Pāriet uz saturu

Polijas—Lietuvas ūnija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Polija—Lietuva)
Serenissima Res Publica Coronae Regni Poloniae Magnique Ducatus Lithuaniae
(Rzeczpospolita Obojga Narodów,
Рѣч Посполита
)

Polijas—Lietuvas kopvalsts
(jeb "Abu Tautu Republika", Žečpospolita)

 

1569 – 1795
 

 

Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Si Deus nobiscum, quis contra nos
Location of
Location of
Polijas—Lietuvas ūnija ar vaivadiju poliskajiem nosaukumiem
Pārvaldes centrs Varšava
Valoda(s) poļu, latīņu un rutēņu
Reliģija Romas Katoļu, pareizticība, Uniātu baznīca, jūdaisms
Valdība Vēlēta monarhija
Karalis Sigismunds II Augusts (Jagaiļa dinastija)
Stefans Batorijs
Augusts II Stiprais
Staņislavs Poņatovskis
Vēsturiskais laikmets Jaunie laiki
 - Dibināta 1569
 - Likvidēta 1795
 - Polijas dalīšanas
Platība
 - 1650 1 000 000 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1650. gadā 11 000 000 
     Blīvums 11 /km² 

Polijas—Lietuvas ūnija jeb Abu Tautu Republika (kopvalsts), (poļu: Rzeczpospolita Obojga Narodów), īsāk Kopvalsts (Žečpospolita) (rzecz pospolita, Рѣч Посполита), oficiāli Suverēnā Polijas Karalistes kroņa un Lietuvas lielhercogistes Republika (latīņu: Serenissima Res Publica Coronae Regni Poloniae Magnique Ducatus Lithuaniae), bija federāla vēlētā monarhija, kas pastāvēja no 1569. līdz 1795. gadam. Tās sastāvā ar dažādām administratīvās pakļautības formām ietilpa arī tagadējās Latvijas zemes — Pārdaugavas Livonijas hercogiste (līdz 1629. gadam), Inflantijas vaivadija (līdz 1772. gadam), Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals (līdz 1795. gadam).

Pamatraksts: Ļubļinas ūnija
Karaļa Sigismunda Augusta parakstītais pergaments par Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanu Polijas—Lietuvas ūnijā (1569)
Lietuvas lielkņaziste, 1654
Ar sarkanu iezīmētas Polijas kroņa zemes 1635. gadā

Nosaukums cēlies no latīņu valodas: res publica — poliski rzecz pospolita, kas neapzīmēja valsts politisko iekārtu mūsdienu izpratnē, bet to, ka Lietuvas lielkņaziste un Polijas Karaliste ir atsevišķi subjekti (res privatae) kopīgā valstī, kurā ietilpa Lietuvas lielkņazistes zemes, Polijas Karalistes zemes, Karaļa Prūsija, Prūsijas hercogiste un Livonija. No valststiesību viedokļa šāds valsts pārvaldes modelis atbilst "kopvalsts" (latīņu: condominium, angļu: commonwealth) nosaukumam.

Ūniju izveidoja 1569. gadā, Ļubļinas ūnijā apvienojoties Polijas Karalistei un Lietuvas dižkunigaitijai, kurās kopš 1385. gada Krēvas ūnijas valdīja Jagaiļa dinastija. Polijas Sejms 1563.-64. gadā apsprieda jautājumu par ciešāku ūniju ar Lietuvu. Lai arī Lietuvas augstmaņi pretojās šai idejai, bezbērnu karaļa Sigismunda II paziņojums, ka pēc nāves viņš visu varu atstās Polijas kronim, nozīmēja, ka Lietuvai jāsāk sarunas ar poļiem, kas beidzās ar 1569. gada vienošanos. Sigismunds II Polijai pievienoja līdz šim Lietuvas pārvaldīto Ukrainu un Podļašijas daļu.[1]

