Pāriet uz saturu

Dievturība

Vikipēdijas lapa

Baltu reliģija

Pamati
Dievības
Svētki
Citi jēdzieni
Mūsdienu pagānisms
Šī kaste:
Dievturības simbols — Māras krusts

Dievturība ir Ernesta Brastiņa ar domubiedriem 1925. gadā izveidota latviešu neopagānu reliģiska kustība, kuras sekotāji dēvē sevi par dievturiem. Tās pamatā ir latviešu folklorā un mitoloģijā rodamie priekšstati un to rekonstruējumi.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ernests Brastiņš un Kārlis Bregžis. "Latviešu dievturības atjaunojums" (1925).
Skats uz Lokstenes dievturu svētnīcu no gaisa

1925. gadā Ernests Brastiņš publicēja grāmatu "Latvijas Dievturības atjaunojums",[1] kuras galvenais postulāts bija šāds: "Latviešiem vajag savu latviešu reliģiju". Šī postulāta pamatā bija Raiņa atziņa: "Mūsu tautasdziesmās ir sena reliģija, kurai jākļūst par jaunu reliģiju". Bija iecerēts atjaunot un likt lietā latviešu “Dieva izpratni”.

1926. gada 26. jūlijā Garīgo lietu pārvalde apstiprināja Ernesta Brastiņa iesniegto „Latvijas Dievtuŗu Draudzes” izveides pieteikumu, un Brastiņš kļuva par draudzes pirmo dižvadoni.[2] Viņš arī sagatavoja dainu izlases „Latvju Dieva dziesmas”, „Tikumu dziesmas” u.c. grāmatas, kā arī „Ceroksli”, kurā jautājumu un atbilžu veidā apskatīti dievturības principi un dievturības pamati. Latvijas Dievturu draudzes biedru skaits pieauga un tajā iestājās Viktors Eglītis, Jēkabs Bīne, Alfreds Goba, Voldemārs Dambergs, Jānis Veselis, Jānis Medenis un daudzi citi sabiedrībā pazīstami cilvēki.[3] 1934. gada 1. decembrī latvju dievturu sadraudzes izdevuma „Labietis” 5. numura rakstā „Dievtuŗu baznīca” Viktors Eglītis minēja vajadzību dievturiem celt savu baznīcu, kam draudze jau sāka vākt līdzekļus, jo tā laika telpas Amatu biedrības zālē kļuva par šauru.[4] Pēc Latvijas okupācijas dievturības organizāciju 1940. gadā likvidēja, bet Brastiņu tā paša gada 6. jūlijā apcietināja, izsūtīja no Latvijas un 1942. gada 28. janvārī nošāva. Dievturu kustību trimdā turpināja Ernesta Brastiņa brālis Arvīds Brastiņš.[3]

1991. gadā, Latvijai atgūstot neatkarību, Latvijas dievturu draudzi atjaunoja un par tās vadītāju kļuva Eduards Detlavs.[3] 2016. gada rudenī Aizkraukles novada „Liepsalās”, netālu no kafejnīcas un veikala „Liepkalni” uz salas Daugavā „Liepkalnu” maiznīcas īpašnieks un uzņēmējs Dagnis Čākurs uzcēla Lokstenes dievturu svētnīcu. Tās arhitekts ir Ainārs Markvarts un svētnīca celta senlatviešu rijas veidolā.[5][6]

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem laika posmā no 2000. gada līdz 2013. gadam dievturu draudžu skaits ir samazinājies no 13 līdz 10.[7] 2016. gadā Latvijā pēc Latvijas Republikas Tieslietu ministrijai rīcībā esošajām ziņām par dievturiem sevi uzskatīja 695 cilvēki.[8] Viņu vidū pazīstamākie ir maestro Raimonds Pauls[9], TV dīva un teoloģijas maģistre Anna Lieckalniņa[10] un grafikas dizainers Valdis Celms, kurš ir arī Latvijas Dievturu sadraudzes goda dižvadonis.[5] Kopš 2018. gada Latvijas Dievturu sadraudzes dižvadoņa amatā darbojas Andrejs Broks.

Ticība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dievturība ir panteiska reliģija. Visas dievības tiek uzskatītas par Dieva (Visuma un galīgās īstenības) aspektiem. Galvenās dievības dievturības teoloģijā ir Dievs, Laima un Māra, kuru funkcijas savukārt sadalītas citiem teiksmu tēliem. Māra izpaužas kā ūdens dievība Jūras māte, Ūdens māte, Upes māte, kā arī daudzi citi dabas objektu un stihiju personificējumi. Laima savas funkcijas dala ar Dēklu un Kārtu.

Mūsdienu Dievturība atšķiras no vēsturiskās latviešu reliģijas. Piemēram, nekas neliecina, ka latviešu pagāni būtu atzinuši dievību trīsvienību, savukārt Dievturībā Dievs, Māra un Laima ir trīsvienība. Dievturu teoloģijā ir atzīti vairāki dievību un jēdzienu triumvirāti.

Rudens beigas un ziemas sākums tiek pieņemts kā mirušo senču piemiņas laiks. Tumšajā rudens laikā cilvēki deva pārtiku saviem mirušajiem tuviniekiem sakarā ar "dabas izmiršanu" vai kā pateicības žestu par labu ražu vasarā.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Rigai uzdāvināja pieminekli (krievu valodā)». DELFI. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-10-02. Skatīts: 2013-01-17.
  2. ↑ "Ozoliņš G. Dievturība Latvijā". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 07.03.2019)
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 «Dievtuŗu vēsture». Latvijas Dievtuŗu Draudze. Skatīts: 2017. gada 24. janvārī.
  4. ↑ Viktors Eglītis (1939. gada 29. septembris). A. Goba. red. "Dievtuŗu baznīca". Labietis (Ernests Brastiņš) (Nr. 5): 82. lpp.
  5. ↑ 5,0 5,1 «Valdis Celms: Būt par latvieti man ir Dieva dots uzdevums». Saknes debesīs. Latvijas Televīzija. Lsm.lv. 2015. gada 6. septembris. Skatīts: 2017. gada 24. janvārī.
  6. ↑ Sandra Dieziņa (2017. gada 17. janvāris). “Liepsalās” atklās dievturu svētnīcu. Latvijas Avīze. Atjaunināts: 2017. gada 24. janvārī.
  7. ↑ http://data.csb.gov.lv/pxweb/lv/visp/visp__ikgad__politika/PR0130.px/table/tableViewLayout1/?rxid=a79839fe-11ba-4ecd-8cc3-4035692c5fc8[novecojusi saite]
  8. ↑ Ziņojums par Tieslietu ministrijā iesniegtajiem reliģisko organizāciju pārskatiem par darbību 2016. gadā. Latvijas Republikas Tieslietu ministrija. Skatīts: 2017. gada 7. februārī
  9. ↑ Atis Rozentāls (2010. gada 1. jūnijs). Vērienīga reliģiska pasākuma reklāmai izmanto Raimonda Paula vārdu. Diena. Atjaunināts: 2012. gada 26. jūnijā. "Es jau vispār esmu no tiem, kas pie ugunskuriem ar mietiem un cirvjiem – no dievturiem!"
  10. ↑ «Anna Lieckalniņa par tradīcijām». Delfi. 2014. gada 20. jūnijs. Skatīts: 2017. gada 24. janvārī. Tā kā dievturībai pievēršu lielu uzmanību, tad man nozīmīgi svētki ir īstie saulgrieži — no 21. uz 22. jūniju.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dievturība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dievturība&oldid=4159639"