Prūsijas Karaliste

Šis raksts ir par vācu karalisti. Par citām jēdziena Prūsija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Königreich Preußen Prūsijas Karaliste Karaliste ↓ 1701 – 1918 ↓ Karogs Ģerbonis Himna Borussia (1820–1830) Preußenlied (1830–1840) Location of Prūsijas Karaliste Prūsijas Karaliste 1815. gadā Pārvaldes centrs Berlīne Kēnigsberga (1806–1807) Valoda(s) vācu valoda latīņu valoda (līdz 1806. gadam) Reliģija protestantisms, katolicisms, jūdaisms Valdība Absolūtā monarhija (līdz 1848. gadam) Daļēja konstitucionālā monarhija (no 1848. gada) Ķeizars  - 1701–1713 (pirmais) Frīdrihs I  - 1888–1918 (pēdējais) Vilhelms II Prūsijas Ministru Prezidents  - 1848 (pirmais) Ādolfs Heinrihs fon Arnims-Boicenburgs  - 1918 (pēdējais) Makss fon Bādens Likumdevējs Prūsijas landtāgs  - augšpalāta Herrenhaus  - apakšpalāta Abgeordnetenhaus Vēsturiskais laikmets Jaunais imperiālisms Pirmais Pasaules karš  - Frīdriha I kronēšana 1701. gada 18. janvārī  - Prūsijas konstitūcija 1848. gada 5. decembrī  - Pasludināta Prūsijas brīvvalsts 1918. gada 18. novembrī Platība  - 1871 348 779 km² Iedzīvotāju skaits  - 1756. gadā 4 500 000   - 1871. gadā 24 689 000       Blīvums 70,8 /km²  (183,3 /mi²)  - 1910. gadā 40 169 219  Nauda Reihstālers (1701—1750) Tālers (1750—1857) Marka (1873–1914) Papīra marka (1914—1918) Priekšteces: Pēcteces: Polijas—Lietuvas ūnija Prūsijas hercogiste Brandenburgas markgrāfiste Holšteinas hercogiste Hannoveres Karaliste Neišateles kantons Dancigas brīvpilsēta Dānija Prūsijas brīvvalsts Polijas Otrā republika

Prūsijas teritorija impērijas laikā

Prūsijas ģerbonis

Prūsijas Karaliste (vācu: Königreich Preußen) bija viena no vācu valstīm Centrāleiropā Jaunajos laikos, pastāvēja no 1701. gada līdz 1871. gadam (Vācijas Impērijas sastāvā līdz 1918. gadam).

Prūsijas Karaliste izveidojās pēc tam, kas Brandenburgas-Prūsijas valdnieks, Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs III 1701. gadā sevi kronēja par Frīdrihu I, pirmo karali Prūsijā.

XVIII gadsimts

Vairāku gadu desmitu laikā pēc izveidošanās Prūsijas Karaliste vēl bija ļoti vāja: iedzīvotāji un tautsaimniecība bija smagi cietuši gan Trīsdesmitgadu kara, gan buboņu mēra dēļ. Taču enerģiskais karalis Frīdrihs I, īstenoja virkni reformu, kuras drīz vien deva rezultātus un valsts labklājība pieauga.

Frīdrihs Vilhelms I

Viņa dēls Frīdrihs Vilhelms I, dēvēts arī par "Zaldātu ķēniņu" (Friedrich Wilhelm I Hohenzollern, Soldatenkönig, 1688—1740) veltīja daudz enerģijas armijai. Pēc viņa iniciatīvas pirmo reizi tika ieviests regulārās armijas princips. Karaļa absolūtā vara un lieliskā militārā organizācija deva iespēju Prūsijai izveidot un uzturēt valsts iedzīvotāju skaitam neproporcionāli lielu armiju. Prūsijas armijas skaitliskais sastāvs, attiecībā pret valsts kopējo iedzīvotāju skaitu, bija apmēram trīsdesmit reizes lielāks, nekā Polijā—Lietuvā. Taču arī valsts pārvaldē Frīdrihs Vilhelms I ieviesa stingru kārtību, ar to radot vēl vienu populāru kategoriju — "prūšu birokrātiju".