Lai arī ūnija lielā mērā ierobežoja Lietuvas iepriekšējo neatkarību, Polijas militārais spēks tai deva iespēju pastāvēt vēl gandrīz 200 gadus. Lietuva saglabāja savu pārvaldes aparātu, armiju, valsts kasi, naudu, tiesas sistēmu un likumdošanu. 1588. gadā pieņemtie trešie Lietuvas statūti palika spēkā līdz 1840. gadam. Lietuvā oficiālo lietoto rutēņu valodu pakāpeniski aizvietoja Polijā lietotā latīņu un poļu valodas. Apvienotajā Sejmā Lietuvas augstmaņiem bija 48 no 167 vietām, un Senātā 27 no 140. Karaļa vēlēšanas parasti notika Polijas teritorijā, un valdnieka atsevišķa kronēšana Lietuvā vairs nenotika. 1673. gadā pieņēma lēmumu par katra trešā Sejma noturēšanu Grodņā, Lietuvas teritorijā.[1]

Lietuviešu pretestība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi Lietuvas magnāti ūniju uztvēra kā Lietuvas pazemojumu, un protestēja pret milzīgo dienvidu teritoriju atņemšanu. Bezvaras laikos, kad atbilstoši jaunajai ūnijas konstitūcijai notika karaļa vēlēšanas (1572-73, 1575-75, 1586-87), Lietuvas magnāti centās atgūt zaudētās zemes un palielināt savu ietekmi Sejmā.

Padļašiju iepriekšējos gadsimtos jau bija pārpoļojuši imigranti no Mazovijas, un tā jutās labi Polijas sastāvā. Lielāks pārsteigums lietuviešiem bija Volīnijas aristokrātu vēlme pievienoties Polijai. Volīnija bija saglabājusi ievērojamu autonomiju Lietuvas sastāvā. Tās aristokrāti nāca no Kijivas Krievzemes augstmaņu dzimtām. Volīniešu dzimtām bija cieši laulību sakari ar Polijas augstmaņu dzimtām. Kā pareizticīgie, tie nevarēja Lietuvā ieņemt augstākos valsts amatus. Izņēmums bija pareizticīgais Konstantins Ostrožskis, kurš 1512. gadā kļuva par Viļņas kastelānu un 1522. gadā par Traķu vaivadu. 1563. gadā Sigismunds II atcēla šo aizliegumu. Volīnieši arī uzskatīja, ka militāri spēcīgākā Polija tos labāk aizsargās pret Krievijas un Krimas tatāru reidiem. 1572. gadā Volīnijas šļahta sapulcējās Luckā, kur apstiprināja savu palikšanu Polijas pakļautībā. Arī Kijivas zemju augstmaņu sejmiks 1572. gadā apstiprināja savu vēlmi palikt Polijas pakļautībā. Volīnijas augstmaņu dzimtu (Ostrogski, Zbaraski, Višniovecki, Zaslavski, Čartorijski) pārstāvji drīz sāka ieņemt vadošos amatus Polijā.[2]

Redzot Sigismunda II nāves tuvošanos, Radvilu un Hodkeviču dzimtu vadoņi 1572. gadā noslēdza vienošanos, kas paredzēja dzimtu vadoņu paziņošanu par pāriešanu no kalvinisma uz katolismu, kā arī imperatora Maksimiliāna II dēla, erchercoga Ernesta kandidatūras atbalstīšanu Polijas un Lietuvas ūnijas valdnieka vēlēšanās. Ernestu bija paredzēts apprecināt ar Sigismunda II māsu Annu Jagelonu un ievēlēt par Lietuvas lielkņazu, tā piespiežot poļus viņu ievēlēt arī par Polijas karali. Ja viņu plāns izdotos, Lietuvas magnāti no jaunā karaļa gaidīja Polijai 1569. gadā pievienoto zemju atdošanu Lietuvai. Plāns neizdevās, jo Anna nevēlējās tajā piedalīties, bet Maksimiliāns II baidījās, ka tas varētu izraisīt Polijas-Lietuvas karu.[2]

