Pāriet uz saturu

Prūši

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Prūšu zemes)
Šis raksts ir par baltu tautu. Par citām jēdziena prūsis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Prūšu un pārējo baltu tautību zemes pirms 13. gadsimta Ziemeļu krusta karu sākšanas
Iespējamais Videvuta karogs un ģerbonis. Karogā attēlotas trīs galvenās prūšu dievības: Parkūns, Potrimps un Pikols

Prūši (senprūšu: prūsai; vācu: Pruzzen vai Prußen; latīņu: pruteni; lietuviešu: prūsai; poļu: prusowie; kašūbu: prësowié) bija rietumbaltu tauta, kas dzīvoja senajā Prūsijā. Ņemot vērā hronikās rakstīto, prūšus sīkāk iedalīja vairākās ciltīs, katra no kurām apdzīvoja savu zemi. Vēstures literatūrā prūšus arī dēvē par senprūšiem, lai tos atšķirtu no vēlākās vācu Prūsijas Karalistes iedzīvotājiem, kuru liela daļa vēl mūsdienās sevi dēvē par prūšiem. Prūšu apdzīvotās zemes tagad atrodas Krievijas Kaļiņingradas apgabala, Polijas Varmijas-Mazūrijas vojevodistes un Lietuvas teritorijās. Vācu varai tos pakļāva Prūsijas krusta karu gaitā, un līdz 18. gadsimta sākumam viņi izmira vai pilnībā pārtautojās, atstājot ietekmi uz Austrumprūsijas paražām un lejasvācu valodas dialektu. Prūsijas sarežģītā politiskā vēsture likusi pazust lielākai daļai prūšu vietvārdu. Sākotnēji vācieši radīja jaunus nosaukumus vai vāciskoja esošos. Vēlāk poļi ieviesa savus nosaukumus. Pēc 1945. gada Polija un Krievija sāku jaunu vietvārdu maiņas vilni. Tādējādi vienai un tai pašai vietai literatūrā var būt 2—4 nosaukumi.

Prūšu zemes aizņēma ap 42 000 km2. Aprēķināts, ka 13. gadsimta sākumā Prūsijā dzīvoja 170 000 prūšu. 13. gadsimta laikā to skaits nokritās līdz kādiem 120 000 prūšu un 12—13 000 vācu kolonistu. 1309. gadā Prūsijā varēja būt ap 90 000 prūšu, 15 000 vāciešu un 30 000 poļu. Lielākais vāciešu kolonizēšanas vilnis notika 14. un 15. gadsimtā.[1]

Prūši piederēja pie rietumbaltu grupas, kurā vēl ietilpa skalvji, galindi, jātvingi un sākotnēji arī kurši. Pirmo reizi rakstu avotos prūšu ciltis, iespējams, minētas TacitaĢermānijas” 45. nodaļā kā uz ziemeļaustrumiem no ģermāņiem dzīvojošie aisti (aestii):

„Tad nu jau pa labi Svēbu jūŗa savā piekrastē apskalo aistiešu ciltis, kas paražās un izskatā nešķiŗas no svēbiem, valodā tuvākas britiem. Pielūdz tie dievu māti. Kā ticības zīmi nēsā kuiļu tēlus: tie ieroču vietā un kā aizsarglīdzeklis pret visu ko nodrošina dieves cienītājus arī ienaidnieku vidū. Reti ķeras pie dzelzs, vairāk — pie rungām. Ap labību un citiem augļiem pūlas ar lielāku pacietību, nekā no parastās ģermāņu nevīžības gaidāms. Bet arī jūŗu pārmeklē un vienīgie no visiem lasa dzītaru, ko paši sauc par „glēsu”, sēkļos un pašā krastā. Un — kā jau barbari — tie nav pētījuši, nei uzzinājuši, kāda tam daba vai kādā kārtā tas rodas; ilgi pat gulēja tas starp citiem jūŗas izmesliem, līdz mūsu greznība cēla to godā. Paši to nekur nelieto: jēlveidā salasa, neapstrādātu nes tirgū un maksu sajem brīnīdamies.”[2]

Aistus pieminēja arī Jordāns savā De Origine Actibusque Getarum.

