Pirmais pasaules karš

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Pirmais Pasaules karš)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmais pasaules karš
WWImontage.jpg
Pulksteņa rādītāja virzienā no augšas: Rietumu frontes tranšejas; britu tanks Mark IV šķērso tranšeju; britu karaliskās flotes kaujas kuģis Irresistible slīkst pēc sadursmes ar mīnu Dardaneļu kaujā; kareivji gāzmaskās ar Vickers ložmetēju; divplāksnis Sopwith Camel lidojumā.
Datums 1914. gada 28. jūlijs1918. gada 11. novembris
Vieta Eiropa, Āfrika un Tuvie Austrumi (epizodiski arī Ķīna un salas Klusajā okeānā)
Iznākums Sabiedroto uzvara. Beidz pastāvēt Vācijas impērija, Krievijas impērija, Osmaņu impērija un Austroungārijas impērija. Jaunu valstu izveide austrumu un centrālajā Eiropā.
Iegansts Erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšana 28. jūnijā, kā rezultātā Austroungārija pieteica karu Serbijai un Krievija uzsāka mobilizāciju pret Austroungāriju 29. jūlijā.
Karotāji
Sabiedrotie:
Flag of Russia (bordered).svg Krievijas impērija
Flag of France.svg Francija
Flag of the United Kingdom.svg Britu impērija
Flag of Italy (1861-1946).svg Itālija
Flag of the United States (1912-1959).svg ASV
un citi sabiedrotie
Centrālās lielvalstis:
Austria-Hungary-flag-1869-1914-naval-1786-1869-merchant.svg Austroungārija
Flag of the German Empire.svg Vācijas impērija
Karogs: Osmaņu impērija Osmaņu impērija
Flag of Bulgaria.svg Bulgārija
Komandieri
Flag of Russia (bordered).svg Nikolajs II
Flag of Russia (bordered).svg Aleksejs Brusilovs
Flag of France.svg Žoržs Klemanso
Flag of France.svg Žozefs Žofrs
Flag of France.svg Ferdinands Fošs
Flag of France.svg Roberts Nivels
Flag of the United Kingdom.svg Herberts Henrijs Askvits
Flag of the United Kingdom.svg Sers Duglass Hegs
Flag of the United Kingdom.svg Sers Džons Džellikou
Flag of Italy (1861-1946).svg Viktors Emanuels III
Flag of Italy (1861-1946).svg Luidži Kadorna
Flag of Italy (1861-1946).svg Armando Diazs
Flag of the United States (1912-1959).svg Vudro Vilsons
Flag of the United States (1912-1959).svg Džons Peršings
Austria-Hungary-flag-1869-1914-naval-1786-1869-merchant.svg Francis Jozefs I
Austria-Hungary-flag-1869-1914-naval-1786-1869-merchant.svg Konrāds von Hēcendorfs
Flag of the German Empire.svg Vilhelms II
Flag of the German Empire.svg Erihs fon Falkenhains
Flag of the German Empire.svg Pauls fon Hindenburgs
Flag of the German Empire.svg Reinhards Šērs
Flag of the German Empire.svg Ērihs Ludendorfs
Ottoman flag.svg Mehmeds V
Ottoman flag.svg Ismails Envers
Ottoman flag.svg Mustafa Kemals Ataturks
Flag of Bulgaria.svg Ferdinands I
Zaudējumi
Miruši:
5 520 000
Ievainoti: 12 831 000
Bezvēsts pazuduši: 4 121 000
Miruši:
4 386 000
Ievainoti: 8 388 000
Bezvēsts pazuduši: 3 629 000

Pirmais pasaules karš bija globāls bruņots konflikts starp Sabiedrotajiem Antantes vadībā vienā pusē un Centrālajām lielvalstīm otrā pusē, kas ilga no 1914. gada 28. jūlija līdz 1918. gada 11. novembrim. Karš tika dēvēts arī par Lielo Karu, Nāciju karu un Karu, kas izbeigs visus karus.[1] Kara rezultātā sabruka Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas impērijas. Radikāli izmainījās Eiropas politiskā karte, rodoties daudzām jaunām valstīm.[2]

Neviens cits iepriekšējais konflikts nebija mobilizējis tik daudz karavīru, un neviena cita konflikta laikā nebija notikušas tik daudz cīņas karalaukā. Kad karš beidzās, tas kļuva par otru asiņaināko cīņu cilvēces vēsturē (pēc Taipinu sacelšanās), kaut arī tas tika pārspēts jau pēc vienas paaudzes — Otrajā pasaules karā.

Karam bija raksturīgs pozīciju karš Rietumu frontē, kur karavīri ilgstoši tika ieslodzīti ierakumos aizsardzības taktikas dēļ. Vairāk nekā 9 miljoni kareivju krita karalaukā vai nomira no ievainojumiem, apmēram 3 miljoni karagūstekņu gāja bojā nepietiekamas barības un slimību dēļ. Nepietiekamas barības, genocīda un slimību dēļ gāja bojā 4,6—5,3 miljoni civiliedzīvotāju. Starp citiem vērā ņemamiem notikumiem, tika uzsākta pirmā masīva bumbu izmešana no gaisa un viena no gadsimta pirmajām liela apmēra civiliedzīvotāju masveida slepkavošanām kā viens no modernās karošanas aspektiem. Strauji attīstījās jaunu un iznīcinošu ieroču izmantošana — sāka lietot tankus, lidmašīnas, ložmetējus un ķīmiskos ieročus.

Cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austroungārijas duālajā impērijā aizvien lielāku neapmierinātību ar vāciešu un ungāru varu izrādīja slāvu tautas. Austrijas zemēs par neatkarību sapņoja čehi, kamēr Serbijas karaliste apdraudēja impērijas pozīcijas Balkānos. Impērijas lēmumu par kara nepieciešamību vadīja bailes par iekšējo stabilitāti un reģionālās ietekmes zaudēšanu. Austroungārijas ģenerālštāba priekšnieks Francs Konrāds fon Hecendorfs vēlējās karu ar nelielajām Balkānu valstiņām, primāri Serbiju, lai izplestu impērijas robežas dienvidslāvu zemēs, kā arī dzēstu 1866. gada Austrijas-Prūsijas kara sekas. Kara nepieciešamību pret Serbiju atbalstīja arī Ārlietu ministrs Leopolds fon Berhtolds.