Ņemot vērā vietējās muižniecības pilnīgi nevēlēšanos atgriezties Lietuvas sastāvā, lietuvieši drīz pārstāja pieprasīt zaudēto zemju atgūšanu, taču izmantoja katru izdevību, lai poļiem par to atgādinātu. Kad 1601. gadā poļi pieprasīja Lietuvai finansiāli atbalstīt dienvidu teritoriju aizsardzību pret tatāru reidiem, lietuvieši atbildēja, ka atņemot Volīniju, Podļašiju un Kijivu, poļi paši ir uzņēmušies visas šo zemju aizsardzības izmaksas.[2]

Pretēji Ļubļinas ūnijas noteikumiem, lietuvieši veica nesaskaņotu ārpolitiku ar Krievijas caristi. 1572. gadā viņi nesaskaņojot ar poļiem bija gatavi uzaicināt Krievijas pārstāvi piedalīties karaļa vēlēšanās. Šis piedāvājums bija saistīts ar Lietuvas vajadzību pagarināt pamieru ar Krieviju, kam bija jābeidzas 1573. gada vasarā. 1587. gadā lietuvieši, atkal nesaskaņojot ar poļiem, noslēdza 15 gadu pamieru ar Krieviju.

Lietuva uzskatīja, ka līdz ar 1566. gada Grodņas ūnijas noslēgšanu, visa Livonija atrodas tās pakļautībā. Tikmēr poļi to uzskatīja par Polijas-Lietuvas kopīgi pārvaldītu teritoriju. Lietuvas ambīcijas izbeidza Livonijas ziemeļu zaudēšana Krievijai 1577. gadā, un Stefana Batorija veiksmīgais pretuzbrukums. Stefans Batorijs paziņoja, ka ir no jauna iekarojis Livoniju, un neatzīst iepriekšējās vienošanās. Viņam arī izdevās iegūt Rīgu, noslēdzot Drohičinas līgumu.

Ļubļinas ūnija likvidēja Lietuvas Sejmu, kura atjaunošanu lietuvieši nepieprasīja, taču sākot ar 1577. gadu sasauca lietuviešu augstmaņu sapulces, kas apsprieda budžeta jautājumus. Šīs sapulces sasauca neregulāri un pavisam izbeidza 17. gadsimta otrajā pusē. Lietuvieši arī sākotnēji pieprasīja, lai katrs otrais (vai trešais) ūnijas Sejms notiek viņu teritorijā – Brestā vai Grodņā, kā arī aicināja karali daļu laika pavadīt Lietuvā. Ūnijas Sejmus Lietuvā sāka sasaukt tikai 1673. gadā, un arī tad neregulāri.

1587. gada karaļa vēlēšanās, kad Sejms sašķēlās, balsojot par Sigismundu III un erchercogu Maksimiliānu III, Lietuvas augstmaņi kā trešo kandidātu piedāvāja Krievijas caru Fjodoru I, ko poļi tūlīt noraidīja. Lai piekristu Sigismunda III ievēlēšanai, lietuvieši 1588. gada sākumā pieprasīja poļiem atzīt viņu noslēgto 15 gadu pamieru ar Krieviju, atzīt Livonijas piederību Lietuvai, un akceptēt jaunos Lietuvas statūtus, kuros bija nostiprinātas Lietuvas atsevišķā identitāte.[2]

1618. gada pamiera rezultātā atgūtās zemes (oranžā krāsā)

Pēc pēdējā Jagellonu dinastijas valdnieka nāves, 1572. gadā ūnija kļuva par konstitucionālu monarhiju. Pēc Konstitūcijas apspriešanas un pieņemšanas (1569-1573) tika juridiski apstiprināts karaļa ievēlēšanas princips. No franču izcelsmes karaļa Anrī (Henrika) Valuā tika panākti t.s. Henrika artikuli (1573), kas liedza karalim turpmāk noteikt sev pēcnācēju tronī; Sejms ieguva tiesības „uz visiem laikiem brīvi ievēlēt karali“. Šis dokuments vairāk nekā 20 pantos reglamentēja karaļa un Sejma tiesības un galīgi noformēja kārtu pārstāvniecības politisko sistēmu kā šļahtas republiku jeb vaivadiju federāciju.