Vācu ordenis iekarotos prūšus sauca par Prussina. Poļi prūšus sauca par Prusowie, bet vēlākos vācu kolonistus par Prusacy. Ņemot vērā arī vēlāko laiku hronikas, iespējams, ka prūši sevi saukuši par prūsai. Prūšu vārds kā Bruzi, Brūs pieminēts 9. un 10. gadsimta vācu un arābu rakstos. Citos viduslaiku avotos atrodami varianti: Pruzze, Pruze, Bruzi, Boruzi. Veidojoties Polijas karalistei, 10. gadsimta beigu un 11. gadsimta sākuma poļu hronikās jau bieži parādās Pruzze, Pruzorum, Pruzziae. Prūsija kā Bruzi pirmo reizi pieminēta 9. gadsimtā Bavārijā sarakstītajā "Donavas ziemeļu krasta pilsētu un novadu aprakstā". Arābu ģeogrāfs Al Bekrī piemin 965. gadā ceļotāja Ibrahīma ibn Jakūba ceļojumu uz slāvu zemēm. Viņš piemin Burus, kas dzīvo pie okeāna, runā tikai savā valodā, esot drosmīgi un pakļauti vikingu uzbrukumiem. Ādams no Brēmenes starp 1072.-1076. gadu sarakstītajā "Hamburgas bīskapu vēsturē" piemin Semlandes salu (Sembas pussalu), ko apdzīvo sembi vai prūši.[3][4]:

Trešo salu, kam saiet robežas ar rūsiem un poļiem (Ruzzis et Polanis), sauc par Sembu: To apdzīvo sembi jeb prūši (Sembi vel Pruzzi), kas ir ļoti humāni ļaudis (homines humanissimi), jo tie steidzas palīgā tiem, kas jūrā bojā iet vai no jūras laupītājiem apdraudēti tiek. Viņi ļoti maz cienī zeltu un sudrabu; viņiem ir daudz ārzemju ādu, kuŗu smarža ir iedvesusi mūsu pasaulei lepnības nāvīgo indi. Tie nevērtē šīs zvērādas augstāk par mēsliem, un ar to, man šķiet, ir pasludināts spriedums par mums, kas taisniem un netaisniem līdzekļiem dzenamies pēc caunādas apģērba kā pēc augstākās svētlaimības. Tāpēc viņi piedāvā šīs vērtīgas caunādas pret vilnas audumiem, ko mēs saucam — faldones. Vēl daudz ko slavējamu varētu teikt par šo tautu tikumiem, ja tikai viņi ticētu Kristum, kuŗa sprediķotājus viņi neganti vajā. Pie viņiem mocekļa kroni ieguva čechu bīskaps Adalberts. Lai gan visās citās lietās viņi ar mums dalās, tomēr vēl šodien viņi aizliedz spert kāju svētbirzīs un svētavotos, ko pēc viņu domām kristieši apgānītu. Viņiem ir zilas acis, sarkana seja un gaŗi mati. Bez tam, purvu dēļ nepieejami, viņi necieš savā starpā nekādus kungus.[5]

19. gadsimta vidū, pirms modernās vēstures pētniecības un arheoloģijas sākuma, balstoties tikai uz hronikām, prūšus aprakstīja kā līdzīgus vāciešiem, blondiem matiem, zilām acīm un augumā spēcīgus. Viņi pārtika no medībām, zvejas un mājlopu audzēšanas, maz nodarbojoties ar zemkopību. Prūši tirgojās ar liniem, ādām un dzintaru. Skaitīšanā viņi esot izmantojuši iesietus mezglus. Mēnešus tie saukuši dabas sezonu, koku un dzīvnieku vārdos. Parastie iedzīvotāji dzīvojuši māla kleķa būdiņās, bet turīgie un aristokrāti koka mājās. Nākotnes paredzēšanā izmantoti dažādi ticējumi, kas saistījās ar dzīvnieku novērojumiem — putna lidojumu, zirga uzvedību. Krastā izmestas kuģu apkalpes vienmēr saņēmušas laipnu uzņemšanu. Prūši ticējuši pēcnāves dzīvei, kurā nekrietnie nonāca tumšā un smirdīgā ūdenī, kamēr labie baudīja pēcnāves mielastus skaistu meiteņu sabiedrībā. Milzīgs Romavas svētozols bija viņu galvenā svētnīca. Pie tā veica cilvēku upurēšanu, kā arī priesteri sprieda tiesu. Augstāko dievu Perkunu attēloja dusmīgu, ar liesmojošu galvu. Potrimpu attēloja kā jaunieti ar labības vainagu, kura simbols bija zalktis. Potrimps bija upju dievs, deva veiksmi karā un nodrošināja mieru. Pikols bija nāves dievs, ko attēloja kā vecu vīru ar līķautu, kura altāri veidoja cilvēku kauli. Gandrīz katrs dzīvnieks un augs tika apveltīts ar kādu svētu īpašību.[6]