Par formālo kara iemeslu kalpoja tas, ka 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrila Princips atentātā nogalināja Franci Ferdinandu, Austrijas hercogu un Austroungārijas troņmantinieku, par ko Austrija vainoja Serbiju.[3][4]

Vācijā valdīja bailes no Francijas un Krievijas alianses, ko pastiprināja 1913. gadā apstiprinātā Krievijas armijas modernizācijas programma. Ģenerālštāba priekšnieks 1914. gada jūlijā informēja ķeizaru Vilhelmu II, ka šis ir pēdējais laiks karam, kurā Vācijai vēl ir cerības uzvarēt.[5]

5. jūlijā Vācija informēja Austroungāriju, ka militāri to atbalstīs Balkānu kara gadījumā. Galīgā impērijas valdības vienošanās par karu pret Serbiju tika panākta 19. jūlijā. 23. jūlijā Serbijai nosūtīja Austroungārijas ultimātu ar prasībā, kas bija jāakceptē 48 stundās. 25. jūlijā Serbija noraidīja ultimāta prasības, un nākamajā dienā Francis Jozefs parakstīja pavēli par armijas mobilizāciju. 28. jūlijā Austroungārija un Vācijas impērija pieteica karu Serbijai.[6][7] 29. jūlijā Krievija izsludināja armijas mobilizāciju. Vācija pieprasīja Krievijai to pārtraukt, uztverot to kā agresijas aktu. Krievija noraidīja Vācijas prasību un sāka pārvietot karaspēku uz rietumiem. 1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu. Francija izsludināja vispārējo mobilizāciju. Vācija pieteica karu arī Francijai, bet, uzbrūkot tai, pārkāpa Beļģijas neitralitāti, kas deva formālu iemeslu 4. augustā karā iesaistīties Lielbritānijai.

Bruņošanās sacensība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nācijas pretējos alianšu blokos sāka baidīties viena no otras. Vācija varēja izrauties, attīstot militāro tehnoloģiju, bet Anglija, kā jūras braucēju nācija, varēja tai sekot ar vēl stiprākiem kuģiem. 1906. gadā Lielbritānija aizsardzībai tērēja 36%, Francijas Trešā republika 23,8%, Vācija impērija 22%, Itālijas karaliste 11,6%, Krievijas impērija 9,8% un Austroungārija 9,6% sava budžeta. [8]

Flotes sāncensība starp Lielbritāniju un Vāciju pastiprinājās 1906. gadā, pēc karakuģa Dreadnought uzbūvēšanas. Tas bija revolucionārs kuģis, kas padarīja visus iepriekšējos kuģus novecojušus. Lielbritānijas flote pārspēja citas valstis, galvenokārt Vāciju un Itāliju, arī citos aspektos. Gan Vācija, gan Lielbritānija tolaik uzskatīja, ka spēcīga flote ir vitāla lielvalsts pazīme.

Kara plāni, neuzticība un mobilizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi pētnieki uzskata, ka karu eskalēja Vācijas, Francijas un Krievijas mobilizācijas plāni.

Vācijas Šlīfena plāns paredzēja izvairīšanos no kara divās frontēs, vispirms ātri sakaujot pretinieku rietumos un tad ātri pārmetot visus spēkus uz austrumu fronti. Tas paredzēja negaidītu iebrukumu Francijā caur Beļģiju, tādējādi apsteidzot Francijas mobilizāciju. Pēc franču sakāves, Vācijas armija pa dzelzceļu tiktu ātri pārvietota uz austrumiem, kur sakautu lēni mobilizējošos Krievijas spēkus.

Francijas Plāns XVII paredzēja iebrukumu Vācijas galvenajā industriālajā centrā — Rūras apgabalā, kas apgrūtinātu Vācijas iespējas turpināt karu.

Krievijas Plāns 19 paredzēja tās armiju mobilizāciju pret Vāciju un Austroungāriju.

Visi trīs plāni radīja situāciju, kur ātrumam bija izšķirošais faktors uzvaras gūšanai.

Militārisms un autokrātija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV prezidents Vudro Vilsons karā vainoja militārismu. Viņš uzskatīja, ka aristokrātiem un militārajai elitei bija pārāk liela vara Vācijā, Krievijā un Austroungārijā. Karš bija sekas to vēlmei pēc militāra spēka un demokrātijas iznīcināšanas.

Ekonomiskais imperiālisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vladimirs Ļeņins uzskatīja, ka par karu atbildīgs ir imperiālisms. Viņš atsaucās uz Kārļa Marksa un Džona Hobsona ekonomiskajām teorijām, kuras prognozēja, ka neierobežotā konkurence starp augošajiem tirgiem novedīs pie globāla konflikta. [9] Šī teorija bija populāra kara sākumā un veicināja komunisma izplatību.

Valstu mērķi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vācija: Lielbritānijas un Francijas koloniju ieguve, Francijas un Krievijas novājināšana; ietekmes nostiprināšana Eiropā.
  • Austroungārija: palielināt ietekmi Balkānos, nepieļaut Krievijas ietekmes palielināšanos Balkānos.
  • Itālija: palielināt savu teritoriju uz ziemeļaustrumiem.
  • Lielbritānija: Vācijas novājināšana, Vācijas koloniju ieguve, Osmaņu impērijas sadalīšana.
  • Francija: Vācijas novājināšana, Elzasas, Lotringas, Zāras un Reinas teritoriju atgūšana.
  • Krievija: nepieļaut Austroungārijas ietekmes palielināšanos Balkānos un kontroli pār Bosforas jūras šaurumu, Vācijas novājināšana.