1576.-1586. gadā valdīja karalis Stefans Batorijs kurš izrādījās veiksmīgs karavadonis, uzvarot Livonijas karā un atgūstot daļu Maskavijai zaudēto zemju. Daļa lietuviešu magnātu vēlējās izlīgt ar Maskaviju, 1576. gada karaļa vēlēšanās izvirzot Ivana IV un 1587. gadā Fjodora I kandidatūras.

1587.-1632. gadā valdīja karalis Sigismunds III Vāsa (1592.-1599. arī Zviedrijas karalis), kas aktīvi veicināja katoļu kontrreformāciju un Maskavijas juku laikā mēģināja panākt kontroli pār Maskavijas troni. 1605.-15. gada kara rezultātā ūnija atgūst sen zaudēto Smoļensku un plašas pierobežas zemes. 1592. gadā Sigismunds III mantoja Zviedrijas troni, no kura pēc dažiem gadiem tika gāzts. Sigismunds III tādēļ ilgstoši karoja ar saviem zviedru radiniekiem. Poļu-zviedru karš, kura sākumā ūnija guva vairākas lielas uzvaras, beidzās ar Rīgas ostas zaudēšanu, kas negatīvi ietekmēja Lietuvas preču eksportu. Ar 1629. gada Altmarkas pamieru Zviedrija ieguva Livonijas ziemeļu daļu.[1]

Konfesiju attiecības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kristīgo konfesiju dominētie reģioni, 1573

Luterānisms valstī ienāca galvenokārt no Livonijas un Prūsijas. Virkne Lietuvas augstmaņu personīgi apmeklēja Vitenbergas Universitāti kur klausījās Lutera lekcijas. 1540. gadā Žeimelē atklāja pirmo protestantu baznīcu. 1555. gadā Viļņā atvēra pirmo luterāņu baznīcu. 1553. gadā firsts Nikolajs Radvils pārgāja kalvinismā, kas kļuva ļoti populārs lielkņazistē.[3]

Protestantisms veicināja kultūras attīstību. 1547. gadā Kēnigsbergā iznāk pirmā drukātā grāmata lietuviski - Martīna Mažvīda katehisms. 1562. gadā Simons Budnijs ar Radvilu atbalstu Ņasvižā nodrukā luterāņu katehismu rutēņu valodā. 1572. gadā protestantu muižnieks Vasils Cjapinskis rutēņu valodā nodrukā Jauno Derību. 1590. gadā Kēnigsbergā Jonas Bretkūnas izdod Bībeli lietuviski. 1653. gadā ar Jonuša Radvila atbalstu Ķēdaiņos lietuviski izdod kalvinistu katehismu un psalmus.

1578. gadā Viļņā protestantu konfesijas paziņoja par savienības izveidošanu. Tajā apvienojās kalvinisti, lietuviešu brāļu draudzes (Unitariāņi) un luterāņi. No savienības draudzēm trīs atradās mūsdienu Lietuvā un trīs Baltkrievijā. 1600. gadā lielkņazistē bija ap 260 protestantu baznīcas. To lielākā daļa atradās valsts rietumos un ziemeļos, tikai 10 baznīcām atrodoties uz austrumiem no Minskas. Katoļu pretestības dēļ protestantiem neizdevās nodibināt savu universitāti. 1625. gadā Ķēdaiņos atvēra protestantu skolu, uz kuru devās galvenokārt lietuvieši, kamēr Sluckas skolu apmeklēja rutēņi. Sluckas protestantu skola pastāvēja līdz 1917. gadam.[3]

