Ķieģeļrūpniecība Latvijā
Ķieģeļrūpniecība Latvijā ir viena no rūpniecības nozarēm, kas savu uzplaukumu piedzīvoja 19. un 20. gadsimtā, kad lielākā daļa no tajā laikā būvētajām mūra ēkām bija ķieģeļu celtnes.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā pirmās mūra celtnes bija celtas no dolomīta un granīta laukakmeņiem, bet ķieģeļus izmantoja vienīgi durvju un logu apdarei. Vēlāk ķieģeļus arvien vairāk sāka izmantot arī ēku iekšējām konstrukcijām un aizsargmūru celšanai. Senākās ķieģeļu celtnes Latvijā ir Turaidas pils, Ludzas pils, Rīgas Doms, Rīgas Sv. Pētera baznīca, Rīgas Sv. Jēkaba baznīca un Rīgas aizsargmūris ar ķieģeļu torņiem. 17.-18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogi ķieģeļus izmantoja Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskā baznīcas, Jelgavas pils, Rundāles pils, Pētera akadēmijas un citu monumentālu celtņu būvei. Ķieģeļu ieguvei lielo būvju tuvumā izraka mālbedres un uzcēla ķieģeļu "cepļus" jeb ķieģeļnīcas. Saglabājušās mālbedres (tagad zivju dīķi) pie Turaidas pils, pie bijušās Kobronskansts Torņakalnā. Hercogs Jēkabs Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā lika uzbūvēt apmēram 20 ķieģeļnīcas. Jelgavas pils celšanai nepieciešamie ķieģeļi ražoti pie agrākā Sniķes kroga (Schneckenkrug) Lielupes labajā krastā. Lielu ķieģeļu cepli iekārtoja arī Daugavpils cietokšņa būvei.
19. gadsimta vidū daudzās muižās izveidojās lauku ķieģeļu cepļi, bet gadsimta beigās radās jaudīgas ķieģeļu rūpnīcas un Hofmaņa riņķa cepļi, kas ražoja ķieģeļus Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Ventspils, Jelgavas un citu strauji augošo pilsētu mūra māju būvei. Īpaši daudz mālbedru un ķieģeļu cepļu bija Lielupes un Iecavas krastos. Uz pilsētām kieģeļus transportēja koka liellaivās, ko strādnieki garās virvēs vilka gar upju krastiem. Liels ķieģeļu ceplis bija arī Iļķenu muižas (Hilchensfähr) ķieģeļnīca Gaujas labajā krastā Ādažu-Carnikavas draudzes novadā Rīgas apriņķī un Tomes ķieģeļu ceplis Daugavas kreisajā krastā.
Ķieģeļu ražošanas bums Lielupes baseinā (1872-1914)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmās Hofmaņa riņķa krāsnis Latvijā Valgundes muižas Mazgrašos 1872. gadā uzcēla rūpnieks Džordžs Armitsteds un Lielgrašos 1873. gadā Džons Teilers. Pēc tam arī Valgundes ķieģeļrūpnieks Ņesterovs Kalnciema muižas Purmaļos ap 1880. gadu izveidoja ķieģeļu rūpnīcu ar riņķa krāsnīm. Pateicoties Zemgales līdzenuma kvartāra māla, dedzināmās kūdras krājumiem un Lielupes ūdensceļam, Kalnciema apkārtnē un Iecavas lejtecē izveidojās plašs ķieģeļu rūpnīcu rajons. Tagadējā Kalnciemā vien bija 13 fabriku. 1900. gadā Lielupes baseinā bija 53 riņķa krāsnis, kas ražoja apmēram 120 miljonus ķieģeļu galvenokārt Rīgas un Jelgavas vajadzībām. Krasi samazinoties būvniecības apjomiem, 1905. gadā daudzas lielas ķieģeļfabrikas bankrotēja, un ķieģeļu ražošana samazinājās līdz 40 miljoniem ķieģeļu gadā. Pēc krīzes beigām 1908. gadā ražošana atkal atjaunojās un līdz Pirmā pasaules kara sākumam riņķa krāšņu skaits Lielupes baseinā sasniedza 85 un 1912. gadā saražoto ķieģeļu skaits sasniedza 230 miljonus.[1]
