Sakas pils

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Piemiņas stabs Sakas pils vietā. 2009. gads.
Sakas pils mūrējuma fragments.
Sakas pils aizsaggrāvis, kas savieno vecupes meandru ar Tebras upi.

Sakas viduslaiku pils (latīņu: Saccze, vācu: Sacken) bija Kurzemes bīskapa vasaļa pils. Tā atradās Tebras labajā krastā, ~100m no Tebras satekas ar Durbi, Sakas augštecē. Tebras un Durbes satekas pretējā krastā pretī pilij atrodas kuršu pilskalns. Bet ~200m uz dienvidiem atrodas Sakas luterāņu baznīca.

Pils apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakas pilij nav zināms ne tās pastāvēšanas laika plāns, ne arī vēlāki pilsdrupu uzmērījumi. Pils celtņu un sienu virszemes daļa nav saglabājusies.

Pils celta uz 150x90m lielas ziemeļu-dienvidu virzienā orientētas pussalas Tebras vecupes ielokā. Pussalas dienvidu galā atrodas ~3m augsts zemes pacēlums. Uz tā redzamas Sakas pilsdrupu mūrējuma paliekas. Iespējamo pils vietu iezīmē atsevišķi akmeņi, kas paceļas virs pļavas velēnas. Pēc reljefa var nojaust, ka pils plānā ir bijusi kvadrātiska ~28x28m liela. Iespējams, ka rietumu pusē atradies ~8m plats dzīvojamais korpuss. Pils celta no lieliem, neapstrādātiem laukakmeņiem. Atsevišķas ķieģeļu šķembas kurmju rakumos norāda uz to, ka logu un durvju ailas bijušas veidotas no ķieģeļiem.

Gar pils rietumu pusi iet vecais Aizputes - Ventspils ceļš, bet iepretīm pilij atradies tilts pār Tebru No šī ceļa nozarojas taka, kas ved uz pils vietu. Ja tā iet pa kādreizējo ceļu uz pili, tad tādā gadījumā ieejas vārtiem pilī vajadzētu atrasties tās dienvidu sienā.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saka ir bijusi Kurzemes bīskapa vasaļa pils. Kā Kursas Piemares zemes pilsnovada jeb kiligundas centrs Saka (latīņu: Kiligunde Saceze) tika minēta jau 1230. gada kuršu līgumā ar Romas pāvesta vicelegātu Balduīnu no Alnas. Kad Livonijas ordenis un Kurzemes bīskaps 1253. gadā sadalīja kuršu zemes, Sakas novads (Sacken) nonāca bīskapa valdījumā. Jau šī līguma noslēgšanas laikā Kuldīgā 1353. gada 4. aprīlī ordeņa mestrs Eberhards no Zainas un bīskaps Heinrihs kopīgi izlēņoja saviem vasaļiem kuršu zemes. Saka tika izlēņota ordeņa vasalim Valteram un bīskapa vasalim kuršu tulkam Nikolajam Kursim. 1360. gadā bīskaps Johans Sakas muižu izlēņoja brāļiem Alvīnam un Heinriham no Jodingas. 1386. gadā bīskaps Oto izlēņoja Arnoldam Lindalim kopā ar citām muižām arī Saku, tadēļ kādā 1395. gada dokumentā viņš dēvēts par Sakas Arnoldu (latīņu: Arnoldus de Sacken). Bīskaps atļāvis to nostiprināt ar mūriem (mit muren, na sinem wolgefallen). Balstoties uz šo dokumentu, var pieņemt, ka šajā laikā sākusies Sakas pils celtniecība. Tiek uzskatīts, ka pili šeit bīskaps licis celt, lai nodrošinātu netraucētu kuģojamo satiksmi pa Tebru un Saku.

Uzskata, ka no Sakas pils nosaukuma ir radies Kurzemes dižciltīgo Osten-Zakenu dzimtas (Osten genant Sacken) vārds. Šīs dzimtas valdījumā Sakas pils atradās vismaz no 1522. līdz 1714. gadam.

Otrā Ziemeļu kara laikā, lai bloķētu kuģošanu pa Saku un Tebru, zviedri aizsprostoja Sakas grīvu, nogremdējot laivas ar akmeņiem. 1660. gada janvārī kurzemnieku un pilteniešu rotas uzbruka Sakas pilij, kurā bija nocietinājusies zviedru karaspēka daļa. Ar artilērijas atbalstu straujā triecienā pils tika ieņemta. Domājams, ka pēc šiem postījumiem Sakas pils vairs netika atjaunota. Jau 19. gadsimta sākumā Sakas pils mūra paliekas vairs nebija redzamas. Visādā ziņā marķīza Pauluči albuma zīmējumos tie neparādās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A. Caune, I. Ose, "Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons", Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 2004. 436-437 lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]