvas kopvalsts pakļautībā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Ļubļinas ūniju 1569. gadā notika Polijas Karalistes un Lietuvas dižkunigaitijas apvienošanās vienā kopvalstī. Rusus uzskatīja par vienu tautu, lai arī izdalīja atšķirības starp rutēņiem, volīniešiem, Lietuvas baltkrieviem un Maskaviju. Drīz kirilicā rakstīto rusu valodu kā oficiālo šeit nomainīja latīņu alfabētā rakstītā poļu valoda.

Šis valodu un alfabētu pretstats izpaudās arī reliģijas atšķirībās. Varas iestāžu spiediena rezultātā 1596. gadā daļa pareizticīgo austrumslāvu piekrita noslēgt Brestas ūniju un pievienoties katoļu baznīcai, saglabājot baznīcslāvu valodas lietošanu dievkalpojumos. Šo Uniātu baznīcu 1774. gadā Hābsburgu valdījumā nonākušajās Polijas-Lietuvas ūnijas zemēs pārsauca par Grieķu katoļu baznīcu. Jāņem vērā, ka šajos gadsimtos cilvēki daudz vairāk identificējās ar savu reliģiju nekā tautību. Atteikties no rusu pareizticības un pāriet poļu katolicismā bija līdzvērtīgi identitātes zaudēšanai. 17. gadsimta sākumā Kijivā nostiprinājās pareizticīgo rusu garīdznieku pretestība poļu katoļiem un protestantiem, un no šīs opozīcijas poļiem sāka veidoties rusu augstmaņu un garīdznieku vairākuma identitāte.[1] Aizvien biežākie Polijas-Lietuvas ūnijas kari ar Maskaviju rusu augstmaņu vidū radīja identitātes problēmu, kad nācās aizstāvēt savu katolisko karali pret pareizticīgo Maskavijas valdnieku.

Pirms 1569. gada austrumslāvu pareizticīgos iedzīvotājus dēvēja vienkārši par rusiem/rusīniem vai poliski par ludzie ruscy. Pēc teritorijas dalīšanas, tagadējā Baltkrievijā dzīvojošos slāvus sauca par białorusini litewscy vai litwini białoruscy. Arī austrumslāvu runāto valodu poļi uzskatīja par poļu valodas dialektu, saucot to par język ruski, un lai arī modernās baltkrievu un ukraiņu valodas pieskaita austrumslāvu valodu grupai kopā ar krievu valodu, tām ir ļoti cieša tuvība ar poļu valodu.[2]

Ukrainas plašās stepes deva vietu bēgļiem no poļu muižniekiem un ebreju nodokļu iekasētājiem, šeit sāka veidoties kazaku bruņotās vienības, kas 1648. gadā Zaporižjas Sečā ar Krimas hanistes atbalstu sāka sacelšanos Bohdana Hmeļnicka vadībā. Polija atradās militāras sakāves priekšā un 1649. gadā atzina neatkarīgas hetmanistes izveidošanos. Ar 1654. gada vienošanos daļa kazaku zemes nonāca Maskavijas pakļautībā.

Pēc kazaku sacelšanās un austrumu teritoriju zaudēšanas Maskavijai pastiprinājās katoļu, galvenokārt jezuītu darbība pareizticīgo teritorijās un pārpoļošanas politika, kas bija politiski motivēta, lai apspiestu rusu identitāti un tālākus mēģinājumus atdalīties no valsts. 1697. gadā poļu valoda kļuva par oficiālo valodu ne tikai Polijas, bet arī Lietuvas zemēs. Poļu valodu bijušajās Polijas-Lietuvas ūnijas teritorijās joprojām lietoja kā augstākās izglītības valodu līdz 1854. gadam, kad to nomainīja ar krievu valodu. Poļu valodas ietekmes mazināšana arī pavēra ceļu literārās ukraiņu valodas attīstībai, kas Krievijas un Austrijas Impērijās gāja atšķirīgus ceļus.

Rutēnijas vaivadijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Lietuvas izplešanās
    Lietuvas izplešanās
  • 1569. gada zemju dalījums
    1569. gada zemju dalījums
  • Dominējošās reliģijas, 1573
    Dominējošās reliģijas, 1573
  • Kazaku Zaporožes hetmaniste
    Kazaku Zaporožes hetmaniste

