Aleksandrs Kiršteins
| Aleksandrs Kiršteins | |
|
|
|
| Amatā 1995. gada 21. decembris — 1997. gada 7. augusts |
|
| Prezidents | Guntis Ulmanis |
|---|---|
| Premjerministrs | Andris Šķēle |
|
|
|
| Dzimis | 1948. gada 27. augustā  Vecpiebalga, Latvijas PSR, PSRS |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | LNNK (1988 — 1997) LNRP (1997 — 1998) TP (1998 — 2005) LZS (no 2006) |
| Tēvs | Kārlis Kiršteins |
| Māte | Marija Kiršteina (Slivkina) |
| Dzīvesbiedrs (e) | Dace |
| Bērni | Gints, Kārlis, Jānis |
| Profesija | arhitekts |
| Augstskola | RPI |
Aleksandrs Kiršteins (dzimis 1948. gada 27. augustā) ir latviešu politiķis un arhitekts. Augstākās Padomes un vairāku Saeimas sasaukumu deputāts. 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Divos Saeimas sasaukumos bijis Ārlietu komisiju vadītājs, kā arī vadījis dažādu partiju frakcijas. No 1995. līdz 1997. gadam Šķēles 1. Ministru kabinetā Kiršteins vadīja Īpašu uzdevumu ministriju Eiropas Savienības lietās.
[izmainīt šo sadaļu] Biogrāfija
Dzimis tagadējā Vecpiebalgas pagasta “Vecozoliņos”. Tēvs Kārlis Kiršteins bija kalnrūpniecības inženieris, bet māte Marija (dzimusi Slivkina) mājsaimniece. Pirmās skolas gaitas uzsācis Ogrēnskolā.[1] 1966. gadā pabeidzis Cēsu 1. vidusskolu. Pēc tam studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, kur 1972. gadā ieguvis arhitekta diplomu. Pēc studijām no 1972. līdz 1975. gadam strādājis Galvenajā arhitektūras plānošanas pārvaldē par arhitektu. No 1975. līdz 1989. gadam projektu galvenais arhitekts institūtā “Pilsētprojekts”.[2] Gadu projektējis Taksimo ciemu BAM'ā.[3]
Astoņdesmito gadu beigās Kiršteins iesaistījās Trešās atmodas procesos.[2] 1987. gadā Kiršteins iepazinās ar dzejnieku Gunāru Freimani, kurš viņu iepazīstināja ar Eduardu Berklavu, Gunāru Astru un citiem disidentiem. 1988. gada martā pēc rakstnieces Rudītes Kalpiņas un dzejnieka Egila Zirņa uzaicinājuma ieradās Viktora Avotiņa dzīvoklī, kur viņi apspriedās par to, ka arī Latvijā ir nepieciešams rīkot radošo savienību plēnumu tāpat kā tas nesen bija noticies Igaunijā. Turpmākajās nedēļās notikās darbs pie dokumentiem, kas pieprasītu lielāku suverenitāti Latvijas PSR. Ne tikai Latvijas PSR suverenitātes paplašināšana bija reformistu darba kārtībā. Tā, piemēram, dokumentos tika iekļautas arī prasības pārtraukt migrāciju no PSRS, kā arī pārtraukt latviešu sūtīšanu dienēt ārpus Latvijas PSR teritorijas. Radikālās prasības, ko izvirzīja reformu aizstāvji drīz vien noveda pie uzraudzības, bet pašas prasības mīkstinātā formā parādījās Rakstnieku Savienības valdes paplašinātajā plēnumā 1988. gada 1. un 2. jūnijā.[1]
Pēc Eduarda Berklava uzaicinājuma piedalījies LNNK dibināšanas sanāksmē 1988. gada jūlijā Arkādijas parkā. Kopā ar Juri Dobeli, Eināru Repši, Eināru Cilinski, Aivaru Jakoviču un citiem strādāja pie kustības programmatisko dokumentu sagatavošanas. Nākamā gada februārī notikās pirmais LNNK kongress, kurā Kiršteinu ievēlēja organizācijas padomē un valdē.[1] Pēc kongresa biroja vadītājs un ārlietu sekretārs no augusta.[2] Šeit skaidrojis pilnīgas Latvijas neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.[1]
1990. gadā tika ievēlēts Latvijas Republikas Pilsoņu kongresā un tā Latvijas Komitejā. Tajā pašā gadā Augstākās Padomes vēlēšanās ievēlēts no 4. Rīgas vēlēšanu apgabala. Kiršteins bija Augstākās Padomes deputāts visā tās laikā (1990 — 1993).[2] 1990. gada 4. maijā balsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.[4] No 1992. līdz 1993. gadam bija Augstākās Padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks. No 1992. gada bija Augstākās Padomes frakcijas “Satversme” biedrs.[2]