Kara norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara Krievijas frontes izmaiņas 1915. gadā.

Kara pirmais posms (1914-1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienas no 1914. gada pirmājām kaujām notika tālu no Eiropas - Āfrikā un Klusajā okeānā. Francija un Britu impērija (šajās cīņās aktīvi piedalījās arī Jaunzēlande un Austrālija) jau dažu mēnešu laikā okupēja visas Vācijas teritorijas Klusajā okeānā. Āfrikā neliela mēroga cīņas turpinājās visu kara laiku.

Austroungārija bija spiesta sadalīt savu militāro spēku divās daļās, lai karotu ar Krievijas impērijas armiju ziemeļos un Serbijas armiju dienvidos. Serbi ātri ieņēma aizsardzības pozīcijas pret Austroungāriju. Pirmā kauja notika pie Ceras 16. augustā un ilga līdz 21. augustam. Smagās nakts cīņās serbu vadonis Stepa Stepanovičs noturēja serbu aizsardzības līniju. Austrieši atkāpās pāri Donavas upei, ciešot 21 000 cilvēku lielus zaudējumus pret 16 000 serbu zaudējumiem. Šī bija pirmā lielā Antantes uzvara. Austroungārija nespēja veikt savu galveno kara mērķi — Serbijas iznīcināšanu, un kļuva skaidrs, ka Austroungārijai vajadzēs sadalīt savus spēkus karam divās frontēs.

Vācijas impērija mēģināja īstenot Šlīfena plānu, kurš paredzēja ātri likvidēt Francijas pretošanos un tad apgriezties, lai cīnītos ar lēni mobilizējošos Krievijas impērijas armiju. Vācijas plāni paredzēja uzbrukt Francijai no ziemeļiem. Šādam nolūkam vajadzētu virzīties caur Beļģiju. Sākumā Vācija prasīja šķērsošanas tiesības, lai Beļģija ļautu vācu karaspēkam iziet caur tās teritoriju. Par to Vācija apsolīja uzskatīt Beļģiju par visciešāko sabiedroto. Kad Beļģija atteicās, Vācija devās caur tās teritoriju bez līguma, sākumā ieņemot Luksemburgu. Vācijas armija sastapa Beļģijas armijas pretošanos, taču tik un tā turpināja savu ātro gaitu cauri Beļģijas teritorijai uz Franciju. Kara sākums Vācijai bija ļoti veiksmīgs. 1914. gada 14.-24. augustā vācu karaspēks uzvarēja kaujās Lotringā, Ardēnos un Beļģijas dienvidos.

Tomēr Beļģijas pretošanās, britu spēki un negaidīti ātra Krievijas mobilizācija izjauca Vācijas plānus. Krievija uzbruka Austrumprūsijā, liekot Vācijai atdalīt rietumu frontei paredzētos spēkus. Vācija uzvarēja Krieviju Tannenbergas kaujā 23.-30. augustā, bet šī vācu spēku pārmešana uz Austrumu fronti ļāva Antantei apstādināt Vācijas ātro izrāvienu uz Parīzi pirmajā Marnas kaujā 1914. gada septembrī. Tomēr Vācija ieņēma labas aizsardzības pozīcijas Francijā un padarīja par karot nespējīgiem vairāk nekā 230 000 franču un angļu kājnieku, kas bija vairāk nekā pati zaudēja no augusta līdz septembrim.

Kaujas Rietumu frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ierakumos: Austrālijas kājnieki gāzmaskās pie Ipras 1917. gadā.

1914. gadā kara uztvere tika ļoti romantizēta. Kara pasludināšana tika pieņemta ar lielu sajūsmu karā iesaistīto valstu iedzīvotāju vidū. Nacionālistisku jūtu pārpildīti un šādu romantizētu sabiedrības uzskatu vadīti, ļoti daudzi cilvēki pieteicās karam.

Militārā tehnoloģijas attīstība tajā laikā bija karu padarījusi daudz asiņaināku, salīdzinot ar iepriekšējiem kariem. Vislabākie aizsardzības ieroči (ložmetēji un dzeloņstieples) bija daudz pārāki par vislabākajiem uzbrukuma ieročiem, ko tikai nedaudz mainīja pakāpeniska tanku ieviešana 1916. gadā. Attiecīgi jebkurš uzbrukuma mēģinājums prasīja daudzu karavīru dzīvību. Aculiecinieki atzīmē ģenerāļu pilnīgo vienaldzību pret lielajiem cilvēku pūļiem, kas skrēja pretī ložmetēju nāvējošajai ugunij.

Lielbritānija un Francija centās pārņemt ofensīvu, bet Vācija mēģināja aizsargāt savas ieņemtās teritorijas. Vācu ierakumi bija daudz labāk uzcelti, bet angļu un franču ierakumiem gadiem ilgi bija tikai „pagaidu” statuss, jo viņi taisījās jebkurā brīdi izlauzties caur Vācijas spēkiem.

1915. gadā kaujā pie Ipras vācieši pirmo reizi izmantoja ķīmiskos ieročus, atverot 6 km platu pārrāvumu pretinieku līnijā, franču koloniālajiem kājniekiem atkāpjoties. Šo robu aizvēra Kanādas karavīri. Abas puses vairs nespēja veikt nevienu spējīgu izrāvienu sekojošos četros gados, taču Vācijas darbība pie Verdenas 1916. gadā un Antantes neveiksmes pie Sommas 1916. gada vasarā noveda Francijas armiju līdz pat sagrūšanas robežai.

1915.-1917. gados angļu un franču spēki cieta daudz lielākus zaudējumus nekā Vācija, taču abas puses zaudēja daudzus miljonus kareivju gan no ievainojumiem, gan no slimībām.

Kaujas Austrumu frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Samsonova armijas aplenkšana Austrumprūsijā
Latviešu strēlnieki Tīreļa purva ierakumos.
Vilhelma II ierašanās Rīgā 1917. gada 7. septembrī. Sagrauto Rīgas dzelzceļa tiltu dēļ viņš ieradās Pārdaugavā ar automašīnu.