Ražošanas atjaunošanās Latvijas Republikā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmā pasaules kara laikā Latvijas ķieģeļrūpniecība pilnīgi apstājās, bet pēc Brīvības cīņu beigām 1922. gadā lēni atjaunojās. Daļu saražoto ķieģeļu eksportēja uz Lietuvu, Igauniju, Somiju, nedaudz uz Angliju. Sevišķi veiksmīgi bija 1927.-1928. gadi, kad eksportēja vairāk nekā 48 tūkstošus tonnu ķieģeļu 770 tūkstošu latu vērtībā. 1930. gadā strādāja 25 riņķa krāsnis, bet pasaules ekonomiskās krīzes laikā 1931.-1933. gadā Lielupes baseina ķieģeļrūpniecība atkal samazinājās un 1933. gadā saražoja tikai apmēram 27 miljonus ķieģeļu 10 riņķa krāsnīs.[2] Pēc krīzes beigām būvniecība atkal auga un 1938. gadā Latvijā saražoja 118 miljonus ķieģeļu. 1940. gadā lielākie ķieģeļu ražotāji bija AS "Ķieģelis un kūdra", "Ķieģelis" un "Ķieģeļnieks", lielākie uzņēmumi bija "Standarts", "Kaigi", "Purmaļi", " Tūja" un "Progress".
Latvijas PSR periodā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Otrā pasaules kara likvidēja mazos ķieģeļu cepļus un Lielupes baseinā ražošanu koncentrēja 1946. gadā dibinātajā "Kalnciema būvmateriālu kombinātā" un 1963. gadā dibinātajā rūpnīcā "Spartaks" tagadējā Jelgavas novadā. 1962. gadā atvēra ķieģeļu rūpnīcu Madonas rajona Lūzā, kura savu darbību drīz pārorientēja uz drenu cauruļu ražošanu. 1963. gadā Cēsu rajonā atvēra ķieģeļu rūpnīcu Lodē. 1971. gadā Latgalē uzcēla lielu būvmateriālu rūpnīcu “Kuprava”, kas izmantoja vietējos mālus drenu cauruļu, keramzīta oļu un fasādes ķieģeļu ražošanai.
Uzcēla arī lielas silikātķieģeļu rūpnīcas Bolderājā (1952), Rēzeknē, Liepājā un Daugavpilī, kas daļēji aizstāja tradicionālo māla ķieģeļu ražošanu. Māla ķieģeļu ražošana pieauga no 80 miljoniem ķieģeļu 1950. gadā līdz 243 miljoniem 1960. gadā, tad samazinājās līdz 193 miljoniem 1970. gadā, bet silikātķieģeļu ražošana tajā pašā periodā pieauga no 6 miljoniem (1950) līdz 164 miljoniem (1960) un 237 miljoniem (1970) ķieģeļu gadā. Vēlāk ražošanas apjomi izlīdzinājās un 1980. gadā Latvijā saražoja 179 miljonus māla ķieģeļu un 173 miljonus silikātķieģeļu gadā.[3]
Kurzemes guberņas lielākie ķieģeļu cepļi (1887)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- J. Ņesterova ķieģeļnīca Dobeles apriņķa Valgundes muižā (dib. 1873), 300 strādnieki saražoja 4 000 000 ķieģeļu gadā,
- G. Armitsteda ķieģeļnīca Dobeles apriņķa Valgundes muižā (dib. 1872), 145 strādnieki saražoja 3 800 000 ķieģeļu gadā,
