Dītrihs Andrejs Lēbers
| ||||||||||||
Dītrihs Andrejs Lēbers (vācu: Dietrich André Loeber; dzimis 1923. gada 4. janvārī, miris 2004. gada 24. jūnijā)[1] bija vācbaltiešu jurists, politologs un vēsturnieks.
Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis Latvijas Republikā LU profesora Augusta Lēbera ģimenē.
1939. gadā kopā ar ģimeni izceļojis uz Poznaņu.[1] No 1941. līdz 1945. gadam Lēbers dienēja Vilhelma Kanarisa vadītās specvienības Brandenburg sastāvā, no 1944. līdz 1945. gadam - Kurzemē.
1949. gadā absolvējis Mārburgas Universitāti, 1951. gadā — Hāgas Starptautisko tiesību akadēmiju un 1953. gadā — Kolumbijas Universitāti.[1]
Laikā no 1958. līdz 1966. gadam Lēbers strādājis Maksa Planka institūtā Hamburgā.[1] No 1958. līdz 1959. gadam tāpat strādājis Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas Austrumu departamentā.[1]
Ar pārtraukumiem no 1966. līdz 1989. gadam Lēbers bijis docētājs Ķīles Universitātē, neilgu laiku arī Juridiskās fakultātes dekāns.[1] Specializējas Padomju Savienības un Austrumeiropas pētniecībā ( sovetoloģijā). Uzaicināja strādāt savā katedrā Egilu Levitu.[2] No 1971. gada bija Stenfordas Universitātes mācībspēks (Cooperating Professor of Soviet Law).[3] Konsultēja latviešu Atmodas dalibniekus valsts jautājumos.
Bija latviešu studentu korporācijas Fraternitas Lataviensis biedrs.
1995. gadā saņēmis ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[1] Tajā pašā gadā saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu.[1]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 70. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
- ↑ Vija Beinerte. «Izlaušanās no cietuma. Saruna ar Egilu Levitu». LA.LV (latviešu), 2015-05-08. Skatīts: 2020-01-09.
- ↑ Šilde Ādolfs. Fraternitas Lataviensis 1926-1976. Toronto, 1977. 111–113. lpp.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|