Valodas attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veidojoties poļu-leišu kopvalstij, poļu valoda pakāpeniski kļuva par dominējošo administrācijas un kultūras valodu, izspiežot rusu valodu no oficiālās sarakstes, atstājot to par zemnieku saziņas valodu. Lietuviešu un poļu pakļautajiem zemniekiem nebija iespējas izveidot vienotu literāro rakstu valodu. Tie turpināja lietot dažādus reģionālos dialektus, kas pārņēma vārdus no apkārtējām tautām — poļiem, krieviem, tatāriem, ungāriem, rumāņiem, slovākiem. Zemnieku runātie dialekti gadsimtu laikā aizvien vairāk sāka atšķirties no vecās rakstu valodas, kas ir tuvāka mūsdienu baltkrievu valodai nekā ukraiņu valodai. Rusu rakstība, dēvēta arī par rusīnu un rutēņu valodu, bija vēlāko baltkrievu un ukraiņu valodu senākā forma. Tikmēr Polijā oficiālā valoda bija latīņu, kas slāvu iedzīvotājiem bija nesaprotama.[3]

Lietuvas dižkunigaitijas 1529, 1566 un 1588. gada likumu krājumi bija rusu/rutēņu valodā, un poļu versija parādījās tikai 1614. gadā. 16. gadsimtā attīstoties grāmatu drukāšanai, sāka iznākt grāmatas, kas bija jau daudz tuvākas ikdienā runātajai rutēņu valodai, taču oficiālā pārpoļošanas politika piespieda šīs aktivitātes gadsimta beigās pārtraukt. Modernās ukraiņu un baltkrievu rakstības saknes meklējamas šajā laikā drukātajās Bībelēs. Ukraiņi parasti atsaucas uz 1581. gada Ostroga Bībeli, kamēr baltkrievi atsaucas uz 1516—19. gados drukāto Skarinas rusku Bībeli. Par moderno valodu atšķirības robežu uzskata 1569. gada Lietuvas dižkunigaitijas zemju dalīšanu, un grāmatas uz ziemeļiem pieskaita baltkrievu kultūrai, bet uz dienvidiem ukraiņu, lai arī drukā lietotā rusku valoda bija tā pati.[2] Baltkrievijā rusu rakstība tika zaudēta gandrīz pilnībā, jo baltkrievu zemnieku lielākais vairākums bija analfabēti un augstmaņi pilnībā pārpoļoti.

Pēc tam, kad izbeidzās rusku valodas lietošana oficiālajā saziņā, tās lietošana rakstībā un drukā apsīka 17. gadsimta beigās un atsākās tikai 19. gadsimtā jau kā daļa no ukraiņu valodas veidošanās procesa. Krievijas Impērijas teritorijās to sauca par mazkrievu valodu, bet Austrijas Impērijas pārvaldītajās zemēs par rutēņu valodu, tāpat kā vietējos iedzīvotājus par mazkrieviem un rutēņiem. Krievijas teritorijās dzīvojošie rusi un kazaki jau kopš Hmeļnicka sacelšanas laikiem sevi aizvien biežāk sauca par ukraiņiem. Lai arī rusu/rutēņu rakstītā valoda saglabājās Galīcijā, tā pakāpeniski tuvojās rietumukraiņu izrunai, kas kļuva par ukraiņu valodas pamatu, pārņemot rutēņu valodas elementus.

Pārkrievošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ukraiņu valodas jeb "mazkrievu izloksnes" (zaļā krāsā) izplatība 1914. gada kartē

Krievijas Impērijā baltkrievu un ukraiņu zemnieku lietoto valodu uzskatīja par iznīcināmu izrunu un dialektu, kas jāatmet par labu pareizajai krievu valodai. 18. un 19. gadsimta tekstus, ko pašlaik uzskata par baltkrievu valodā rakstītiem, iespieda poļu latīņu alfabētā, un tikai cara valdības 1859. gada aizliegums lietot latīņu alfabētu lika pāriet uz kirilicas lietošanu. 1863. gadā cara valdība aizliedza grāmatu iespiešanu mazkrievu un 1865. gadā baltkrievu "izrunās". Tajā pašā gadā aizliedza Panteleimona Kuliša (1819—1897) radīto ukraiņu alfabētu kulešovsku. 1881. gadā aizliedza mazkrievu teātra trupas, 1892. gadā aizliedza veikt tulkojumus no krievu uz mazkrievu valodu. Baltkrievu valodu pakļāva mazāk formāliem aizliegumiem, jo baltkrievu vidū bija daudz vājāk izteikta nacionālā pašapziņa. Uzskatīja, ka šī "izruna" drīz izzudīs pati. 1905. gada revolūcijas iespaidā cara valdība atcēla ukraiņiem un baltkrieviem uzliktos aizliegumus un 1906. sāka iznākt pirmais baltkrievu laikraksts Naša Niva, ko drukāja kirilicā pareizticīgajiem un latīņu alfabētā katoļu lasītājiem. 1909. gadā baltkrievu latīņu versija pārņēma čehu rakstības stilu, sākot lietot "š" un "č", tādējādi atsakoties no poļu rakstības stila.