1572. gadā 16 Lietuvas senatori (gandrīz 3/4) bija protestanti un vēl 3 bija ortodoksi. Taču 1632. gadā jau visi Lietuvas senatori bija katoļi, taču drīz ortodoksu un protestantu augstmaņi atkal ieguva vairākas Senāta vietas. Vendenes kastelāns Nikolajs Korfs Senātā pārstāvēja luterāņus. Par nekatolisko augstmaņu vadoni izvirzījās Jonušs Radvils, kas bija audzināts lietuviešu un rutēņu kultūrā. Lai arī kalvinists, viņš bija ortodoksu aizstāvis. 1645. gadā viņš apprecēja ortodoksās Moldāvijas princesi Mariju Lupu. Vitebskas apgabalā dominēja ortodokso Oginsku dzimta, Mscislavā Statkēviču dzimta.[3]

1569. gadā Lietuvā sāka darboties jezuīti, iezīmējot aktīvas kontrreformācijas sākumu. Lielu daļu jezuītu skolu atvēra rutēņu ortodoksu un protestantu apdzīvotajās zemēs. 1585. gadā jezuīti atver skolu Polockā, 1586. gadā Ņasvižā, 1616. gadā Oršā, 1623. gadā Brestā, 1625. gadā Minskā, 1648. gadā Vitebskā.

Ortodoksās baznīcas satraukums par straujo muižniecības pāriešanu protestantīsmā bija viens no iemesliem, kāpēc tā piekrita Brestas ūnijas noslēgšanai 1595. gadā. Līdz 1632. gadam ortodoksija Polijas-Lietuvas ūnijā oficiāli nepastāvēja, taču protestantiem Radviliem piederošajā Sluckā turpināja darboties vairāki desmiti ortodoksu baznīcu.

Lai pretotos kontrreformācijai un draudiem citu konfesiju muižniecības varai, 1599. gadā ortodoksi un protestanti Viļņā paziņoja par alianses – ģenerālās konfederācijas izveidošanu, turpmāk aizstāvot savas intereses katoliskajā ūnijas Sejmā un Senātā. Sākotnējos ticības konfliktus aizvietoja aizvien ciešāka sadarbība. Ortodoksu un protestantu augstmaņu dzimtas turpināja saradoties, kristot dēlus vienā vai otrā konfesijā. Protestantu garīdznieki pasniedza Viļņas ortodoksu skolā, bet ortodoksu spiestuves izdeva protestantu grāmatas. Protestanti un ortodoksi kopīgi aizstāvēja Jūlija kalendāra turpmāku izmantošanu, kas tiem bija svarīgs tirdzniecībai ar Jūlija kalendāru lietojošo Rīgu. Lai apmierinātu ortodoksu augstmaņu prasības, 1632. gada 31. oktobrī karalis Vladislavs IV atļāva izveidot Mogiļevas-Mscislavas eparhiju ar centru Mogiļevā. Ortodoksiem arī atļāva uzturēt baznīcas un klosterus Viļņā, Traķos, Brestā, Minskā, Polockā un Sluckā. Tas nozīmēja, ka paralēli Brestas ūnijas izveidotajai Uniātu baznīcai atkal izveidojas neatkarīga ortodoksu baznīca. Tas pastiprināja konfliktus ar katoļu baznīcu, ortodoksiem pieprasot atdot iepriekš konfiscētās baznīcas un klosterus. Ar Jonuša Radvilas atbalstu, Viļņas ortodoksi no uniātiem atguva trīs baznīcas.[3]

Dažādo konfesiju attiecības katastrofiski izmainīja “Plūdi” - ūnijas kari ar Ukrainas kazakiem, Krieviju un Zviedriju. Krievi un kazaki izpostīja protestantu un katoļu ticības namus, sagrāva tipogrāfijas. Katoļi uzskatīja ortodoksus par nodevējiem, kas vēlas pāriet Krievijas pakļautībā, bet protestantus par nodevējiem, kas Jonuša Radvila vadībā bija noslēguši Ķēdaiņu ūniju ar Zviedriju. Protestantu muižniecības lielākā daļa drīz pārgāja katolismā. Pēdējais protestantu senators katolismu pieņēma 1664. gadā. Pēdējo ievērojamo protestantu magnātu 1669. gadā piespieda izvēlēties starp uniātu baznīcu vai katolismu, kuru viņš pieņēma. Pēc 1667. gada daudzi protestanti bēga uz Krieviju, kur pārgāja ortodoksijā.[3]