Prūšu un citu rietumbaltu ciltis un to apdzīvotās zemes 13. gadsimtā
1854. gada karte ar Prūsiju un apkārtējām zemēm 1125. gadā

Prūšu teritorijas robežas 12. un 13. gadsimtā veidoja Nemuna un Baltijas jūra ziemeļos, Visla rietumos, jātvingu zemes austrumos, bet dienvidu robeža bija nestabila, jo šeit notika kari ar poļiem. Duisburgas Pētera "Prūsijas zemes hronikā" minēti vienpadsmit Prūsijas novadi — Kulma, Pamede, Pagude, Vārme, Nātanga, Semba, Nadruva jeb Nadrava, Skalva, Sūduva, Galinda un Bārta. Citos avotos vēl pieminēta Sasna un Lubava. Sasna atradās starp Lubavu un Galindu, un 1240. to sadalīja ordenis un poļi.

Visbiezāk apdzīvotā bija Sembas pussala, kā arī zemes pie Vislas un Vislas jomas. Sembā iedzīvotāju blīvums varēja sasniegt 15 cilvēkus uz km2. Šeit atklāti 90 pilskalni, no kuriem lielākā daļa nav arheoloģiski izpētīti. Kaupas pilsēta bija viens no aktīvākajiem reģiona tirdzniecības centriem no 9. līdz 11. gadsimtam, kad to atkārtoti nodedzināja vikingi. Prūšu zemes dalījās apgabalos pulko, kas sīkāk dalījās laukos. Šis vārds saglabājies mūsdienu poļu ciematu vietvārdos Pasławki, Bezławki.[1]

Mazūrijas apgabala ģeogrāfija, ar daudziem ezeriem un stāviem, mežainiem pakalniem, neveicināja lauksaimniecību, un lielākā daļa prūšu apmetņu veidojās ezeru un upju piekrastēs. Galindā jau 11. gadsimta vidū samazinājās apdzīvoto apmetņu skaits, ko varētu saistīt ar 1047. gadā beigušos karu, kura rezultātā ar galindiem sabiedroto Mazoviju atkal iekļāva Polijas karalistē. Karu dēļ ar poļiem Kulma (Kulmerland), 13. gadsimta sākumā jau esot bijusi pustukša, rietumos dzīvojot poļi, bet ziemeļos prūši. Sūdavā atklāti vismaz 50 pilskalni, kuru lielākā daļa joprojām nav arheoloģiski izpētīti. Mūsdienās Sūdavu pieskaita jātvingu zemēm, kas varbūt esot bijuši prūšu atzars, tāpat kā galindi. Skalvu un Nadruvu daļa lietuviešu vēsturnieku uzskata par seno leišu apdzīvotām zemēm.[3] Ņemot vērā skalvju atšķirīgās apbedīšanas paražas no 5. līdz 13. gadsimtam, daļa pētnieku tos uzskata par atsevišķu rietumbaltu grupu. Skalvji apdzīvoja arī Lamatas zemi.

Prūšu 8.—11. gadsimta kuģa replika Valsts jūras muzejā Gdaņskā

Prūšu sabiedrība pirms 13. gadsimta atradās līdzīgā attīstības līmenī ar citiem baltiem. Tā bija vēlā dzelzs laikmeta zemkopju kultūra, kas atradās valstiskuma veidošanas fāzē. Katru prūšu zemi pārvaldīja valdnieks rīkis un cienīgāko vīru, labiešu sapulce. Prūšu zemes kopā veidoja federāciju — rīkejātu, un kara gadījumos parasti darbojās saskaņoti, kaut arī nereti notika konflikti pašu prūšu starpā. Vēlētā kopīgā prūšu karavadoņa rezidence Noita atradusies Kuršu kāpās.[nepieciešama atsauce] Reaģējot uz krusta karu sākšanos, baltu augstmaņu un kareivju "demokrātijas" vienīgi Lietuvā spēja radīt valsti. Tāpēc prūši un pārējie balti reti kad apvienojās kopīgai rīcībai pret iekarotājiem. Tikai Lielās Prūšu sacelšanās (1260—74) laikā izpaudās dažādo prūšu cilšu sadarbība. No poļanu un mazoviešu uzbrukumiem prūšu zemes aizsargāja mežu un purvu masīvi, bet Baltijas jūras piekrastē daba nebija likusi šķēršļus citiem iebrucējiem — vikingiem, kuru kuģi šeit ieradās gan tirdzniecības, gan laupīšanas nolūkos. Sembas pussalā, pie Vīskautenas ciema atrastie skandināvu kapi liecina, ka tur diezgan ilgu laiku pastāvējusi vikingu kolonija. Prūšu apmetnēs atrastas daudzas dažādas kristīgās Eiropas un arābu monētas, kas norāda uz prūšu plašajiem tirdzniecības sakariem. Dzintars kalpoja par tirdzniecības un greznuma priekšmetu. Sembā sākās Dzintara ceļš pa Vislu, Oderu un Elbu uz Romas impēriju, kas pastāvēja daudzus gadsimtus. Prūši nav pazinuši kalendāru. Kad vajadzējis sapulcēties uz pārrunām ar savējiem vai svešzemniekiem, tie iegriezuši kociņā vai arī iesējuši mezglus kādā jostā vai dzīparā.[nepieciešama atsauce]