1914.g. Austrumprūsija un Polija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas Ziemeļrietumu frontes komandieris bija Jakovs Žilinskis, kurš atbalstīja Krievijas Plāna 19 G variantu, ar galveno uzbrukumu Austrumprūsijai, taču sākoties karam, viņš nespēja koordinēt 1. un 2. armijas darbību, novedot tās pie sakāves. Atbilstoši Plānam 19 un Francijas lūgumam pēc iespējas ātrāk atklāt Austrumu fronti, kara pirmajā dienās Krievijas virspavēlniecība (Stavka) pieņēma lēmumu no stratēģiski izdevīgajām pozīcijām Polijas karalistē iebrukt Austrumprūsijā un doties Berlīnes virzienā.

15. augustā Austrumprūsijā iebruka Krievijas 1. un 2. armijas, kuru komandieriem Rennenkampfam un Samsonovam bija personīgi sliktas attiecības, kas traucēja abām armijām koordinēt savu rīcību.

Karam sākoties, Vācija nosūtīja septiņas no savām astoņām armijām pret Franciju. Vāji aizsargātās Austrumprūsijas aizsardzība palika 8. armijas uzdevums. Pēc pirmajām krievu uzvarām, 20. augustā vācu 8. armijas komandieris Maksis fon Pritvics pieņēma lēmumu atkāpties Vislas virzienā, un ļāva krievu spēkiem iebrukt dziļi Mazūrijas ezeru rajonā, kur ezeri sašķēla un sadalīja krievu armiju kustību, padarot vieglāku to atsevišķu sakaušanu vēlāk. 23. augustā Pritvicu atlaiž no komandiera amata un par jauno komandieri ieceļ ģenerāli Paulu fon Hindenburgu, kura palīgs ir Erihs Lūdendorfs. Viņi apņemas īstenot agresīvu uzbrukuma taktiku, lai iznīcinātu Samsonova 2. armiju. 24.-25. augustā vācu izlūkošana pārtver krievu armijas radio ziņas, kas apliecina, ka starp Samsonova un Rennenkampfa armijām nav sadarbības.[10]

No 26. līdz 30. augustam Samsonova armiju iznīcina Tannenbergas kaujā. 26. augustā Augusts fon Makenzens sakauj Samsonova kreisā flanga spēkus, taču par spīti tam, Žilinskis pavēl Rennenkampfam nevis pagriezties uz dienvidiem, palīgā Samsonovam, bet uzbrukt ziemeļu virzienā pret Kēnigsbergu. 27. augustā vācu spēki pārrauj Samsonova fronti, un 28. augustā aplenc viņa armiju. Samsonovs pavēl 2. armijai sākt atkāpšanos, kas pārvēršas bēgšanā. 29. augustā Samsonovs aiz kauna nošāvās. No 135 000 aplenkto krievu tikai 10 000 izlauzās no aplenkuma, pārējie bez lielas pretestības padevās.

30. augustā Žilinskis izlēma, ka pēc 2. armijas sagrāves vācu galvenie spēki uzbruks Varšavai, un pavēlēja Rennenkampfam doties dziļāk Austrumprūsijā. Sākoties vāciešu pretuzbrukuma, Rennenkampfs sāka atkāpties, Pirmajā Mazūrijas ezeru kaujā no 7. līdz 14. septembrim arī viņa armiju sakauj un iznīcina. Rennenkampfs zaudēja 150 000 vīru un 150 lielgabalus. Krievu spēki pārgrupējās un 1. oktobrī Augustovas mežā deva prettriecienu, gandrīz pilnībā padzenot vāciešus no Krievijas teritorijas.[11]

Lai atvieglotu Austroungārijas stāvokli Galīcijas frontē, kur Krievija bija izvērsusi veiksmīgu uzbrukumu, 4. oktobrī vācieši sāk uzbrukumu Varšavas virzienā, kurai pietuvojas 12. oktobrī, taču 26. oktobrī ir spiesti atkāpties. 6. novembrī jauns vācu uzbrukums beidzas ar Lodzas ieņemšanu. 13. decembrī vācu un austroungāru uzbrukumi Polijas frontē tiek pārtraukti.

1914.g. Galīcija un Karpati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Situācija Austrumu frontē 1914. gada 1. novembrī

5. augustā Austroungārija pieteica karu Krievijai. Austroungāru armijas virspavēlnieks Konrāds uzskatīja, ka krievu uzbrukums nāks no Polijas, nevis austrumiem, kamēr krievi uzskatīja, ka austroungāri uzbruks austrumos. 9. augustā Vācijas virspavēlnieks Moltke informē Konrādu, ka vācu spēki nevarēs palīdzēt austroungāriem uzbrukumā Polijai, kas sākas 10. augustā. Austroungāru kavalērija ātri uzbrūk, apdraudot Ļubļinu un 5. armiju ar aplenkumu. Sastopot pretestību, austroungāri atkāpjas.

18. augustā sākas Krievijas 3. un 8. armijas iebrukums Galīcijā. 3. septembrī krievi ieņem provinces galvaspilsētu Ļvovu (Lembergu) un 24. septembrī sāk spēcīgā Pšemislas cietokšņa aplenkumu, kas turpinās līdz 10. oktobrim. Jau 11. septembrī Konrāds pavēl vispārēju atkāpšanos no Galīcijas un krievu karaspēks pietuvojas Karpatu pārejām, kas tam pavērtu ceļu uz Ungāriju. 28. septembrī jaunizveidotā Vācijas 9. armija dodas palīgā Austroungārijai, uzbrūkot krievu spēkiem Polijā. 10. novembrī krievi sāk otro Pšemislas cietokšņa aplenkšanu, kuru ieņem 1915. gada 22. martā.[12]

No 1. līdz 17. decembrim notiek Limanovas kauja, kuras rezultātā austroungāru 4. armija aptur krievu uzbrukumu Krakovai un novērš iespējamu ofensīvu Vīnes virzienā. Līdz decembra beigām frontes līnija šajā sektorā nostabilizējas līnijā starp Vislu, Tarnovu un Karpatiem, kuros visu ziemu notiek kaujas.

