Kaļiņingradas jautājums

Vikipēdijas lapa
Kaļiņingradas apgabals (tumši zaļā krāsa) un Krievijas pārējā Eiropas teritorija (gaiši zaļā krāsā)

Kaļiņingradas jautājums (vācu: Kaliningrad-Frage, krievu: Калининградский вопрос, lietuviešu: Kaliningrado klausimas, poļu: Kwestia Kaliningradu) ir politisks jautājums par Kaļiņingradas apgabala turpmāko statusu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācieši 1945. gadā, bēgot no tuvojošās Sarkanās armijas, kāpjam uz kuģa F.S.S. Wedel Kēnigsbergā, lai dotos uz Rietumu Vāciju

1945. gadā Potsdamas konferencē tika nolemts sadalīt Vācijai tolaik piederošo Austrumprūsijas provinci, kuras ziemeļu daļu uz 50 gadiem nodeva PSRS pārvaldībā, kas 1946. gadā to iekļāva Krievijas PFSR sastāvā un par godu Mihailam Kaļiņinam nosauca par Kaļiņingradas apgabalu, bet Kēnigsbergu pārdēvēja par Kaļiņingradu, kā arī nomainīja visus pārējos apgabala vietvārdus. Apgabala toreizējie vācu, lietuviešu un latviešu iedzīvotāji pēc Staļina rīkojuma tika izraidīti un viņu vietā nometināti kolonisti no Krievijas Tambovas, Rjazaņas, Penzas un Orlas apgabaliem.[1][2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta 2. pusē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSKP CK ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs esot piedāvājis Lietuvas Komunistiskās partijas sekretāram Antanam Sņečkum Kaļiņingradas apgabalu iekļaut Lietuvas PSR, bet Sņečkus esot no tā atteicies, nevēlēdamies krasi mainīt Lietuvas PSR etnisko sastāvu, republikā iepludinot ap miljons krievu.[3]

1990. gadā, Vācijai atkalapvienojoties, tā oficiāli atteicās no pretenzijām uz visām kādreizējām Vācijas zemēm uz austrumiem no Oderas. Padomju Savienības prezidents Mihails Gorbačovs esot piedāvājis Kaļiņingradu pārvērst par īpašo vācu ekonomisko zonu, bet pēc vairākiem gadiem Krievijas prezidents Boriss Jeļcins to esot piedāvājis Vācijai apmaiņā pret vairāku desmitu miljardu dolāru parādu norakstīšanu, tomēr darījums nenotika, un vēlāk abas puses šādu sarunu esamību noliedza.[3]

1990. gados tika dibināta Baltijas republikāniskā partija, kuras mērķis bija Kaļiņingradas apgabalā pasludināt neatkarīgu valsti, kā arī izveidotas vairākas vācu organizācijas, kas sekmēja dažu desmitu vāciešu pārcelšanos uz Kaļiņingradas apgabalā ar nolūku tur dibināt vācu apmetnes, tomēr, par Krievijas prezidentu kļūstot Vladimiram Putinam, gan partija, gan organizācijas tika likvidētas kā Krievijas likumiem neatbilstošas.[3]

21. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaļiņingradas jautājums atkārtoti aktualizēts 2002. gadā, notiekot sarunām par Latvijas un pārējo Baltijas valstu iespējamo uzņemšanu NATO, kas gadījumā, ja Lietuva tiktu uzņemta NATO, nozīmētu, ka visas valstis, ar ko Kaļiņingradas apgabalam ir sauszemes robeža, būtu NATO dalībvalstis. Kā viens no variantiem izskanēja iespējamība, ka Vācija Kaļiņingradas apgabalu varētu atgūt apmaiņā par Krievijas parāda dzēšanu.[4]

2014. gadā Viļņas Austrumeiropas studiju centra analītiķis Laurīns Kasčūns izteicās, ka, Krievijai, anektējot Krimu un mēģinot pretendēt uz citām teritorijām Austrumukrainā, pastāv iemesls Kaļiņingradas apgabala statusa pārskatīšanai, ko juridiski un politiski pamatoti varētu veikt Potsdamas konferences dalībnieces — Lielbritānija un ASV, tomēr pietrūkstot politiskās gribas. Savukārt Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politisko zinātņu institūta pasniedzējs Toms Janeļūns uzskatīja, ka jautājuma izvirzīšanai par Potsdamas līgumu un Kaļiņingradas statusu neesot politiska pamata, jo neviena valsts nepretendē uz Kaļiņingradas apgabala teritoriju, un arī paša Kaļiņingradas apgabalā nav separātisma pazīmju. Viņaprāt, Kaļiņingradas jautājuma aktualizēšana varētu izraisīt ģeopolitisku krīzi.[5][6]