Laikā, kad rietumslāvu zemēs izveidojās kristīgā Polija, prūšiem nebija rakstības, ēkas cēla no koka, un mirušos parasti sadedzināja. Tādējādi par prūšu neatkarības pēdējiem gadsimtiem ziņas ir visai skopas. Taču Polijas, Kijivas Krievzemes un Pomerelijas spēka pieaugums neapšaubāmi ietekmēja prūšus.[1]

Prūšu Romuvas svētnīca no Johana Frīdriha Hartknoha 1684. gada albuma "Vecā un jaunā Prūsija, jeb divu Prūsijas daļu vēsture"
Pamatraksts un citi raksti: Prūšu mitoloģija un Baltu reliģija

Prūšu reliģija (senprūšu: drūwis — 'ticība') bija uz baltu reliģijas bāzes veidojusies reliģisko uzskatu sistēma, ar reliģisko kulta centru Rāmavā, un garīdzniecības hierarhiju, kurā priesterus krīvus vadīja krīvu krīvs Kriwo Kriweto. Vācu ordeņa hronists Dusburgas Pēteris rakstīja, ka krīvu krīvam paklausījuši ne tikai prūši, bet arī citas baltu ciltis, tāpat kā kristīgās tautas pāvestam. Krīvu krīva varas zīme bija līks spieķis krivulis. Šo zīmi nesuši arī krīva vēstneši, kas augstākā svētnieka rīkojumus paziņojuši visās prūšu zemēs. Prūšiem bija visai komplicēts dievību panteons, kurā dominēja 3 galvenās dievības: Parkūns, Potrimps un Pikols.

Vairākās hronikās ir sastopamas ziņas par prūšu svētbirzīm, kurās cilvēki neesot ne cirtuši kokus, ne pļāvuši zāli, ne medījuši dzīvniekus. Ļaudis nedrīkstējuši tur ieiet, neupurējot dieviem. Svētbirzīs notika arī tautas sapulces, kurās lēma par kara un miera jautājumiem un tiesāja noziedzniekus.

Prūši nonāvē Prāgas Adalbertu, Gņezno katedrāle

Pēc arheoloģiskajām liecībām zināms, ka 7. gadsimtā prūši sakāva apvienoto austrumslāvu un ietekmīgās tjurku klejotājcilts avāru karaspēku, kura izplešanās ziemeļaustrumu virzienā ar to arī beidzās. Savstarpējas sadursmes starp prūšiem un apkārtējām tautām notika periodiski, bet bez īpašām politiskām izmaiņām. Situācija sāka mainīties 10. gadsimta beigās, līdz ar kristietības tuvošanos. 997. gadā Prāgas bīskapam Adalbertam Polijas valdnieks Boļeslavs I piešķīra laivu un 30 sargus, lai tas varētu doties misijā uz Vislas deltas piekrastes zemēm. Adalberts, neskatoties uz to, ka prūši lūdza tam doties prom, sāka izcirst viņu svētbirzis, par ko prūši viņam 997. gadā nocirta galvu. Poļu karalis Boļeslavs I Adalberta līķi izpirka par zeltu un apbedīja Gņezno katedrālē. Boļeslavs I centās izplest savu ietekmi prūšu zemēs, sūtot jaunu misionāru. Pie jātvingiem 1009. gadā nosūtīja katoļu mūku Bruno no Kverfurtes. Jātvingu vadonis Netimers pavēlēja Bruno sadedzināt sārtā. Kad uguni neizdevās iekurt, Netimers ar vairākiem augstmaņiem izlēmis pieņemt kristietību. Taču 1009. gada 9. martā Netimera brālis Zebedens nogalināja Bruno. Pēc šīm neveiksmēm misijas uz prūšu zemēm izbeidzās uz ilgāku laiku. Turpmākajos 200 gadus poļi vairākkārt mēģināja pakļaut un kristīt prūšus, savukārt prūši atriebdamies siroja poļu zemēs, pārvedot daudz vergu un iztukšojot vairākus poļu novadus.

