Dītrihs Andrejs Lēbers

Vikipēdijas lapa
Dītrihs Andrejs Lēbers
Dietrich André Loeber
Personīgā informācija
Dzimis 1923. gada 4. janvārī
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Miris 2004. gada 24. jūnijā (81 gads)
Valsts karogs: Vācija Hamburga, Vācija
Nodarbošanās Jurists, politologs, vēsturnieks
Vecāki Augusts Lēbers

Dītrihs Andrejs Lēbers (vācu: Dietrich André Loeber; dzimis 1923. gada 4. janvārī, miris 2004. gada 24. jūnijā)[1] bija vācbaltiešu jurists, politologs un vēsturnieks.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Latvijas Republikā LU profesora Augusta Lēbera ģimenē.

1939. gadā kopā ar ģimeni izceļojis uz Poznaņu.[1] No 1941. līdz 1945. gadam Lēbers dienēja Vilhelma Kanarisa vadītās specvienības Brandenburg sastāvā, no 1944. līdz 1945. gadam - Kurzemē.

1949. gadā absolvējis Mārburgas Universitāti, 1951. gadā — Hāgas Starptautisko tiesību akadēmiju un 1953. gadā — Kolumbijas Universitāti.[1]

Laikā no 1958. līdz 1966. gadam Lēbers strādājis Maksa Planka institūtā Hamburgā.[1] No 1958. līdz 1959. gadam tāpat strādājis Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas Austrumu departamentā.[1]

Ar pārtraukumiem no 1966. līdz 1989. gadam Lēbers bijis docētājs Ķīles Universitātē, neilgu laiku arī Juridiskās fakultātes dekāns.[1] Specializējas Padomju Savienības un Austrumeiropas pētniecībā ( sovetoloģijā). Uzaicināja strādāt savā katedrā Egilu Levitu.[2] No 1971. gada bija Stenfordas Universitātes mācībspēks (Cooperating Professor of Soviet Law).[3] Konsultēja latviešu Atmodas dalibniekus valsts jautājumos.

Bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis biedrs.

1995. gadā saņēmis ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[1] Tajā pašā gadā saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 70. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  2. Vija Beinerte. «Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu». LA.LV (latviešu), 2015-05-08. Skatīts: 2020-01-09.
  3. Šilde Ādolfs. Fraternitas Lataviensis 1926-1976. Toronto, 1977. 111–113. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]