1632.-1634. gadā notiek Smoļenskas karš ar Krieviju. 1652. gadā ūnijas Sejms pieņēma „veto“ tiesības, kas turpmāk paralizēja valsts pārvaldi, jo viena deputāta veto varēja nobloķēt visa Sejma lēmumus.

1655. gadā sākās Otrais Ziemeļu karš, kura laikā Lietuva īslaicīgi izstājās no ūnijas ar Poliju un noslēdza Ķēdaiņu ūniju ar Zviedriju. Olivas miera līgums šo ūniju anulēja, atjaunojot savienību ar Poliju. 1667. gadā noslēgts Andrusovas pamiers ar Krieviju, kas ieguva Austrumukrainu (ar Kijivu) un Smoļensku. Polija-Lietuva zaudēja lielvalsts statusu.

1700. gadā ūnija kopā ar Krieviju un Dāniju sāka karadarbību pret Zviedriju, uzsākot Lielo Ziemeļu karu. Sakšu negaidītais uzbrukums Rīgas virzienā tika atsists Spilves kaujā. 1701. gadā zviedru armija sakāva poļu un lietuviešu armijas, ieņemot Varšavu. Ūnija noslēdza mieru ar Zviedriju. 1709. gadā Poltavas kaujā Zviedrija tika militāri sakauta, ūnija atjaunoja karadarbību pret Zviedriju.

Ukrainas zaudēšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1591.-1593. gadā notika kazaku sacelšanās hetmaņa Kosinska vadībā. 1594.-1596. gadā notiek jauna ukraiņu kazaku sacelšanās hetmaņa Naļivaiko vadībā. 1596. gadā tiek noslēgta Brestas ūnija starp pareizticīgo un katoļu baznīcām, kas izraisa neapmierinātību daļā pareizticīgo. Jaunizveidotās uniātu baznīcas aktivitāte radīja pretreakciju no tradicionālās pareizticīgās baznīcas, kas sevišķi izpaudās Kreisā krasta Ukrainā. Magnātu īpašumu milzīgā izplešanās un politiskā vara radīja neapmierinātību ukraiņu sīkmuižniecībā. Nemierīgo kazaku vadoņi aizvien biežāk pieprasīja lielāku politisko ietekmi ūnijā.

Kazaku galvenais uzdevums bija aizsargāt Ukrainas stepes. Taču Sigismunda III un Vladislava IV laikā viņus sūtīja karot uz Livoniju, Prūsijas hercogisti, Moldāviju un Maskaviju. Ūnijas karaļiem kazaku karaspēka izmantošana ļāva apiet problēmu, ko radīja Sejmu nevēlēšanās piešķirt līdzekļus regulārās armijas palielināšanai. Kazaku skaits strauji pieauga, 1611. gadā pārsniedzot 30 000. Sejmi nepiešķīra līdzekļus viņu uzturēšanai, un mājupceļā uz Ukrainu viņi bieži nodarbojās ar laupīšanām Lietuvā. Kazaki arī veica nesankcionētus laupīšanas reidus Krimas hanistes un Osmaņu impērijas teritorijās, tā izraisot šo valstu pretuzbrukumus. 1616. gadā kazaki iebruka Krimā, nodedzinot Kefi. 1617. gadā 50 000 turku un tatāru, kopā ar 24 000 Moldāvijas un Vallahijas kareivju atbildēja, iebrūkot ūnijā. Iebrukums beidzās pēc tam, kad saņēma solījumu sodīt un ierobežot kazakus. Reāli tas bija grūti izdarāms, jo ūnijai drīz atkal vajadzēja kazaku karaspēku. 1625. gada Kurukivskas līgums atkal mēģināja ierobežot kazaku patvaļu. Neatļautajos reidos iesaistītajiem kazakiem piešķīra amnestiju, ļāva pašiem ievēlēt savu hetmani, taču reģistrēto kazaku skaitu samazināja līdz 6000 (1630. gadā līdz 8000), aizliedza turpmākus reidus pret tatāriem un turkiem, nereģistrētajiem kazakiem liekot atgriezties mājās. Kazaki, kas pēc 1629. gada pamiera ar Zviedriju atgriezās Ukrainā, redzēja, ka viņiem vairs nav militārā dienesta un peļņas iespēju, un tiem jākļūst par parastiem zemniekiem, dzimtļaudīm. 1630. un 1637.-38. gados izcēlās jauni kazaku dumpji. Karalis Vladislavs IV 1638. gadā sodīja kazakus, samazinot to skaitu līdz 2000 un atņēma tiem tiesības ievēlēt savu hetmani.[4]