Krusta kari pret prūšiem

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Prūsijas krusta kari
Vācu ordeņa zemes Pomerelijā un Prūsijā, robeža ar Mazoviju
Vācu ordeņa un Rīgas metropolijas zemju robežas 14. un 15. gadsimtā. Rīgas metropolijā ietilpa Rīgas arhidiecēze, Tērbatas diecēze, Kurzemes diecēze, Sāmsalas-Vīkas diecēze un četras Prūsijas bīskapijas — Sembas jeb Zemlandes (1252—1525), Pamedes jeb Pomezanijas (1249—1527), Varmijas jeb Ermlandes (1250—1512) un Kulmas (1245—1566, resp. 1577) diecēzes.

1166. gadā poļi ar divām lielām armijām Boļeslava IV un Kazimira II vadībā iebruka Prūsijā. Lai palielinātu savas zemes, 1209. gadā Mazovijas Konrāds neveiksmīgi iebruka Prūsijā, kam turpmāk sekoja daudzi regulāri karagājieni, un plaši prūšu atbildes reidi, kas sāka apdraudēt Konrāda varu Mazovijā. 1215. gadā prūši iebruka Kulmā, Lubavā un Pomerānijā, piespiežot jaunkristītos prūšus pamest kristietību. 1216. gadā prūši nopostīja Helmno pilsētu.

1209. gadā Olīvas mūkam Kristiānam uzticēja misiju pievērst kristietībai prūšus starp Vislu un Nemunu. 1212. gadā viņu iecēla par bīskapu, bet 1215. gadā par Prūsijas bīskapu. 1217. gadā pāvests Honorijs III izdeva bullu, kas, ņemot vērā prūšu reidus, atļāva bīskapam Kristiānam uzsākt krusta karu Prūsijā. Poļu kņazu armijām izdevās tikai daļēji iekarot Kulmu, nodibinot šeit katoļu diecēzi.

1225. gadā, lai aizsargātos no regulārajiem prūšu reidiem, Mazovijas Konrāds un Olīvas bīskaps Kristiāns nolīga 15 vācu bruņiniekus jaunam krustnešu ordenim, kam piešķīra zemes Dobžiņā pie Vislas Pāvests 1228. gadā apstiprināja Prūsijas krustnešu ordeņa (latīņu: fratres militiae Christi in Prussia) jeb Dobžiņas ordeņa izveidi. Tā karotāju skaits nekad nepārsniedza 35, un 1235. gadā to lielākā daļa pievienojās Vācu ordenim.

Lai pastiprinātu savus spēkus, 1224. gadā Konrāds un Kristiāns sāka sarunas ar Vācu ordeņa vadību, kas tajā laikā atradās Ungārijas Karalistē. 1226. gada martā Svētās Romas impērijas imperators Frīdrihs II izdeva Rimini zelta bullu, kurā deva tiesības krustnešiem doties karā pret prūšiem, pretī saņemot zemes Kulmā un pārējā Prūsijā. Tā kā Vācu ordenis kavējās ar ierašanos, Konrāds izmēģināja vēl vienu neveiksmīgu karagājienu pret prūšiem. 1231. gadā Vācu ordenis beidzot šķērsoja Vislu, iebruka Kulmā, kur nodibināja Toruņu. 1236. gadā ieņēma Pamedi, 1237. gadā Pagudi, 1241. gadā Vārmi, Nātangu un Bārtu, kas veidoja apmēram pusi no prūšu zemēm.