Lai arī kara pirmajos mēnešos Krievija cieta lielus zaudējumus Austrumprūsijā, tās veiksmīgais uzbrukums Vācijai, iespējams, paglāba Parīzi no ieņemšanas. Krievijai arī izdevās nosargāt lielāko Polijas daļu, un tās zaudējumus pret Vāciju atsvēra uzvaras pret Austroungāriju un Galīcijas ieņemšana.

1915.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1914. gada kaujas iezīmēja Krievijas militārās rūpniecības problēmas. Salīdzinājumā ar vāciešiem, krieviem bija daudz mazāk lielgabalu un tiem akūti trūka lādiņu. Vācieši savu artilērijas pārspēku veiksmīgi izmantoja, lai īstenotu uzbrukuma operācijas, kurās pilnībā iznīcināja krievu aizsardzības līnijas.

1915. gada sākumā vācieši plāno dot smagu triecienu krievu spēkiem Polijā, kas tur gatavojas jaunam iebrukumam Austrumprūsijā. Paralēli šim uzbrukumam vācieši sniedz palīdzību Austroungārijai, kas Galīcijā bija zaudējusi gandrīz miljonu nogalināto un karagūstekņu. 8. janvārī Vācija izveido Dienvidu armiju, kura turpmāk iesaistās kaujās austroungāru atbalstam. 23. janvārī izgāžas austroungāru mēģinājums pārraut Pšemislas aplenkumu. No 7. līdz 21. februārim notiek Otrā Mazūrijas ezeru kauja, kurā vācieši iznīcina lielu daudzumu Krievijas kareivju, taču neieņem jaunas teritorijas. 22. martā beidzot padodas Pšemislas cietoksnis ar 150 000 austroungāru kareivjiem.

Austrumu fronte no otras nozīmes frontes vāciešiem tagad kļūst par svarīgāko ofensīvas zonu. 2. maijā sākas lielā Gorlices-Tarnovas ofensīva Makenzena vadībā, kas turpinās līdz 23. maijam. Ar masīvu artilērijas pārspēku viņš pārrauj krievu fronti un piespiež viņus atkāpties. Taču krievu pretuzbrukums piespiež austroungārus pamest Bukovinu. 3. jūnijā Makenzens atgūst Pšemislu. Vācu uzbrukuma rezultātā Krievija 20. jūnijā sāk atkāpšanos no Galīcijas, 22. jūnijā zaudējot Ļvovu. Atkāpšanās laikā gūstā nonāk 250 000 krievu.[13]

2. jūlijā ķeizars Vilhelms II piekrīt Hindenburga un Lūdendorfa plānam aplenkt un iznīcināt Krievijas armijas galvenos spēkus Polijā, izvēršot vairākus vienlaicīgus uzbrukumus. Balstoties uz jau pavasarī iesāktajiem uzbrukumiem, 13. jūlijā ar jaunu sparu sākas Bugas ofensīva Makenzenam uzbrūkot krievu 3. armijai ar mērķi ieņemt Brestļitovsku, Narevas ofensīva Polijas ziemeļos ar mērķi ieņemt Varšavu, un Kurzemes ofensīva Latvijas un Lietuvas teritorijās.

22. jūlijā, lai glābtu karaspēku no aplenkuma un sakāves, Krievija sāk Lielo atkāpšanos, 4. augustā zaudējot Varšavu, 17. augustā Kauņu, 19. augustā Novogeorgijevsku, 25. augustā Brestļitovsku, 2. septembrī Grodņu un 18. septembrī Viļņu. Lai arī gūstā kritušo skaits ir liels, Krievijai izdodas izbēgt no pilnīgas armijas iznīcināšanas, un evakuēt lielu daļu rūpniecības. Bēgļu gaitās dodas arī liela daļa zaudēto teritoriju iedzīvotāju. Septembra beigās fronte atkal nostabilizējas.

Austroungārija augustā mēģina veikt iebrukumu dziļāk Ukrainā, taču zaudē 300 000 gūstekņu un kritušo. 23. augustā cars Nikolajs II kļūst par Krievijas armijas virspavēlnieku, aizsākot ceļu uz troņa zaudēšanu Februāra revolūcijas laikā. Vācu flotes sāktās kaujas Rīgas jūras līcī beidzās bez panākumiem.

1916.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc zaudētās 1916. gada kampaņas Rumānijas teritorijā Krievijas impērijas armijas virspavēlniecība nolēma veikt uzbrukuma ofensīvu Rīgas frontē, kas piesaistītu Vācijas karaspēka rezerves un palīdzētu sabiedrotās Francijas karaspēkam izturēt Verdenas kaujas. Neveiksmīgā Krievijas 12. armijas uzbrukuma operācija (Ziemassvētku kaujas) notika laikā no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim, kurā lielu drosmi parādīja latviešu strēlnieki.

Kaujas Dienvidaustrumu frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kaukāza operācija

Osmaņu impērija 1914. gada oktobrī pievienojās Centrālajām lielvalstīm trīs pašā vadībā, saskaņā ar 1914. gada augustā noslēgto slepeno Osmaņu-Vācu savienību. Osmaņu iesaistīšanās apdraudēja Krievijas Kaukāza teritorijas un Lielbritānijas sakarus ar Indiju caur Suecas kanālu. 1915. gadā briti un franči izveidoja jaunu fronti dienvidos, uzsākot Galipoli operāciju un Mezopotāmijas operāciju. Galipoli kaujās turkiem veicās un viņi atsita Lielbritānijas, Francijas un Austrālijas un Jaunzēlandes armiju korpusa (ANZAC) spēkus, piespiežot atkāpties un evakuēties no reģiona. Toties Mezopotāmijā pēc Kutas aplenkuma, Lielbritānijas spēki pēc pārformēšanās 1917. gadā ieņēma Bagdādi. Tālāk, rietumos, 1917. gada decembrī tika pārvarētas britu neveiksmes ar Jeruzalemes ieņemšanu Sīnāja un Palestīnas operācijā. Fīldmaršala Edmunda Allenbija vadībā Ēģiptes ātrās reaģēšanas spēki 1918. gada septembrī sakāva Osmaņu impērijas spēkus Megido kaujā.

