Haralds Lūkins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Haralds Lūkins
Haralds Lūkins
Personīgā informācija
Dzimis 1906. gada 5. jūnijā
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1991. gada 8. februārī (84 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Vecāki Fēlikss Lūkins, Ivande Kaija
Brāļi Ivars
Māsas Silvija
Dzīvesbiedre Magdalēna (dz. Šneidere)
Bērni Ilona (1935), Ariāns (1936), Indars (1938), Ilārija (1939)

Haralds Lūkins (1906—1991) bija latviešu ārsts fitoterapeits un Austrumu medicīnas speciālists. Latvijas Rēriha biedrības dalībnieks, Tautas Saeimas deputāts (1940).

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1906. gada 5. jūnijā Rīgā acu ārsta Fēliksa Lūkina un viņa sievas Antonijas, dzimušas Melderes-Milleres (vēlāk pazīstama kā rakstniece Ivande Kaija) ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā, kuru beidza 1923. gadā un sāka studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. 1931. gadā sāka strādāt profesora E. Putniņa Ginekoloģijas un dzemdniecības klīnikā Rīgas pilsētas 2. slimnīcā, kur iepazinās un apprecējās ar ārsti Magdalēnu Šneideri. Pēc tēva nāves 1934. gadā Haralds Lūkins pārņēma viņa privātpraksi. Sākumā strādāja ar tēva homeopātiskajām zāļu receptēm, bet jau pāris gadu laikā viņš pārgāja uz savu fitoterapijas metodi, ārstēšanā lietojot ap 300 dažādu augu izcelsmes tinktūru, ekstraktu un ēterisko eļļu. Nikolajs Rērihs no Indijas viņam atsūtīja ap 30 Ājurvēdas augu preparātu. Dr. Haralds Lūkins finansēja Latvijas Rēriha biedrības grāmatu izdošanu.

1940. gada sākumā ar PSRS vēstniecības Latvijā atbalstu Rēriha biedrības izdevniecībā iznāca rakstu krājums ar nosaukumu „Литературные записки”. Līdzās Rērihu rakstiem, publikācijām par mākslu un kultūru tajā bija iekļauts arī raksts par Sarkanās Armijas visspēcību. Kad biedrības vadītājs Rihards Rudzītis atteicās kā redaktors krājumu parakstīt, par izdevuma redaktoriem pierakstīja J. Blumentālu un H. Lūkinu.[1]

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā H. Lūkins līdz tā likvidācijai 9. augustā bija laikraksta "Jaunākās Ziņas" redaktors. Viņa vārds bez piekrišanas ierakstīts t. s. Darba Tautas bloka sarakstā no Vidzemes vēlēšanu apgabala Tautas Saeimas vēlēšanās.[2] Vācu okupācijas laikā palika Latvijā un drīz pēc Vērmahta ienākšanas Rīgā Haraldu Lūkinu arestēja, taču pret galvojumu izlaida no cietuma un aizsūtīja strādāja par Ugāles pagasta ārstu. Kurzemes cietokšņa kauju laikā 1944. gada beigās viņu vēlreiz apcietināja Ventspils cietumā, taču arī šoreiz atlaida mājās. Pēc Vērmahta kapitulācijas 1945. gada maijā H. Lūkinu atkal arestēja un uz trim mēnešiem ieslodzīja filtrācijas nometnē Talsos, vēlāk Tukumā. Pēc atgriešanās Rīgā dabūja darbu kā skolu ārsts. Kad 1948. un 1949. gadā sākās represijas pret Rēriha biedrības locekļiem, Haraldu Lūkinu Valsts drošības ministrijas darbinieki arestēja vilcienā uz Vidusāziju. Pēc 11 mēnešus ilgām pratināšanām H. Lūkinu notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā, apsūdzot sadarbībā ar ārvalstu izlūkdienestiem. Sākumā viņu ieslodzīja Vorkutlagā, piedāvājot strādāt par nometnes feldšeri un "stukaču". Kad viņš no tā atsacījās, viņu nosūtīja strādāt ogļraktuvēs. Pēc Staļina nāves viņu pārcēla ārsta darbā uz Gulaga nometni pie Arhangeļskas. 1956. gada vidū Haraldu Lūkinu atbrīvoja un atļāva braukt mājās.

Pēc atgriešanās dzimtenē viņš atsāka strādāt par skolu ārstu, pēc pensionēšanās savā nelegālajā ārsta privātpraksē un vairākas reizes devās tālākās ekspedīcijās uz Āziju, vācot Vidusāzijas, Altaja, Sibīrijas un Kamčatkas ārstnieciskos augus. 1960. gados viņš uz kalniem brauca grupu sastāvā, bet beidzamos braucienos devās vienatnē (1971-1976).[3]

Mūža nogalē viņš aizgāja no ģimenes un apprecējās ar mūzikas skolotāju, ārsta praksi pārtrauca tikai 80 gadu vecumā.[2] Kad Atmodas laikā 1988. gada 6. oktobrī tika atjaunota Latvijas Rēriha biedrība, svinīgajā daļā koncertzāles Ave Sol telpās biedrības vecbiedrs Haralds Lūkins uznesa uz skatuves Rēriha Miera Karogu, saglabātu vēl no vecās biedrības laikiem Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā.

Miris 1991. gada 8. februārī Rīgā, apglabāts II Meža kapos.[4]

Viņa vecākā meita Ilona studēja agronomiju, dēls Ariāns Lūkins ilgstoši strādāja par ārstu Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīcā, Indars Lūkins par neiroķirurgu, bet Ilārija Lūkina (1939–2004) par psihiatri. Indara Lūkina dēls ir acu ārsts Fēlikss Lūkins (1975).[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Gunta Rudzīte. Latvijas Rēriha biedrības izdevumi
  2. 2,0 2,1 Lūkiniem - 100
  3. Гаральд Феликсович Лукин Inga Kārkliņa žurnāls «Новая Эпоха» №1 (12) 1997. (krieviski)
  4. nekropole.info
  5. malpils.lv Ieva Pauloviča, "Mālpils Vēstis", 2015. gada decembrī