Tikmēr bīskaps Kristiāns devās sludināt kristietību uz Sembu, kur prūši viņu turēja gūstā no 1233. līdz 1239. gadam. Viņu atbrīvoja darījumā, kas saistījās ar piecu prūšu gūstekņu atbrīvošanu un 800 marku samaksu. 1243. gadā pāvesta legāts Prūsijā Vilhelms no Modenas, izveidoja četras bīskapijas Rīgas arhibīskapijas sastāvā — Kulmas, Pomezānijas, Varmijas un Sambijas bīskapija. Tālāko ekspansiju apturēja pirmā prūšu sacelšanās. Pomerelijas kņazs Sventopolks II poļu pilsoņu kara dēļ, kā arī dažādu konfliktu dēļ ar Vācu ordeni, izvēlējās 1242. gadā atbalstīt prūšu sacelšanos. Pēc sacelšanās apspiešanas Sventopolks II ar ordeni noslēdza mieru 1248. gada 24. novembrī. Sventopolkam turpmāk bija jāļauj vācu krustnešiem bez maksas šķērsot savu teritoriju, kā arī jāizbeidz atbalsts prūšiem.[7] Liels krustnešu karaspēks Bohēmijas karalistes karaļa Otokāra II un grāfa Rūdolfa I vadībā 1254. gadā iebruka Sembas pussalā un uzvarēja kaujā pie Rūdavas, 1257. gadā galīgi pakļaujot Sembu.

Lielā prūšu sacelšanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Herkusa Manta pakāršana

Lielo prūšu sacelšanos iesāka un vadīja tā sauktie: "Kristus dēli" — prūšu vadoņu dēli, kas bērnībā bija aizvesti uz katoļu klosteriem apgūt izglītību un kļūt par misionāriem. Slavenākais no viņiem bija Nātangas vadoņu dzimtai piederīgais Herkuss Mants. Papildus obligātajai mācībai, viņš klosteru bibliotēkās bija apguvis kara tehnikas, metalurģiju, valodas un pat uzkonstruējis savu, ārkārtīgi efektīvu, aplenkuma iekārtu, ko, pēc aplenkto piļu aizstāvju vārdiem, esot bijis iespējams salikt minūšu laikā. Pēc mācību beigšanas Romā Herkuss, jau ar zinātņu maģistra grādu un misionāra norīkojumu atgriezās Prūsā. Sludināšanas vietā tika mācīta taktika un ieroču uzlabojumi, organizācija.

Prūšu sacelšanās sākās vienlaicīgi ar kuršu sacelšanos pēc Vācu ordeņa sagrāves Durbes kaujā 1260. gada septembrī. Katra cilts izvēlēja sev karaspēka vadoni. Nadruviešus vadīja Herkuss Mants, sembus — Glande, bārtus — Divans, vārmiešus — Glappe, pagudiešus — Auktums, sudāvus — Skomants. Pamedieši nepiedalījās, bet pārējie paši neorganizēja karaspēkus. Pāvests Urbāns IV izdeva bullu, kurā nolādēja Herkusu Mantu. Laikā no 1262. gada līdz 1263. gadam krita lielākā daļa Vācu ordeņa piļu.

1265. gadā par Lietuvas dižkungu kļuva pareizticīgais Vaišvilks, kas noslēdza izlīgumu ar Vācu ordeni un pārtrauca atbalstīt žemaišus, prūšus, kuršus un zemgaļus. Sembi pēc smagas sakāves bija spiesti padoties. 1266. gadā prūšu pusē iesaistījās pomerānieši, bet drīz tika sakauti un atkal izstājās. 1275. gadā krustneši pakļāva Nadruvu, 1276. gadā Skalvu.

Krusta karu gaita aprakstīta Duisburgas Pētera 1326. gadā sarakstītajā Prūšu zemju hronikā (Chronicon Terrae Prussiae).

Krusta karu noslēgums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trešā prūšu sacelšanās noritēja 1276. gadā Sudāvas Skomanta vadībā. Pēc gada 4000 lietuviešu un prūšu karavīru iebruka Kulmā.

Ceturtā prūšu sacelšanās — 1286. gadā bija plānota ar Svantepolka mazdēla, Rīgenes hercoga atbalstu, bet sazvērestības atklāšanas dēļ bārtieši un pagudieši palika vieni un tika sakauti.

Piektā prūšu sacelšanās 1295. gadā noritēja Sembā un Nātangā — tika ieņemta Bārtenšteinas pils un izpostītas zemes līdz Kēnigsbergai (Tvangstei). Tajā laikā prūšu valdošais slānis jau bija tik provācisks, ka zemnieki savus augstmaņus nogalināja, pirms uzbruka krustnešiem.[nepieciešama atsauce]

Ap 1300. gadu senprūšu zemes bija pilnībā pakļautas un pārtautotas, vēl 15. gadsimta Vācu ordeņa brāļu sarakstos atrodami septiņi senprūšu vārdi.