Kaukāzā labus panākumus guva Krievijas armija. Osmaņu bruņoto spēku vicevirspavēlnieks Envers pašā bija ļoti ambiciozs un vēlējās iekarot visu centrālo Āziju. Tomēr viņam trūka praktisko iemaņu. Ar 100 000 lielu karaspēku 1914. gada decembrī Kaukāzā viņš sāka operāciju pret krieviem. Pavēlot doties tiešā frontālā uzbrukumā ziemas apstākļos kalnainā apvidū pret krieviem, Envers pašā Sarikamisas kaujā zaudēja 86% no sava karaspēka.

1915.—1917. gadā, gūstot vairākas uzvaras, krievu ģenerālis Nikolajs Judeņičs osmaņu karaspēku padzina tālu aiz Kaukāza dienvidu robežām.

1917. gadā kontroli pār Kaukāza fronti pārņēma krievu lielkņazs Nikolajs. Nikolajs centās paveikt dzelzceļa izbūvi no Gruzijas uz iekarotajām teritorijām, lai varētu nodrošināt pietiekamu apgādi jaunai ofensīvai. Tomēr, 1917. gada martā februāra revolūcijā cars tika gāzts un armijas iekārta pamazām sāka sabrukt.

Kaujas Dienvidu frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālija bija Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā kopš 1882. gada, bet tai bija savas pretenzijas uz Austrijas teritorijām Trentino, Istrijā un Dalmacijā. Austroungārijas valdība mēģināja panākt Itālijas neitralitāti apmaiņā pret Francijas teritorijām, taču Itālija pievienojās Antantei, parakstot Londonas paktu 1915. gada aprīlī, un maijā pieteica karu Austroungārijai. Pēc 15 mēnešiem Itālija pieteica karu arī Vācijai.

Itālijas armija kara laikā, kaut gan slikti apgādāta, bija lielā skaitliskā pārsvarā. Lielākā daļa cīņu notika kalnu reģionos, kur ir ļoti labas pozīcijas aizsardzības cīņām. Neskatoties uz visu šo un 1917. gadā Austrijas jau tā stiprās dienvidu frontes pastiprināšanu, dēļ Austroungārijas štāba priekšnieka Konrāda fon Hecendorfa ārkārtīgi stiprā naida pret itāļiem, Itālijas kampaņā tika pieļauts daudz muļķīgu stratēģisku un taktisku kļūdu.

Kara otrais posms (1917)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 3. februāris: ASV prezidents Vudro Vilsons paziņo Kongresam par attiecību pārtraukšanu ar Vāciju.

ASV iesaistīšanās karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antantes jūras blokāde izraisīja nopietnu Vācijas ekonomikas lejupslīdi. 1917. gada februārī Vācija sāka zemūdeņu karu, kura mērķis bija pārtraukt jūras piegādes Anglijai un piespiest to izstāties no kara. Kaut gan sākumā briti cieta lielus zaudējumus (līdz pat 860 000 tonnu zaudētu izejvielu mēnesī), drīz vien Anglija ieviesa konvoju sistēmu, kas krietni samazināja vācu zemūdeņu radītos zaudējumus. Zemūdens karš kopā ar Cimmermaņa telegrammu sagrāva attiecības starp Trejsavienību un ASV. Prezidents Vudro Vilsons pieprasīja pieteikt karu Vācijai, kas arī notika 1917. gada 6. aprīlī. Senāts pieņēma lēmumu par kara pieteikšanu nobalsojot 373 pret 50.

Kaut gan ASV deva ļoti svarīgu pienesumu karam, tā nekļuva par Antantes locekli, bet palika tikai Antantes sabiedrotā. Vācijas karaspēka vadība zināja, ka ASV kareivju pieplūduma dēļ viņa vairs nespēs uzvarēt aizsardzības karu, tādēļ plānoja strauju rāvienu uz rietumiem, izmantojot jauno bruņoto karaspēku un jaunas kājnieku taktikas. Turklāt abas puses apzinājās, ka ieildzis karš draudēja ar sociālo sagruvumu vai pat revolūciju, kā Krievijā. Abām pusēm bija nepieciešama ātra uzvara Rietumu frontē.

Krievijas izstāšanās no kara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas militārās ofensīvas sākums: vācu karaspēks šķērso Daugavu pie Ikšķiles 1917. gada 2. septembrī.

Lai piespiestu Krieviju izstāties no kara, Vācijas impērijas 8. armija no 1917. gada 1. līdz 6. septembrim veica Rīgas operāciju, kuras laikā tā straujā triecienā ieņēma Rīgu un mēģināja ielenkt apmēram 160 000 Krievijas 12. armijas karavīru, kas kaujā pie Mazās Juglas tomēr spēja uz laiku noturēt aizsardzību, izkļuva no ielenkuma un atkāpās Pēterburgas virzienā. Savukārt Vācijas kara flote 1917. gada 29. septembrī — 20. oktobrī veica liela mēroga jūras desanta operāciju "Albiona", kuras laikā sagrāva Krievijas kara floti un ieņēma Monzunda arhipelāgu.