1648. gadā sākās kazaku sacelšanās Bohdana Hmeļnicka vadībā. 1654. gadā Ukrainas kazaki lūdza palīdzību Krievijas caristei.

Pamatraksts: Polijas dalīšanas

Pēc Lielā Ziemeļu kara 18. gadsimta sākumā ūnija militāri un saimnieciski bija kļuvusi tik vāja, ka praktiski kļuva par Krievijas Impērijas protektorātu. 1772. gadā notika pirmā Polijas dalīšana starp Krieviju, Austrijas erchercogisti un Prūsijas Karalisti. Krievija ieguva baltkrievu un latviešu (Latgales) zemes, Austrija - Galīciju, Prūsija - Rietumprūsiju. Ūnija zaudēja 1/3 savas teritorijas un pusi iedzīvotāju. Nākamās "dalīšanas" notika 1793. un 1795. gados, pilnībā iznīcinot Polijas un Lietuvas neatkarību.

Ūnijas administratīvais dalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mūsdienu valstis vai to daļas, kas savā laikā atradās Polijas-Lietuvas kopvalsts pakļautībā

Polijas-Lietuvas kopvalstī ietilpa reģioni ar atšķirīgu vēsturi, reliģiju un kultūru.

Polijas kroņa zemes ("kroņa") zemes:

  • Lielpolija (Wielkopolska) — Polijas karalim pakļautās rietumu provinces pie Poznaņas
  • Mazpolija (Małopolska) — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās dienvidu provinces pie pirmās galvaspilsētas Krakovas
  • Mazovija (Mazowsze) — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās vidienes provinces pie otrās galvaspilsētas Varšavas
  • Podlēzija (Podlasie, burtiski "poļiem (ļahiem) padotā zeme") — pēc 1569. gada Polijas karalim ("Kronim") pakļautās austrumu provinces tagadējās Belostokas apkārtnē, ko agrāk apdzīvoja jātvingi
  • Ukraina (Kresy Wschodnie, burtiski "Austrumu nomale") — Polijas karalim ("Kronim") pakļautās robežzemes tagadējās Ukrainas vidus un dienvidu daļās starp Dņepras un Dņestras upēm, kurā ietilpa Podole (Podolija, tagad Ukrainas Hmeļnickas apgabals, Vinnicas apgabals) un Dzikie Pola (burtiski "Mežonīgie lauki" - tagadējā Austrumukraina, ieskaitot Zaporoże — "Aizkrāces").

Lietuvas dižkunigaitijas (lielkņazistes) zemes:

Kā autonomas teritorijas Polijas-Lietuvas kopvalstij pakļāvās arī

Valsts pārvalde

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1573. gada vēlēšanu norise Žečpospolitas Seimā t.s. zelta brīvības laikmetā

Valsti pārvaldīja vēlēts karalis un divi - Krakovas un Viļņas - Seimi. Delegātus uz Seimu izvirzīja provinču un vojevodistu Seimikos.