No 1863. līdz 1905. gadam Krievijā bija aizliegta grāmatu iespiešana mazkrievu valodā, kā arī to ievešana no Austrijas Galīcijas rutēņu zemēm. Tikmēr Austrijas Impērijā un Austroungārijas impērijā rutēņu valodu lietoja skolās un oficiālajā saziņā. Ap 1900. gadu abus atšķirīgos dialektus — austriešu Galīcijā lietoto rutēņu un Krievijas Ukrainā lietoto mazkrievu valodu paši ukraiņu sāka saukt par ukraiņu valodu. Pēc 1905. gada arī atsākās atsevišķas baltkrievu valodas attīstība.[3]

Pēc tam, kad baltkrievu zemes sadalīja starp Poliju un PSRS, katra no valstīm centās uzspiest savu valodas politiku, tādēļ arī mūsdienu baltkrievu valoda lieto kirilicu. Vācu okupācijas laiks deva baltkrievu valodai laiku atbrīvoties no krievu un poļu valodu ietekmes un atgriezties pie latīņu drukas, taču līdz ar padomju varas atgriešanos šie valodnieku centieni tika uzskatīti par nodevīgiem, un republikā atjaunojās smaga pārkrievošana. Tikai 1980. gadā Minskā izdeva pirmo baltkrievu-ukraiņu vārdnīcu. Mūsdienu Baltkrievijā valodas politiku ietekmē Lukašenko diktatūra, kas atbalsta pārkrievošanu. Tīras baltkrievu valodas vietā galvenokārt lieto krievu valodu vai krievu un baltkrievu valodas sajaukumu — trasjanku. Opozīcijas un emigrācijas pārstāvji seko 1918. gada baltkrievu rakstības noteikumiem, kamēr režīma prese lieto 1933. gadā PSRS izstrādāto rakstību. Arī Vikipēdijā pastāv divas baltkrievu valodas versijas.[2]

Ukraiņu veidošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tieši Zaporižjas kazaku virsnieki 17. gadsimta otrajā pusē savas teritorijas sāk saukt par Ukrainu. Ja Mazkrievija nozīmēja atkarības stāvokli no Maskavijas un Krievijas, tad Ukraina nozīmēja neatkarīgu identitāti.

18. gadsimtā iegūtās Polijas-Lietuvas ūnijas zemes Krievija sauca par Mazkrieviju un Balto Krieviju, bet pēc Polijas 1830. gada Novembra sacelšanās tās birokrātiski pārsauca par Ziemeļrietumu un Dienvidrietumu Krieviju. Baltkrievu un ukraiņu valodas tika sauktas par izrunām (narečije), kamēr krievu valodu pasludināja par vienīgo īsto Kijivas Krievzemes austrumslāvu valodas pēcteci. Tikai 19. gadsimta beigās šo tautu izglītotās elites sevi sāka saukt par ukraiņiem un baltkrieviem. Pašu ukraiņu intelektuāļu vidū 19. un 20. gadsimtā noritēja strīdi par to, kā saukt savas teritorijas, daļai uzskatot, ka Ukraina ir poļu izdomāts nosaukums, kamēr Mazkrievija uzsver ukraiņu un krievu kopīgo izcelšanos no Kijivas Krievzemes.

Par modernās ukraiņu literatūras sākumu uzskata Ivana Kotļarevska sarakstīto "Eneīdu", kas pirmo reizi drukā parādījās 1798. gadā un vienotā izdevumā 1842. gadā. 1818. gadā nodrukāja pirmo mazkrievu dialekta gramatiku un 1823. gadā vārdnīcu. 1840. gadā nodrukāja Tarasa Ševčenko "Kobzaru", nodrošinot viņam ukraiņu literatūras tēva godu.

  • Kotļarevska Eneīda, 1798
    Kotļarevska Eneīda, 1798
  • Kobzara pirmizdevums, 1840
    Kobzara pirmizdevums, 1840
  • Kuliša alfabēts, 1857
    Kuliša alfabēts, 1857
  • Kuliša mācību grāmata, 1857
    Kuliša mācību grāmata, 1857
  • Naša Niva divās rakstībās
    Naša Niva divās rakstībās
  • Viļņā izdotā baltkrievu gramatika, 1931
    Viļņā izdotā baltkrievu gramatika, 1931

Austrijas Galīcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galīcijas etnogrāfiskā karte, kurā rutēņi nosaukti par krieviem, 1878

Austrijas Galīcijā poļu lietotais apzīmējums ruski vai rusīni pārtapa par rutēņiem. Šeit dzīvojošie ukraiņi arī pieņēma šos nosaukumus, apzīmējot sevi par rusīniem vai rutēņiem. Ungārijas pakļautībā dzīvojošie ukraiņi sevi sauca par rusņakiem. Austroungārijā politisku skandālu radīja rutēņu deputātu vēlme 1907. gadā savu grupu saukt par Mazkrievu klubu, kas uzsvēra viņu simpātijas Krievijas Impērijai.