1917. gada 8. novembrī tūlīt pēc varas pārņemšanas Oktobra revolūcijas rezultātā Padomju Krievijas valdība izsludināja "Dekrētu par mieru", kurā piedāvāja visām Pirmajā Pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas. 3. decembrī sākās Krievijas sarunas ar Centrālajām lielvalstīm par pamiera noslēgšanu, kas stājās spēkā 1917. gada 15. decembrī. Miera sarunās Vācija pieprasīja Krievijas valdībai atzīt Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarību, no kā Krievijas puse atteicās. Ukrainas Centrālā Rada 1918. gada 25. janvārī proklamēja Ukrainas neatkarību, 16. februārī Vācijas protektorātā tika atjaunota Lietuvas valsts. 17. februārī pamiers tika pārtraukts un Vācijas armija 18. februārī ieņēma Daugavpils cietoksni un cauri Latgalei turpināja uzbrukumu Pleskavas virzienā, 19. februārī Ļeņins lika steigšus piedāvāt slēgt miera līgumu uz jebkādiem nosacījumiem, jo Krievijai "vairs nav armijas. Vācieši no Rīgas uzbrūk visā frontē." Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība.

1918. gada 3. martā Padomju Krievija noslēdza Brestļitovskas miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas impērijas vārdā atzina to "par brīvu un patstāvīgu valsti".

Kara trešais posms (1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas 1918. gada pavasara ofensīva[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas izstāšanās no kara Vācijai parādījās liels karavīru daudzums, ko varēja pārvirzīt uz Rietumu fronti, taču lielo attālumu dēļ šīs pārvietošanas notika ļoti lēni. Vācijas plānos bija ātra ofensīva Rietumu frontē pirms ASV spēku nostiprināšanās. Aktīva karadarbība atsākās 1918. gada 21. martā. Vācu spēkiem izdevās bezprecedenta 60 km garš izrāviens uz priekšu. Pirmo reizi kopš 1914. gada manevrēšana atgriezās kara laukā. Britu un franču ierakumi tika ieņemti, izmantojot vēl nebijušu infiltrācijas taktiku. Frontes līnija pārvietojās 120 km līdz Parīzei. Daudzi parīzieši jau bēga no pilsētas. Uzbrukuma sākums bija tik labi izdevies, ka 24. marts Vācijā tika pasludināts par valsts brīvdienu. Daudzi vācieši ticēja, ka uzvara ir tuva. Tomēr pēc smagām cīņām Vācijas ofensīva tika apstādināta. Vācijas armija starp 1918. gada martu un aprīli zaudēja ap 270 000 karavīru.

1918. gada vasarā Eiropā ieradās nozīmīgi ASV spēki. Kara laikā ASV spēki sastāvēja no gandrīz vienīgi kājniekiem. Vairāki mēģinājumi sadalīt amerikāņu vienības un izmantot viņus kā papildinājumu Francijas un Anglijas spēkiem izgāzās. Amerikāņi bija vienīgie, kas vēl piekopa frontālo uzbrukumu (kur kājnieki caur ložmetēju ugunij skrien uz pretinieka ierakumiem, lai turpinātu cīņu tur), ko Anglija un Francija sen jau nelietoja, tādēļ nedaudzajās kara operācijās 1918. gada vasarā un rudenī ASV cieta milzīgus zaudējumus.

15. jūlijā Antantes spēki, ASV atbalstīti, sāka otro kauju pie Marnes. Šī Antantes iniciatīva izvērtās par Antantes uzvaru sākumu. Tajā pašā laikā Vācija bruka jau arī no iekšpuses. Nepārtraukti notika pretkara gājieni un armijas morāle bija ļoti zema. Ražošanas apjoms, salīdzinot ar 1913. gadu, bija sarucis par 53%.

Antantes uzvara[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 8. augustā notika jau gaidītais pretuzbrukums (Amjēnas kauja). To veica britu Ceturtās armijas III korpuss kreisajā flangā, franču Pirmā armija labajā un Kanādas un Austrālijas korpuss vadot uzbrukuma trieciengrupu centrā. Antantes spēki sastāvēja no 414 IV un V modeļa tankiem un 120 000 cilvēkiem. Antantes spēki septiņu stundu laikā pavirzījās 12 km uz priekšu. Tomēr pēc dažām dienām ofensīva samazinājās — Britu impērija piedzīvoja problēmas ar praktiski visiem saviem tankiem (izņemot 7 no viņu 414). 1918. gada 15. augustā ofensīva tika pārtraukta un sākās jaunas ofensīvas plānošana. Tā notika pēc 6 dienām - 21. augustā. Ap 130 000 Savienoto Valstu kareivju tika iesaistīti cīņā, kopā ar britu 3. un 4. armiju. Ofensīva bija ļoti veiksmīga - Vācijas 2. armija tika atstumta 55 km garā frontē. 2. septembrī Vācija jau bija atstumta līdz Hindenburga aizsardzības līnijai.

Hindenburga aizsardzības līnijas ieņemšanas mēģinājums notika 26. septembrī: 260 000 amerikāņu kareivju skrēja pretī Hindenburga aizsardzības līnijas ložmetēju ugunij. Visām divīzijām, izņemot ASV 79. kājnieku divīziju, izdevās ieņemt savus pamatobjektus. Šī neveiksme ļāva Vācijai atgūties un pārgrupēties. Visas aizsardzības līnijas ieņemšana notika 27. septembrī, taču nespēja ieņemt to iepriekšējā dienā izrādījās par vienu no visdārgākajām kļūdām visas kampaņas laikā.