1993. gadā ievēlēts pirmajā (5.) Saeimā pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas. 5. Saeimā Kiršteins vadīja Saeimas Ārlietu komisiju, kā bija Latvijas delegācijas vadītājs EDSO. Vadījis arī 5. Saeimas LNNK Saeimas frakciju. Kā Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Kiršteins piedalījās starpvalstu politiskajās sarunās ar Krieviju. Viņš iebilda pret PSRS Bruņoto spēku virsnieku palikšanu Latvijā, ko tobrīd legalizēja starpvalstu līgums ar Krieviju.[2][1]
1995. gadā ievēlēts 6. Saeimā. Tās laikā Kiršteins bija LNNK un Latvijas Zaļās partijas frakcijas vadītājs (1995 — 1997), kā arī Latvijas delegācijas loceklis EP Parlamentārajā Asamblejā (1995 — 1996).[2] Darbojies arī Šķēles 1. Ministru kabinetā un arī Šķēles 2. Ministru kabinetā kā Īpašu uzdevumu ministrs Eiropas Savienības lietās (1995 — 1997).[5][6] Neilgu brīdi Šķēles 2. Ministru kabinetā bija arī Kultūras ministra pienākumu izpildītājs (1997. gada 21. jūnijs — 7. augusts).[7] Aizstāvējis iekšējā tirgus liberalizāciju, brīvu zemes pārdošanu un rūpējies par ārzemju investīciju piesaistīšanu Latvijā.[2]
1997. gadā pēc pēdējā LNNK kongresa, kurā tika nobalsots par apvienošanos ar partiju Tēvzemei un Brīvībai. Pēc Kiršteina vārdiem viņš pats pameta partiju,[1] tomēr 1997. gada maija sākumā LNNK nāca klajā ar paziņojumu, ka izslēdz no savām rindām vairākus biedrus, tostarp arī Kiršteinu. LNNK savu rīcību pamatoja ar LNNK programmas un statūtu pārkāpumiem, kā arī LNNK darbība diskreditēšanu.[8] Neilgu laiku (1997 — 1998) bija Latvijas Nacionālās reformu partijas biedrs.[3] 1998. gadā viņu ievēlēja par šīs partijas priekšsēdētāju.[2] Tajā pašā gadā Kiršteins iestājās Tautas partijā, no kura viņu ievēlēja 7. Saeimā (1998 — 2002). Iestājās pret Abrenes atdošanu Krievijai.[1] Līdz Mareka Segliņa demisijai 2002. gada 30. septembrī bija Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs.[3]
2002. gadā Kiršteinu pēdējo reizi ievēlēja Saeimā (2002 — 2006). Kiršteins šajā Saeimā vadīja Latvijas NATO Parlamentārās asamblejas delegāciju. No 2003. gada maija līdz 2004. gada 30. aprīlim bija Latvijas novērotāji Eiropas Parlamentā (darbojies Budžeta komitejā).[9] Kiršteins vadīja arī Saeimas Ārlietu komisiju.[1]
2004. gadā televīzijas raidījumā izteicās, ka "attiecības ar Krieviju var veidot tikai ar diviem paņēmieniem — vai nu dodot tai pa purnu, vai laizot zābakus". Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs nosauca Kiršteina izteikumus par tādiem, kas ir «provokatīvi un pārsniedz visas politikā pieļaujamās un iespējamās robežas».[10]
2005. gada 24. maijā Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome nāca klajā ar paziņojumu, kurā nosodīja pasākumus, kas veltīti Herberta Cukura piemiņai, kā arī norādīja uz, viņuprāt, pieaugošo antisemītismu Latvijā. Šajā paziņojumā Ebreju draudžu un kopienu padome Kiršteinu nosauca par personu, zem kuras patronāžas atrodas latviešu nacionālisti un labējie radikāļi.[11] Tajā pašā dienā Kiršteins nāca klajā ar paziņojumu, kurā noraidīja Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojumā minētās ziņas. Atklātās vēstules beigās viņš minēja, ka "nevajadzētu atkārtot 1940. gada kļūdas, atklāti sadarbojoties ar latviešu tautas ienaidniekiem".[12] 26. maija vakarā sekoja Tautas partijas valdes sēde, kurā vienbalsīgi tika nobalsots par Kiršteina izslēgšanu no Tautas partijas. Tautas partijas frakcijas vadītājs Jānis Lagzdiņš šo lēmumu paskaidroja ar to, ka Kiršteins pēdējos mēnešos bija "uzsācis provokatorisku, ekstrēmu, TP programmai neatbilstošu politisku darbību". Turklāt Kiršteins pēc Lagzdiņa domām pēdējās dienās bija paudis izteikumus, kas robežojušies ar antisemītismu. Tautas partijas lēmums tika pamatots arī ar to, ka Kiršteins esot šķēlis partiju ar domu par savas partijas dibināšanu. Tika paziņots arī par to, ka Kiršteins nevarot vairs vadīt Saeimas Ārlietu komisiju un viņa vietā tika minēta Vaira Paegles kandidatūra.