Galīcijas ukraiņi pieņēma austriešu izmantoto rutēņu nosaukumu un turpināja to izmantot līdz pat impērijas sabrukumam 1918. gadā. Valodas atšķirības no Krievijas ukraiņiem bija ievērojamas, taču nepadarīja viņus par atšķirīgu tautu. Austroungāru politikai bija izdevīgi uzturēt šo atšķirību starp Galīcijas grieķu katoļu ukraiņiem, kurus viņi sauca par rutēņiem un pareizticīgajiem Krievijas ukraiņiem. Austroungārijas interesēs bija panākt to, lai Galīcijas ukraiņi neveidotu kontaktus ar Krievijas ukraiņiem, tāpēc tā sāka atbalstīt no Krievijas Impērijā lietotajiem ukraiņu dialektiem atšķirīgas rutēņu valodas un identitātes attīstību.

Austrijas Galīcijā dzīvojošie rutēņu zemnieki lietoja dažādus vietējos rietumukraiņu dialektus, necenšoties valodu standartizēt. Pāris tūkstošu izglītoto Galīcijas rutēņu sākot no 19. gadsimta otrās puses sāka centienus veidot vienu literāro valodu, kas kalpotu arī kā nacionālās identitātes pamats, ņemot vērā, ka ekonomiskā elite Galīcijā runāja vāciski, poliski vai jidišā.

Sākot ar 1873. gadu Galīcijā sāka dibināt skolas rutēņu valodā. Paralēli runātajiem rutēņu dialektiem sāka veidot jaunu rakstības valodu. Šeit var vilkt paralēles ar Šveici, kur rakstītā standarta vācu valoda ievērojami atšķiras no runātās valodas.[4]

1837. gadā Galīcijā drukāta pirmā grāmata vietējo rutēņu valodā. 1862. gadā Galīcijā nodrukāja pirmo rutēņu gramatikas grāmatu. Ņemot vērā drukas aizliegumu krievu kontrolētajās zemēs, Austrijas Galīcija kļuva par rutēņu valodā drukātās literatūras avotu, tādēļ 1876. gadā cara valdība aizliedza importēt grāmatas no šejienes. 1893. gadā impērijas skolu pārvalde apstiprināja standarta rutēņu valodas versiju mācībai skolās. Šīs gramatikas veidotāji speciāli centās to padarīt tuvāku Krievijas ukraiņu lietotajai valodai. Galīcijas galvaspilsētā Ļvivā gramatikas grāmatas izdeva 1893., 1907., 1914., un 1928. gadā nodrošinot šīs "Galīciju rutēņu" gramatikas plašu izplatību. Pēc valodas aizliegumu atcelšanas 1905. gadā, starp 1907. un 1909. gadu Boriss Hrinčenko izdeva ukraiņu valodas (Ukrainska mova) vārdnīcu četros sējumos, tā atstājot "mazkrievu izrunas" laikus vēsturei.[2]

Sabrūkot Austroungārijai, Aizkarpatu ukraiņi izvēlējās pievienoties nevis Ukrainai vai Rumānijai, bet Čehoslovākijai, kas viņiem sākotnēji piešķīra plašu autonomiju, kuru vēlāk ierobežoja. Šajā laikā arī parādās pētījumi, kas politisku iemeslu dēļ centās pierādīt, ka šeit dzīvojošie rutēņi jeb rusīni ir atšķirīgi no padomju Ukrainas ukraiņiem. Aktīvi darbojās arī rutēņu/rusīnu diasporas pārstāvji ASV, kas centās ietekmē Čehoslovākijas politiku. Arī Ukraina pēc poļu-padomju kara bija sadalīta starp Poliju un PSRS. Pirmajā padomju varas desmitgadē ukraiņu valodai bija dominējošā loma Ukrainas PSR, kamēr Polijā to joprojām sauca par ruski vai rusinski valodu, un oficiāli piekopa pārpoļošanas politiku. Galīcijas, Aizkarpatu Ukrainas un Bukovinas rutēņi kļuva par ukraiņu tautas sastāvdaļu pēc tam, kad PSRS anektēja šīs teritorijas Otrā pasaules kara gados.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ The Origins of the Slavic Nations: Premodern Identities in Russia, Ukraine and Belarus
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 The Politics of Language and Nationalism in Modern Central Europe
  3. ↑ 3,0 3,1 Creating Languages in Central Europe During the Last Millennium
  4. ↑ Handbook of Language and Ethnic Identity: The Success-Failure ..., Volume 2

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rutēņi&oldid=4065473"