Benzodiazepīni (BZD, BDZ) ir psihotropās vielas, kuru ķīmiskajā struktūrā ietilpst kondensēts benzola un diazepīna gredzens jeb benzodiazepīns. Pirmais benzodiazepīnu grupas nomierinošais līdzeklis, ko nejauši atklāja Leo Sternbahs, bija hlordiazepoksīds 1955. gadā, kam drīz sekoja diazepāms 1963. gadā.[1]
Benzodiazepīni paaugstina neiromediatoragamma-aminosviestskābes (GABA) efektu, kam ir nomierinoša, miegu izraisoša, pretstresa, pretkonvulsīva, muskuļu atslābinoša un amnēziju izraisoša iedarbība. Šo īpašību dēļ benzodiazepīnus izmanto medicīnā pirms operācijām un citur. Tiem ir augsts ļaunprātīgas lietošanas risks, tāpēc benzodiazepīni tiek arī stingri kontrolēti. Benzodiazepīnu ilgstoša lietošana izraisa toleranci un arī nopietnu fizisku pieradumu, atkarību ar abstinences sindromu.[2] Pacienti bieži netiek savlaicīgi informēti par atkarības problēmu.[2] Pēc 2016.-2017. gada pasaulē ārstu vidē vispār samazinājies atbalsts miega problēmu medikamentozai risināšanai.[2]
Nedrīkst lietot ilgstoši psihožu un depresiju gadījumos, jo tie ir maz efektīvi šādās situācijās.
Nedrīkst lietot ar alkoholu, jo tas potencē darbību.
Atkarībā no indikācijām un pacienta profesijas, jāpielieto vai nu centrālie, vai dienas trankvilizatori.
Benzodiazepīnus nedrīkst lietot grūtniecei 4 dienas pirms dzemdībām, var attīstīties „ļenganā bērna sindroms”.
Blakusparādību dēļ un atkarības attīstības riska dēļ benzodiazepīnus jālieto ne vairāk kā 2 – 4 nedēļas. Ilgstoša lietošana var izraisīt atmiņas pavājināšanos.
Benzodiazepīnu atcelšanu jāveic pakāpeniski samazinot devu. Strauji pārtraucot, var parādīties spēcīgs abstinences sindroms.
Nedrīkst ordinēt personām, par kurām ir informācija, ka varētu būt iepriekšējas atkarības slimības.