- V. Teilora ķieģeļnīca Dobeles apriņķa Kalnciema Lielgrašos (Gross-Grasche), 80 strādnieki saražoja 3 500 000 ķieģeļu gadā,
- V. Rīges ķieģeļnīca Priekules stacijā (dib. 1878), 50 strādnieki saražoja 1 800 000 ķieģeļu gadā,
- A. fon Etingena ķieģeļnīca Ilūkstes apriņķa Kalkūnes muižā (dib. 1868), 58 strādnieki saražoja 1 400 000 ķieģeļu gadā,
- G. Zūra (Suhr) ķieģeļnīca Dobeles apriņķa Kalnciema Ruduļos (Ruhdul), 43 strādnieki saražoja 800 000 ķieģeļu gadā,
- grāfa P. Komarovska ķieģeļnīca Jaunjelgavas apriņķa Kurmenes muižā (dib. 1884), 4 strādnieki saražoja 800 000 ķieģeļu gadā,
- G. Rubcova ķieģeļnīca Dobeles apriņķa Dandāles muižā (Dannenthal, dib. 1880), 15 strādnieki saražoja 400 000 ķieģeļu gadā,
- T. fon Šrēdera ķieģeļnīca Tukuma apriņķa Jaunmoku muižā (dib. 1884), 9 strādnieki saražoja 300 000 ķieģeļu gadā,
- grāfa K. fon der Pālena ķieģeļnīca Tukuma apriņķa Lielauces muižā (Gross-Autz, dib. 1864), 10 strādnieki saražoja 250 000 ķieģeļu gadā,
- ģenerālmajora O. fon Lilienfelda ķieģeļnīca Aizputes apriņķa Aizputes pilsmuižā (dib. 1879), 6 strādnieki saražoja 220 000 ķieģeļu gadā,
- grāfa J. Tiškēviča ķieģeļnīca Grobiņas apriņķa Palangas muižā (dib. 1879), 4 strādnieki saražoja 210 000 ķieģeļu gadā,
- M. fon Rehenbergas-Lintenas ķieģeļnīca Jaunjelgavas apriņķa Pilskalnes muižā (Pilkaln, dib. 1868), 5 strādnieki saražoja 200 000 ķieģeļu gadā,
- baroneses T. fon Firksas ķieģeļnīca Aizputes apriņķa Rudbāržu muižā (Rudbahren), 5 strādnieki saražoja 200 000 ķieģeļu gadā,
- barona O. fon Grothusa ķieģeļnīca Ventspils apriņķa Vārves muižā (Warwen), 5 strādnieki saražoja 150 000 ķieģeļu gadā.[4]
Latvijas lielākās ķieģeļnīcas 1903. gadā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1903. gadā Kurzemes guberņas lielākie ķieģeļu cepļi piederēja M. Teilorei Valgundes muižā (200 strādnieki) M. Ņesterovam Kalnciemā (170), A. Trifonovam Kalnciemā (165), baronam E. Drahenfelzam Vecsvirlaukas muižā (Alt-Bergfried, 159), S. Rubcovam Svētes muižā (145), A. Bēram Teteles muižā (130), A. Ņesadomovam Teteles muižā (129), J. Lagzdiņam Vecauces muižā (125), J. Zommeram Paulsgnādes muižā (120), V. Dreijersdorfam Rolavas muižā (120), G. Skubiļinam Paulsgnādes muižā (100), K. Ķergalvim un P. Radziņam Valgundes muižā (100).
Latgales lielākie ķieģeļu cepļi piederēja E. Cinam un Z. Eidusam Daugavpilī, N. Levinam Ludzā, E. Rabinovičam un S. Fainbergam Rēzeknē.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Latvijas ķīmijas vēsture». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 3. novembrī. Skatīts: 2014. gada 25. janvārī.
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 19 646 - 19 650 slejas
- ↑ Latvijas Padomju enciklopēdijas 52. sējums, 361 lpp.
- ↑ «www.oldbricks.info». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 26. janvārī.
- ↑ www.oldbricks.info