Jau oktobra sākumā bija acīmredzams, ka lietas vairs nenotiks pēc Vācijas plāna. Jau atkal daudzi tanki atteica darboties, un tie, kas bija spējīgi darboties, bija bezspēcīgi, jo tanku komandieri uzskatīja, ka pa šādu teritoriju nav iespējams pārvietoties. Tomēr, pat vēl pirms tā, Ludendorfs jau 1. oktobrī bija sapratis, ka Vācijai bija tikai divi likteņi — pilnīga iznīcība vai padošanās. Viņš ieteica pēdējo augstākajām valsts personām sanāksmē Spa, Beļģijā tajā pašā dienā. Baumas par Vācijas neizbēgamo sakāvi izplatījās Vācijas bruņotajos spēkos. Sacelšanās draudi kļuva par pastāvīgu problēmu. Admirāļi Šērs un Ludendorfs izlēma veikt pēdējo mēģinājumu atjaunot Vācu jūras kara flotes „varonību”. Viņi zināja, ka šādu darbību aizliegs valdība un izlēma to neinformēt. Baumas par tuvojošos uzbrukumu sasniedza jūrniekus Keilā. Daudzi no jūrniekiem dezertēja — atteikdamies piedalīties uzbrukumā, kuru viņi uzskatīja par neko vairāk par pašnāvību. Par incidentu šo atbildību uzņēmās Ludendorfs, kuru atlaida 26. oktobrī.

Tomēr, kopš 1918. gada septembra beigām, Ludendorfs veidoja savu personīgo plānu. Kaut gan viņš bija konservatīvs tradicionālists, viņš izlēma mēģināt uzsākt politisku revolūciju, ieviešot jaunas reformas, kuras „demokratizētu” Vāciju. Šīs reformas apmierinātu arī monarhistus, jo nepārtrauktu ķeizara valdīšanu. Viņš uzskatīja, ka demokratizācija parādītu Vācijas iedzīvotājiem, ka valdība ir gatava mainīties, šādā veidā samazinot sociālistiskās revolūcijas iespēju, kāda notika Krievijā 1917. gadā. Tomēr, daži vēsturnieki uzskata, ka Ludendofam bija arī apslēpts motīvs. Viņa reformas piešķirtu lielākas tiesības Reihstāga locekļiem — īpaši valdošajām partijām, tajā laikā centriskajai, liberālistiskajai un sociāldemokrātu partijām. Tādēļ, ja šīm partijām būtu vairāk spēka, viņām būtu pietiekami daudz varas, lai pieprasītu karadarbības izbeigšanu. Un ar 5 989 758 upuriem Vācijā (4 216 058 ievainoti un 1 773 700 gājušiem bojā) tas ir tieši tas, ko viņas darīja. Drīz pēc tam Ludendorfs ļoti krasi izmainīja savu viedokli un teica, ka tās partijas, kurām viņš deva varu, bija atbildīgas par Vācijas sakāvi karā, ka šie politiķi ir „iedūruši Vācijai mugurā”. Par valdības vadītāju nozīmēja princi Maksi fon Badenu (SDP). Miera sarunas tika uzsāktas nekavējoties pēc viņa iecelšanas amatā. Tomēr fon Badens nevarēja izlemt starp konstitucionālās monarhijas valsti vai demokrātisko valsti. Viņa neizlēmību atrisināja Filips Šeidemans, kurš 1918. gada 9. novembrī, no Reihstāga augstākās ložas paziņoja, ka Vācija no šī brīža ir republika. Fon Badens paziņoja, ka ķeizaram ir jāatstāj amats — pirms ķeizars paspēja pats pieņemt kādu lēmumu.

Kara beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bulgārija bija pirmā no Vācijas bloka valstīm, kura padevās 1918. gada 29. septembrī. Vācija pieprasīja uguns pārtraukšanu 1918. gada 3. oktobrī. Kad Vilhelms II pavēlēja Vācijas jūras flotei uzbrukt Antantes jūras spēkiem, sākās sacelšanās no 1918. gada 29. oktobra. 30. oktobrī kapitulēja Osmaņu impērija. 3. novembrī Austroungārija pacēla pamiera karogu Itālijas armijas priekšā, prasot karadarbības izbeigšanu un miera nosacījumus. Kad Antantes autoritātes vienojās par nosacījumiem, tos pa telegrāfu nosūtīja Austrijai un tie tika pieņemti. Karadarbības pārtraukšana stājās spēkā 4. novembrī 15:00. Pēc Hābsburgu dinastijas gāšanas Austrija un Ungārija parakstīja atsevišķus miera līgumus ar Antanti.

Pēc Vācijas revolūcijas 9. novembrī tika pasludināta Vācijas republika, kas atzīmēja Vācijas impērijas galu. Ķeizars nākamajā dienā muka uz Nīderlandi, kas deva viņam politisku patvērumu. 11. novembrī dzelzceļa vagonā Kompjenas mežā Francijā tika parakstīts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tās dienas 11:00 stājās spēkā uguns pārtraukšana, un pretojošās armijas sāka atkāpties no savām pozīcijām.

Kara stāvoklis starp abām pusēm turpinājās vēl nākamos septiņus mēnešus, līdz to beidzot pārtrauca Versaļas līgums 1919. gada 28. jūnijā.

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1914. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1915. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 8. janvāris: Prezidents Vudro Vilsons, izsaka savu slaveno 14 punktu aicinājumu, kurā viņš iepazīstina ar Tautu apvienības pamatideju.
  • 3. marts: Krievija un Trejsavienība paraksta Brestas līgumu, kas deklarēja Krievijas izstāšanos no Pirmā pasaules kara
  • 30. oktobris: Osmaņu (turku) padošanās atzīmē turku teritorijas atvēršanos Antantes militārajām operācijām
  • 11. novembris: Kompjenas pamiers. Karadarbības pārtraukšana ir parakstīta, Pirmais pasaules karš ir beidzies.

1919. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 28. jūnijs: Versaļas līgums: oficiālais Pirmā pasaules kara beigšanas līgums starp Antanti un Vāciju.

1920. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 4. jūnijs: Trianonas vienošanās, Ungārijas karalistes nodalīšana no Austroungārijas impērijas.

1923. gads[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Levitāns S., PSRS vēstures pirmspadomju perioda pētīšana // Levitāns S. Padomju historiogrāfija 1917.-30. g.v. — Rīga, 1972.
  • Козенко 3., Первая мировая война. / Новая и новейшая история. — 2001. - № 3
  • Писарев., Первая мировая война. Новые подходы и изучения. / Новая и новейшая история. — 1993. - № 3

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]