[13] Nākamajā dienā Kiršteins mēdijiem paziņoja, ka izslēgšana no Tautas partijas esot notikusi aizmuguriski, jo viņam nebija zināms par partijas valdes sēdi un viņš netika uzaicināts uz to, lai varētu dot paskaidrojumus. Par balansēšanu uz robežas viņš sacīja, ka "balansēšana uz robežas vēl nav tās pārkāpšana, tāpēc tas nevarot būt iemesls izslēgt viņu no partijas". Kiršteins noraidīja arī informāciju par to, ka viņš ir iecerējis dibināt savu partiju. Tautas partijas valdi viņš nosauca par "uzņēmēju padomi".[14] 31. maijā Tautas partija aicināja Kiršteinu atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata. Kiršteins tobrīd atradās ārvalstu komandējumā un atbildēja, ka nevar par jauno vadītāju izvirzīt personu, kura jau ir Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre.[15] Tautas partija turpmākajās dienās sagatavoja lēmumprojektu par Kiršteina atsaukšanu no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata. Sākotnēji Tautas partija vēlējās atsaukt Kiršteinu no amata Ārlietu komisijas slēgtā sēdē, tomēr komisija atteicās balsot par Kiršteina atsaukšanu no amata. 2. jūnijā Saeimā notikās plenārsēde, kuras laikā notikās balsojums par Tautas partijas lēmumprojektu par Kiršteina atsaukšanu no Saeimas Ārlietu komisijas. Par lēmumprojektu nobalsoja 35 deputāti, pret bija 26, atturējās 22 deputāti. Pret Kiršteina atsaukšanu uzstāja Juris Dobelis, Anna Seile un Pēteris Tabūns no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, kuri norādīja uz to, ka Saeimas kārtības rullis katram deputātam ļauj pašam izvēlēties komisiju, kurā darboties. Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis paziņoja, ka viņa vadītā frakcija balsos vai nu pret, vai arī atturēsies. Kiršteina atsaukšanu atbalstīja lēmumprojekta autore Tautas partijas un Jaunais laiks. Pats Kiršteins paziņoja, ka pats taisoties atkāpties. Viņaprāt balsojums varēja notikt tikai nākamajā nedēļā, kad viņš saņemtu oficiālu paziņojumu par to, ka tiek izslēgts no Tautas partijas. Turklāt viņš minēja, ka Tautas partijas virzītā kandidāte uz Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amatu Vaira Paegle reizē bija arī Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, kā arī viņai nebija pieejas slepenajiem dokumentiem. Lēmumu par izslēgšanu no Tautas Kiršteins piedēvēja Andrim Šķēlem, kurš viņu jau iepriekš brīdināja, ka Vaira Vīķe-Freiberga esot paudusi neapmierinātību ar viņa rīcību Ārlietu komisijas vadītāja amatā.[16] 7. jūnijā Kiršteins izteicās mēdijiem, ka pats netaisās vēl atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata, jo viņam esot jāpabeidz vairāki darbi.[17] 22. jūnijā, kad tā brīža valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzrunāja Saeimas deputātus plenārsēdes sākumā, Kiršteins piecēlās no savas vietas un demonstratīvi pameta Saeimas zāli. Izejot no zāles viņš aiz sevis skaļi aizcirta durvis, kas atbalsojās visā zālē. Savu rīcību skaidroja ar to, ka prezidentes padomnieks Sols Bukingolts nāk no kriminālajām aprindām.[18]
2005. gada 15. jūlijā Kiršteins, nu jau deputāts bez partijas, pats atkāpās no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata. Tajā pašā dienā komisijas deputāti par jauno vadītāju ievēlēja Vairu Paegli.[19]
Pēc izslēgšanas no Tautas partijas vēlāk iestājies Zaļo un Zemnieku savienībā, no kuras 2006. gadā kā 14. kandidāts startēja Rīgas vēlēšanu apgabalā 9. Saeimas vēlēšanās, tomēr Kiršteins netika ievēlēts.[20] 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās Kiršteins kandidēja no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta ar trešo numuru, bet arī šoreiz netika ievēlēts.[21] Arī 2010. gada Saeimas vēlēšanās Aleksandrs Kiršteins kandidēja no Zaļo un Zemnieku savienības saraksta.[22]
