Disociatīvās vielas ir halucinogēnu klase, kas izmaina maņu uztveri un rada distancēšanās sajūtu (disociāciju) starp cilvēku un viņam aptverošo vidi. Tas notiek signālu bloķēšanas dēļ, kas apziņu sasaista ar citām smadzeņu daļām.[1] Lai gan daudzi apstākļi šo parādību var izsaukt, disociatīvās vielas ir unikālas ar to, ka tās ierosina tādus halucinogēnos procesus kā sensoro deprivāciju, disociāciju, halucinācijas, kā arī sapņiem un transam līdzīgu stāvokļus.[2]
Šī disociatīvo vielu iedarbība rodas no tā, ka tās ir NMDA receptoru antagonisti. Liela daļa disociatīvo vielu bez halucinogēnās aktivitātes ir depresanti, kas izraisa sedāciju, analgēziju, anestēziju un ataksiju, kā arī kognitīvos un atmiņas traucējumus, to vidū arī amnēziju. Atsevišķas disociatīvās vielas, kas iedarbojas uz dopamīna un opioīdu receptoriem, var rosināt labsajūtu.
↑Tamminga, C. A.; Tanimoto, K.; Kuo, S.; Chase, T. N.; Contreras, P. C.; Rice, K. C.; Jackson, A. E.; O'Donohue, T. L. (1987). "PCP-induced alterations in cerebral glucose utilization in rat brain: Blockade by metaphit, a PCP-receptor-acylating agent". Synapse 1 (5): 497–504. doi:10.1002/syn.890010514. PMID2850626.(angliski)