Lai nostiprinātu savu kontroli pār nemierīgo Prūsiju, Vācu ordenis veicināja vācu un poļu zemnieku apmešanos pakļautajās zemēs. Ap 1400. gadu Vācu ordeņa kontrolētajā Prūsijā dzīvoja ap 270 000 cilvēku, no kuriem puse vēl bija prūši, kas mita laukos, kamēr pilsētās pilnībā dominēja ieceļotāji. Mācītāji gandrīz vienmēr bija vācieši, kas sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem izmantoja tulkus.

1410. gadā Prūsijā notika izšķirošā Žalgiras kauja, kurā Polijas karaļa Jagaiļa un Lietuvas dižkunigaiša Vītauta vadītais karaspēks sagrāva Vācu ordeņa spēkus. Kaujā krita Vācu ordeņa virsmestrs Ulrihs fon Jungingens un visa Vācu ordeņa bruņniecības elite. 1466. gadā Kulmas, Pamedes un Varmijas zemes iekļāvās Polijas karalistes sastāvā kā Karaļa Prūsija, bet atlikusī Ordeņa Prūsijas daļa 1525. gadā pārtapa par Prūsijas hercogisti.

Asimilācija un izmiršana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Prūsijas hercogiste (dzeltena) un Karaļa Prūsija (balta), 1525.—1701.

1525. gadā izveidojās Prūsijas hercogiste un tās valdnieks Albrehts Hoencollerns pārgāja luterismā. Reformācijas laikā 1540., 1540. un 1561. gadā prūšu valodā izdeva luterāņu katehismus.[8] Prūsijas hercogi veicināja prūšu kļūšanu par luterāņu mācītājiem un sprediķu lasīšanu prūšu valodā. Lietuviešu zemnieku ieceļošana veicināja lietuviešu valodas izplatīšanos Prūsijas ziemeļu daļā.

Laikā no 1673. līdz 1684. gadam Matejs Pretorijs spilgti aprakstīja senprūšu dzīvi, Sembā vēl varēja dzirdēt prūšu valodu, kas sāka iznīkt pēc Lielā mēra 1709.—1711. gadā, bet citur senprūši jau bija pieņēmuši vācu, poļu vai lietuviešu valodu, vai arī runāja jauktā valodā. Piemēram[9] : Szwenta Ponyke (Šventa Ponīke — 'Svēta uguntiņa'), kur pirmais vārds ir lietuviešu, otrais — prūšu, pie tam prūšu vārdam ir pareiza prūšu deminutīva galotne. Vai arī: jau pilot Duszycia nuwenkt (lietuviešu: jau papildote sielą nueikit, latviešu: jau piepildījāt dvēseli ejat), kur — Duszycia atbilst senprūšu dūsi — 'dvēsele', bet par pārējo var strīdēties. Pārtautošanas laikā izveidojās īpatnējs lejasprūsiskais dialekts, kurā runāja galvenokārt Sembas pussalas zemnieki. Sākotnēji tā bija divvalodīgu ģimeņu otrā valoda, ko pēc 1709.—1711. gada Lielā mēra izkonkurēja vācu valoda. Kad 18. gadsimta sākumā Brandenburgas markgrāfs pasludināja sevi par karali Prūsijā (König in Preußen), Prūsijas vārdu sāka attiecināt arī uz viņam pakļautajām zemēm tagadējā Vācijā un Polijā.

Līdztekus notika prūšu zemju kolonizēšana ar ieceļotājiem no Vācijas, kas pēc kārtas un dzīvesveida neatšķīrās no vietējiem iedzīvotājiem, tā veicinot etnisko un valodas sajaukšanos, pakāpeniski pārtautojot senprūšus. 17. gadsimtā rakstos pieminēts pēdējais savā valodā runājošais senprūsis, bet prūšu valoda izzuda 18. gadsimta sākumā. Kursiskas vai prūsiskas saknes atrodamas arī filozofa Imanuela Kanta izcelsmē.