2017. gadā Lietuvas Seima deputāts Lins Balšis pauda viedokli, ka varētu izvirzīt jautājumu par Kaļiņingradas apgabala statusu, un tas varētu kļūt par demilitarizētu teritoriju, kas paliktu Krievijas sastāvā, taču uzturētu ciešākus tirdzniecības sakarus ar Eiropu. Lietuvas Ārlietu ministrija no Balša izteikumiem norobežojās, paziņojot, ka „tā neizvirza jautājumu par Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabala statusu”.[7]

Reaģējot uz Krievijas 2022. gada iebrukumu Ukrainā, Polijas ģeogrāfisko nosaukumu standartizācijas komisija ieteica Kaļiņingradu turpmāk saukt tikai tās tradicionālajā poļu valodas nosaukumā — par Kralovecu (poļu: Królewiec), savu lēmumu pamatojot ar to, ka „pašreizējais krievu valodas nosaukums ir mākslīgs veidojums, kam nav saistības ne ar pašu pilsētu, ne ar reģionu”, bet Mihails Kaļiņins, kura vārdā pilsēta un apgabals nosaukts, ir „noziedznieks, kas cita starpā ir atbildīgs par poļu masu slepkavībām Katiņā”, un viņa pieminēšanai Polijā ir „negatīvs raksturs”.[8] 2023. gada maijā Latvijas Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija ieteica Kaļiņingradas krieviskā nosaukuma "Kaļiņingrada" vietā lietot Karaļauči vai Kēnigsberga.[9]

Ironizējot par aneksijas referendumiem Krievijas okupētajā Ukrainā, pēc internetā sarīkota joka referenduma tika paziņots, ka 97,9% Kaļiņingradas apgabala iedzīvotāju esot balsojuši par apgabala nosaukuma maiņu uz Krāloveca (čehu: Královec) un pievienošanos Čehijai.[10][11]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ Franks Gordons (1989. gada 7. jūnijs). "Kēnigsbergā, Kaļiņingrada, Karalauči". Laiks (Nr. 45): 8. lpp.
  2. ↑ Edgars Andersons (1991). "Kā Narva, Pečori un Abrene tika iekļauta Krievijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā". Latvijas Vēsture (Nr. 1): 50.—59. "1946.gadā par godu Mihailam Ivanovičam Kaļiņinam, toreizējam Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākās Padomes priekšsēdētājam, Kēnigsberga tika pārdēvēta par Kaļiņingradu. Vietējie vācu, lietuviešu un latviešu iedzīvotāji no jaunā Kaļiņingradas apgabala tika izvesti. Viņus nomainīja krievi no Centrālas Krievijas apgabaliem, un visi vēsturiskie vietvārdi tika aizstāti ar mākslīgiem krievu nosaukumiem. Teritorija pilnībā tika rusificēta un Kēnigsberga no mierīgas tirdzniecības ostas un universitātes pilsētas pārvērsta par galveno jūras bāzi. 1970.gadā tajā bija 218.000 iedzīvotāju."
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 Elmārs Barkāns. «Krievijai no Kaļiņingradas bija jāizvācas jau 1995. gadā.». jauns.lv, 2023. gada 17. septembris. Skatīts: 2018. gada 6. septembrī.
  4. ↑ P.K. (2002. gada 13. aprīlis). "Vai Vācija pirks Kaļiņingradu?". Laiks (Nr. 15): 9. lpp.
  5. ↑ Politologs: Kurš atgādinās Krievijai, ka Kaļiņingrada tai vairs nepieder?. Diena. 2014. gada 19. septembris. Atjaunināts: 2018. gada 6. septembrī.
  6. ↑ «Politologs: Kas atgādinās Krievijai, ka Kaļiņingrada tai vairs nepieder?». tvnet.lv. LETA. 2014. gada 19. septembris. Skatīts: 2023. gada 17. septembrī.
  7. ↑ Ārlietu ministrija: Lietuva neizvirza jautājumu par Kaļiņingradas apgabala statusu. Diena. 2017. gada 30. janvāris. Atjaunināts: 2018. gada 6. septembrī.
  8. ↑ Elmārs Barkāns. «"Kaļiņins bija noziedznieks": Polijā kādreizējos Karaļaučus pārdēvē par Kralovecu». TV3, 2023. gada 9. maijs. Skatīts: 2023. gada 17. septembrī.
  9. ↑ «Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija iesaka Krievijas Kaļiņingradas eksklāva krieviskā nosaukuma "Kaļiņingrada" vietā lietot Karaļauči vai Kēnigsberga». www.vvc.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2023-05-17.
  10. ↑ «Lai gūtu pieeju jūrai, Čehija anektē Kaļiņingradu; pāvests neiebilst». Delfi. 2022. gada 9. oktobris. Skatīts: 2023. gada 17. septembrī.
  11. ↑ Artjoms Konohovs. «Prāgā izsmej Krievijas referendumus Ukrainā, paziņojot par apvienošanos ar Kaļiņingradu». Latvijas Sabiedriskais medijs, 2022. gada 12. oktobris. Skatīts: 2023. gada 17. septembrī.

Papildu literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kaļiņingradas_jautājums&oldid=3986601"