Jānis Reinbergs (grafiķis)

Vikipēdijas lapa
Jānis Reinbergs
Dzimis 1937. gada 3. februārī (87 gadi)
Tautība latvietis
Nozares grafika

Jānis Reinbergs (dzimis 1937. gada 3. februārī) ir latviešu grafiķis. 1963. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Strādājis par māksliniecisko redaktoru izdevniecībā „Liesma” (1965—1967), par asociēto profesoru Latvijas Mākslas akadēmijā (1998—2002). No 1970. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.[1]

Daiļrade[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jāņa Reinberga daiļrades centrā — „monumentalizēts, emocionāli un psiholoģiski sarežģīts cilvēka tēls, īstenots atturīgā, rūpīgi izkoptā reālistiska zīmējuma koncepcijā”.[2] Viens no galvenajiem Reinberga radošās darbības virzieniem, kas aizsākas jau ar diplomdarbu — sešiem politiskajiem plakātiem — ir plakātu māksla, kurā prasmīgi izmantots portrets. Spilgts piemērs ir Latvijas Zemnieku savienības 5. Saeimas vēlēšanu plakāts ar Kārļa Ulmaņa portretu. Latvijas Zemnieku savienības atzinības rakstā māksliniekam 1994. gada 15. jūnijā par to teikts: “Domājam, ka J. Reinberga plakāts bija viens no pirmajiem plakātiem, kas mūsu tautas atmodas sākumā atveidoja K. Ulmaņa tēlu. Uzskatām, ka mākslinieks J. Reinbergs ar savu darbu ir devis vērā ņemamu ieguldījumu mūsu valsts vēstures apzināšanā.”

Jānis Reinbergs portretējis arī latviešu rakstniekus un māksliniekus, to vidū Eduardu Veidenbaumu, Frici Bārdu, Raini, Andreju Upīti, Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Regīnu Ezeru, Jūliju Federu, Kārli Miesnieku, Aleksandru Dembo u.c. Reinberga mākslā liela uzmanība pievērsta portretiskajai līdzībai, tāpēc viņa zīmējumi bieži izmantoti mācību līdzekļos. Tā, piemēram, pamatojoties uz Eduarda Veidenbauma vienīgo fotogrāfiju, mākslinieks radījis mums pazīstamo dzejnieka tēlu, kāds tas redzams vairāku paaudžu skolas mācību grāmatās. Reinbergs ir noformējuma autors arī Raiņa kopoto rakstu trīsdesmit sējumiem.

Jānis Reinbergs strādājis arī pasteļglezniecībā. Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorija 1996. gada 5. augustā izteikusi māksliniekam pateicību par Lambārtes baznīcai un Iecavas lūgšanu namam radītajām altārgleznām. Reinberga darbi atzinīgi vērtēti arī ārpus Latvijas robežām, piemēram, viens no diviem bīskapa Meinarda portretiem dāvināts pāvestam Jānim Pāvilam II viņa vizītes laikā Latvijā 1993. gadā un joprojām ir aplūkojams Vatikānā.

Viens no nozīmīgākajiem Jāņa Reinberga mākslinieciskajiem veikumiem ir dalība Latvijas Republikas naudas zīmes — lata — grafisko zīmējumu (Daugavas ainava, latviešu etnogrāfiskā sēta, burinieks, Krišjānis Barons u.c.) un ūdenszīmju izstrādē, par ko 1993. gadā māksliniekam piešķirta Latvijas Augstākās Padomes medaļa, bet 1996. gadā — Latvijas Bankas atzinība par ieguldījumu valsts naudas zīmes tapšanā.

Jānis Reinbergs darbojies arī grāmatu grafikā, kur augsti novērtēta viņa ilustrāciju sižetiskā daudzveidība un precīzais zīmējums. Viņš ir autors Latviešu nacionālo bruņoto spēku pirmā komandiera pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa portreta grafiskajam zīmējumam, kas pārnests plaknē, izmantojot tērauda frēzēšanas tehnoloģiju. Pieminekli veidojis tēlnieks Gļebs Panteļejevs, un tas skatāms Esplanādē. Par dalību šajā projektā Reinbergs saņēmis pateicību no Kalpaka pieminekļa fonda.

Jāņa Reinberga profesionālā darbība saistīta ar dalību gan Latvijas, gan starptautiska mēroga izstādēs — Rīgā, Tbilisi, Pēterburgā, Maskavā, Minskā, Viļņā, Tallinā, Varšavā, Budapeštā, Diseldorfā, Kubā, Parīzē un citviet pasaulē. Francijā mākslinieka darbi bijuši skatāmi Luvrā. Viņa zīmējumi atrodas mākslas kolekcijās Krievijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Japānā un Vatikānā, arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Latvijā notikušas daudzas Reinberga personālizstādes (Rīgā, Talsos, Ventspilī, Bauskā, Dobelē, Valkā, Tukumā, Irlavā u.c.).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Jānis Reinbergs | www.makslinieki.lv | (LRSP) Radošo savienību profesionālo mākslinieku reģistrs». www.makslinieki.lv. Skatīts: 2019-01-10.
  2. Reihmane Laima. Reinbergs Jānis. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Latvijas Enciklopēdija, 1996. 214.lpp.