Līdzās kārtējām seimiku sapulcēm, kas apsprieda un lēma vietējas nozīmes jautājumus, parādījās īpašas sapulces - t.s. pirmsseima jeb vēlēšanu seimiki un atskaites seimiki. Pirmsseima seimiku sasauca stārasts pēc karaļa universāla pasludināšanas; sēdēs piedalījās karaļa pārstāvis, kurš informēja par Seima sasaukšanas iemeslu. Vēlēšanu seimikā tika ievēlēti delegāti uz Seimu un tika izstrādāta un apstiprināta šo delegātu rīcības instrukcija, ko tie saņēma rakstiskā veidā. Tas bija visa seimika viedoklis, kuru delegātam vajadzēja bez ierunām ievērot. Tātad viena vai divu delegātu protests Seimā pret kādu priekšlikumu bija nevis konkrētās personas viedoklis, bet gan vesela novada šļahtas viedoklis. Atskaites seimiki sanāca pēc Seima darba beigām, kad delegāti ziņoja par seimika instrukciju izpildi un Seima lēmumiem. XVI gs. Žečpospolitā darbojās aptuveni 70 seimiku.

Savus ziedu laikus Žečpospolitas šļahtas republika piedzīvoja XVI gs beigās un XVII gs. Kopš XVII gs. vidus pietika ar viena delegāta protestu, lai Seims lēmumu nevarētu pieņemt (t.s. liberum veto tiesības). Aizvien biežāk Seims beidzās bez rezultātiem tieši šādu protestu dēļ. Laikā no 1652. līdz 1736. gadam šādi beidzās 26 Seimi (no tiem apmēram puse liberum veto tiesību dēļ, bet otra puse gadījumu - kad Seims tā arī nevarēja nonākt pie kopsaucēja). Tā kā valstij līdzekļi tomēr bija vajadzīgi, tad šos un arī citus svarīgus jautājumus izlēma apgabalu seimiki. Līdz ar to var teikt, ka Polijā kārtu pārstāvniecība ne tikai ierobežoja karaļa varu, bet nopietni kavēja valsts attīstību.

Pastāvīgi darbojošās pārstāvniecības institucijas vairākos līmeņos ir visai unikāla parādība viduslaiku Eiropā. No malas tā var izskatīties pēc anarhijas, taču šī sistēma nodrošināja ideālu dzīvi provincēs un to uzplaukumu - t.i. ideālu iekšpolitisko dzīvi. Taču šīs sistēmas nenoliedzams trūkums bija valsts ārpolitikas un centralizācijas paralizēšana, kas noveda pie valstiskās patstāvības zaudēšanas XVIII gs. beigās.

1791. gadā Seims pieņēma jaunu konstitūciju. Tika likvidētas karaļu vēlēšanas (tās paredzētas tikai dinastijas izzušanas gadījumā); tika likvidētas liberum veto tiesības; magnāti zaudēja savas īpašās privilēģijas; tika nostiprināta centrālā izpildvara, pilsētas ieguva tiesības tikt pārstāvētas Seimā, pilsētnieki ieguva tiesības ieņemt augstākos garīdznieku amatus un iegūt virsnieku dienesta pakāpes (dzimtbūšana netika atcelta). Taču kaimiņvalstis neļāva Žečpospolitai atgūties un gūt reformu rezultātus.

Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki 1569.-1795.

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sigismunds II Augusts

Atjaunošanas mēģinājumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centieni atjaunot valstiskumu izpaudās kā 1830.-1831. gadā (Novembra sacelšanās) un 1863.-1864. gadā (Janvāra sacelšanās).

20. gadsimtā bijušās Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijā izveidojās 4 valstis: Lietuvas republika, Polijas republika, Baltkrievijas republika un Ukrainas republika. Šodienas Polijas Republika uzskata sevi par Žečpospolitas vēsturisko mantinieci.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]