Frīdrihs II

Prūsija ekonomiskā, politiskā un militārā ziņā turpināja nostiprināties, kad pie varas 1740. gadā nāca Frīdriha Vilhelma I dēls Frīdrihs II, dēvēts par Lielo, kā arī par Veco Frici (Friedrich II Hohenzollern, Friedrich der Große, Alter Fritz, 1712.—1786.). Viņa vadībā Prūsija nekavējās savu uzkrāto militāro potenciālu izmantot un iebruka Hābsburgu pārvaldītajā Silēzijā, līdz ar to uzsākot Karu par Austrijas mantojumu un Septiņgadu karu. Šo karu dēļ Prūsijai izdevās Silēziju anektēt. Saimnieciskā ziņā tas bija nozīmīgs ieguvums, jo šis Eiropas reģions bija apveltīts ar derīgiem izrakteņiem, auglīgu zemi un plaukstošām pilsētām (Vroclava, Katovice u.c.), kuru ekonomisko pamatu veidoja rūpniecība. Karš par Austrijas mantojumu ievadīja arī ap gadsimtu ilgstošu politisku un militāru konfliktu starp Prūsiju un Austriju, neraugoties uz to, ka tās abas bija divas Svētās Romas impērijas sastāvdaļas. Tas gan nebija šķērslis Prūsijai, kopā ar Austriju un Krieviju piedalīties Polijas pirmajā sadalīšanā 1772. gadā.

Neskatoties uz savu kareivīgumu Eiropas procesos, Frīdriha II iekšpolitikā iezīmējās zināmas liberālisma un apgaismības tendences. Tā, piemēram, viņa valdīšanas laikā Prūsija bija atvērta imigrantiem no citām Eiropas valstīm, kur tie tika vajāti reliģisku vai citu iemeslu dēļ. Piemēram, Prūsija kļuva par mājvietu daudzām hugenotu ģimenēm, kuras glābās no vajāšanas Francijā un citās pret protestantismu noskaņotās valstīs. Frīdriha II uzraudzībā tika veiktas arī izglītības reformas: izveidota jauna pamatizglītības sistēma (ģimnāzija), kuras pamatprincipus drīz vien pārņēma citas Eiropas valstis.

Frīdrihs Vilhelms II

Nākamais Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II (Friedrich Wilhelm II Hohenzollern, 1744—1797) tika kronēts 1786. gadā un turpināja priekšgājēju agresīvo politiku — anektēja arī citas Polijas teritorijas nākamajās Polijas sadalīšanās. Viens no iniciatoriem starpvalstu koalīcijas izveidošanai pret revolucionāro Franciju, taču būdams arī reālpolitiķis, veikli pamanījās 1795. gadā ar Franciju noslēgt seperātu mieru.

XIX gadsimts

Prūsijas karogs (1892—1918)

Frīdrihs Vilhelms III

1797. gadā Prūsijas tronī kāpa Frīdrihs Vilhelms III (Friedrich Wilhelm II Hohenzollern, 1770—1840) apvienoja Prūsijā Luterāņu un Reformatoru baznīcas vienotā Evaņģēliski kristīgajā baznīcā. 1805. gadā, neraugoties uz noslēgto vienošanos ar Vīnes galmu, saglabāja neitralitāti, kad Napoleona Bonaparta vadītā Francijas armija iebruka Austrijā, taču tas nelīdzēja un Prūsijai nācās iestāties karā. Pilnīgu sagrāvi Prūsijas armija cieta no Francijas karaspēka Napoleona I vadībā Jēnas-Auerštetes kaujā 1806. gadā. Karalis Frīdrihs Vilhelms III, glābjoties, ar visu ģimeni pat bija spiests patverties Mēmelē (Klaipēdā).

Saskaņā ar Tilzītes miera līgumu (1807), Prūsija zaudēja apmēram pusi savas teritorijas, tai skaitā tikpat kā visas Polijas sadalīšanā iegūtās zemes. Turklāt karalim tika uzlikts pienākums atbalstīt Franciju tās cīņā pret Apvienoto Karalisti.

Smagā sakāve piespieda Prūsiju apzināties, ka kādreiz veiktās valsts reformas nekalpo mūžīgi, valsts pārvaldē, ekonomikā un citās jomās nepieciešamas jaunas pārmaiņas. Nākamajos gados tika atcelta dzimtbūšana, pašvaldībām tika piešķirtas daudz plašākas pašpārvaldes tiesības, bet ebrejiem tika atļauts kļūt par pilntiesīgiem pilsoņiem. Tāpat tika ieviesta brīva tirdzniecība ar citām valstīm.