Prūši nav miruši, viņi joprojām ir dzīvi. Jautājums ir par to, cik lielā mērā viņi paši sevi apzinās kā prūšus. Esmu ticies ar prūšu organizāciju priekšstāvjiem, kuri lielāko tiesu gan neveiksmīgi, ir mēģinājuši panākt savas prūsiskās identitātes atzīšanu Vācijā. Šobrīd prūšu cerības saistās ar latviešiem un lietuviešiem — saviem tuvākajiem radiniekiem. Mūsu pētījumiem savā ziņā ir arī ētiskais, morālais aspekts — palīdzēt saviem etniskajiem brāļiem un māsām, kurus vēsture iedzinusi pa vidu starp būtību un nebūtību un kas nespēj tikt ārā paši saviem spēkiem.[10] — Valdis Muktupāvels, Letonikas centra vadītājs.

Vācijā darbojas biedrība „Tolkemita”, kuras biedri ir bijušie Austrumprūsijas iedzīvotāji un viņu pēcteči. Daudzi no viņiem uzskata sevi par senprūšu tiešiem pēctečiem. Biedrība regulāri izdod rakstu krājumus, rīko zinātniskas konferences, kas veltītas senprūšu un Austrumprūsijas vēstures, kultūras un valodas jautājumiem. Vācu un lietuviešu valodnieki Ginters-Krafts Skalvīns un Lets Palmaitis, pamatojoties uz saglabātajiem senprūšu valodas pieminekļiem, mūsu gadsimta astoņdesmitajos gados ir izveidojuši senprūšu valodas rekonstrukciju — jaunprūšu valodu.

  1. 1,0 1,1 1,2 The Archaeology of the Prussian Crusade: Holy War and Colonisation
  2. Gajs Kornēlijs Tacits (Jāņa Endzelīna tulkojums). Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām. Rīga : Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, 2011. 163.—165. lpp. ISBN 978-9984-492-17-9.
  3. 3,0 3,1 [home.lu.lv/~pva/Prusu_valoda/Ievads/Vanags_prusu%20valoda_2009_1_2_tema.pdf Prūši, to vēsture un rakstu pieminekļi]
  4. Jēkabs Ozols. «Senatnes pieminekļi ar seno baltu attēliem». Skatīts: 2014. gada 19. janvārī.
  5. Capitulum 18. ... Tertia est illa quae Semland dicitur, contigua Ruzzis et Polanis; hanc inhabitant Sembi vel Pruzzi, homines humanissimi, qui obviam tendunt his ad auxiliandum, qui periclitantur in mari vel qui a pyratis infestantur. Aurum et argentum pro minimo ducunt, pellibus habundant peregrinis, quarum odor letiferum nostro orbi propinavit superbiae venenum. Et illi quidem ut stercora haec habent ad nostram credo dampnationem, qui per fas et nefas ad vestem anhelamus marturinam, quasi ad summam beatitudinem. Schol.118 Itaque pro laneis indumentis, quae nos dicimus faldones, illi offerunt tam preciosos martures. Multa possent dici ex illis populis laudabilia in moribus, si haberent solam fidem Christi, cuius praedicatores immaniter persecuntur... (latīniski)
  6. The knights of the cross
  7. The Forgotten Crusaders
  8. Prūšu valodas rakstītie pieminekļi (angliski)
  9. Matthaeus Praetorius, Deliciae prussicase oder Preussische Schaubuhne. Dritter Band. Vilnius 2006
  10. Pa prūšu pēdām Polijā Arhivēts 2007. gada 23. decembrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)
  • Matas Pretorijus, Ingė Lukšaitė, Vilija Gerulaitienė „Prūsijos įdomybės, arba Prūsijos regykla = Deliciae Prussicae, oder Preussische Schaubühne”. — LII Leidykla, Vilnius 2004. (2 tomas = kn. 2—3 / parengė) ISBN 9986780586
  • Johannes Voigt „Die Zeit von der Unterwerfung der Preussen 1283 bis zu Dieterichs von Altenburg Tod 1341”. — Verlage der Gebrüder Bornträger, Koenigsberg 1830. (Geschichte Preussens Bd. IV)
  • Adam Mickiewicz, Vincas Mykolaitis-Putinas „Konradas Valenrodas — lietuvių ir prūsų žygių istorinė sakmė”. — Lietuvių literatūros ir tautosakos institutas, Vilnius 1998. ISBN 9986513464
  • Vladas Žulkus, Hans-Heinrich Timmann, Waltraut Timmann „Prussen, Kuren und Masuren — drei Beiträge zur Landeskunde Ostpreussens”. — Landsmannschaft Ostpreussen, Abteilung Kultur, Hamburg 1991.
  • Agris Dzenis „Prūši karā ar likteni”. — Domas spēks, Rīga 2016. ISBN 9934839555

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]