Kopš 2007. gada strādā ka pašnodarbinātais arhitekts-konsultants.[1] Ir arī Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes loceklis.[23] 1997. gadā apbalvots ar Francijas Nacionālā Nopelna ordeni, 2000. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ir arī apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.[1] Precējies, dēli Gints, Kārlis, Jānis.[3] Intereses - modernā māksla, kā arī Latvijas upes un ezeri.[2] Pārvalda latviešu, angļu un krievu valodas.
[izmainīt šo sadaļu] Atsauces
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 1,8 1,9 Aleksandrs Kiršteins. Virtuālā enciklopēdija. Latvijas ļaudis uz 21. gadsimts sliekšņa. Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 2,9 Aleksandrs Kiršteins. Latvijas Republikas Augstākās Padomes LTF frakcijas deputātu klubs. Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Saeimā ievēlēto Tautas partijas pārstāvju biogrāfijas. delfi.lv (2002-10-23). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ AP deputāti, kas balsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Virtuālā enciklopēdija. Latvijas ļaudis uz 21. gadsimts sliekšņa. Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā..
- ↑ Latvijas Republikas valdības sastāvs 1995.gada 21.decembris — 1997.gada 13.februāris. Latvijas Republikas Ministru kabinets. Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā..
- ↑ Latvijas Republikas valdības sastāvs 1997.gada 13.februāris — 1997.gada 7.augusts. Latvijas Republikas Ministru kabinets. Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā..
- ↑ 6.Saeimas laikā apstiprinātās valdības. delfi.lv (2006-08-09). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ LNNK izslēdz no partijas piecus biedrus. diena.lv (1997-05-10). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā..
- ↑ Latvijas novērotāji Eiropas Parlamentā. Ārlietu ministrija. Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Kosačovs: Kiršteina izteikumi par Krieviju ir provokatīvi. apollo.lv (2005-12-21). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojums. delfi.lv (2005-05-25). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Kiršteins: Nevajadzētu atkārtot 1940. gada kļūdas.... apollo.lv (2005-05-25). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Aleksandru Kiršteinu izslēdz no Tautas partijas. delfi.lv (2005-05-27). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Kiršteins: «Mani no partijas izslēdz aizmuguriski». apollo.lv (2005-05-27). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Aicina Kiršteinu atkāpties no Saeimas Ārlietu komisijas vadītāja amata. apollo.lv (2005-05-31). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Neizdodas atsaukt Kiršteinu no Saeimas Ārlietu komisijas. tvnet.lv (2005-06-02). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Kiršteins pagaidām neplāno atkāpties no Ārlietu komisijas vadītāja amata. tvnet.lv (2005-06-07). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Kiršteins prezidentes runas laikā demonstratīvi pamet zāli un aizcērt durvis. apollo.lv (2005-06-22). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Kiršteins atkāpjas no amata ar piebildi, ka Ārlietu ministrijā valda "bardaks". tvnet.lv (2005-07-15). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Lembergs nekandidēs 9.Saeimas vēlēšanās. tvnet.lv (2006-07-30). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Kandidātu saraksti un statistika. Centrālā vēlēšanu komisija. Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā..
- ↑ Zaļo un zemnieku savienības deputātu kandidātu sarakstā Saeimas vēlēšanām nebūs izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes.. www.zzs.lv (2010-07-14). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
- ↑ Samazina Latvijas Valsts radio un televīzijas centra padomes locekļu skaitu. nra.lv (2009-04-15). Atjaunināts: 2010. gada 15. jūlijā.