Arī politiskā situācija Eiropā kļuva Prūsijai labvēlīgāka. Napoleona I 1812. gada kampaņa Krievijas Impērijā beidzās ar sakāvi. Tas ļāva Prūsijai izstāties no savienības ar Franciju un tā pievienojās Sešu koalīcijai cīņā pret franču okupāciju. Prūsijas karaspēka veiksmīgā darbība Vaterlo kaujā (1815) maršala fon Blihera vadībā bija izšķiroša franču karaspēka sagrāvē. Līdz ar to Prūsija bija lielā mērā atjaunojusi ticību pati sev un reabilitējusi savu politisko nozīmi Eiropā.

Vīnes kongresā, Prūsija, kā kompensāciju par tās ieguldījumu Napoleona I galīgajā sakāvē, atguva visas zaudētās teritorijas, bet vēl papildus tai tika piešķirtas Reinzemes, Vestfāles un dažas citas teritorijas. Šis bija nozīmīgs solis visā tālākajā Eiropas vēsturē, jo tādējādi Prūsija ieguva ar akmeņoglēm, dzelzs rūdu un citiem izrakteņiem bagāto Rūras apgabalu, kas ļāva Vācijai īstenot rūpniecisko revolūciju un radīt bāzi moderna bruņojuma veidošanai.

Frīdrihs Vilhelms IV

1840. gadā Prūsijas tronī kāpa Fridriha Vilhelma III vecākais dēls Frīdrihs Vilhelms IV (Friedrich Wilhelm IV Hohenzollern, 1795—1861). Tika mazliet samazināta cenzūra, 1847. gadā Prūsijā sanāca pirmais parlaments (Savienotais landtāgs), kurā bija pārstāvēta aristokrātija lauku muižniecība (junkuri) un birģeri (buržuā), taču sākoties 1848. gada revolucionārajiem notikumiem karalis uzreiz to atlaida un turpmāk ne par kādu parlamentārisma izpausmēm Prūsijā nevarēja būt ne runas. 1850. gadā gan karalim tomēr nācās atkal sasaukt parlamentu, taču to ierobežoja visai striktā konstitūcija un augstais vēlētāju mantas cenzs (vēlēšanu tiesības bija ļoti mazam skaitam valsts pilsoņu).

Vilhelms I

1858. gadā par Prūsijas reģentu karaļa slimības dēļ kļuva tā brālis Vilhelms I (Wilhelm I Friedrich Ludwig, 1797—1888), kurš kronējās 1861. gadā. Viņa valdīšana pielīdzināma viktoriānismam Anglijā — buržuā uzplaukums un pilnīgs konservatīvisms. 1862. gadā par Prūsijas kancleru iecēla Oto fon Bismarku.

Nacionālisma uzplūdos Šlēsvigas un Holšteinas vācieši sāka pieprasīt apvienošanos ar pārējām vācu zemēm. 1864. gadā Prūsija atņem Dānijai Holšteinu, Šlēzvigu un Lauenburgu. 1866. gadā Prūsija izprovocēja karu ar Austriju, tādēļ Vācijas dienvidos izformēja vācu valstu Reinas savienību, kas ievērojami samazināja Austrijas ietekmi uz vācu valstīm. 1867. gadā Prūsija izveidoja Ziemeļvācijas valstu savienību (Norddeutscher Bund). Austrija pārtapa par Austroungārijas impēriju.

1870. gadā Prūsija izprovocēja Franciju uz karu par Spānijas mantojumu — 1871. gadā Prūsija sakauj Franciju, anektē Elzasu un Ziemeļlotringu. 1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, netālu no Parīzes, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par Vācijas imperatoru, tika proklamēta Vācijas Impērija.

Prūsijas monarhi

Galvenais raksts: Prūsijas karaļi

Skatīt arī

• Hoencollernu dinastija
• Prūsijas valdnieku uzskaitījums

Interesanti

• Frīdriham II piedēvē teicienu: "Ja tev iepatīkas kaimiņa province un tava armija ir pietiekami spēcīga, lai to sagrābtu, dari to — pēc uzvaras atradīsies simtiem juristu, kuri kvēli pierādīs, ka tev uz to bijušas visas tiesības."

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Prūsijas Karaliste.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• www.Preussen-Chronik.de
• www.Koenigreich-Preussen.de
• Detaillierte Karte beider Teile Preußens um 1635 (Preußen königlichen Anteils und Herzogtum Preußen)