Rietumeiropas vēsture

Rietumeiropas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem Rietumeiropas teritorijā.

Senie laiki

Romas impērijas sadalīšanās Austrumromas (grieķu kultūras dominance) un Rietumromas (latīņu kultūras dominance) impērijās (4.—5. gadsimts m.ē.).

Agrīnākās zināmās atšķirības starp austrumiem un rietumiem Eiropā sākas Romas impērijas laikā. Impērijai paplašinoties, tās teritorija kulturāli dalījās starp urbanizētajām un grieķvalodīgajām austrumu teritorijām, kuras kādreiz bija Aleksandra Lielā impērijas sastāvdaļa, un sociāli vienkāršākajām rietumu zemēm, kur starptautu saziņai bija pieņemta latīņu valoda. Šī kultūras dalīšanās galu galā noveda arī pie impērijas politiskās sadalīšanas Austrumromas impērijā un Rietumromas impērijā.

Eiropas dalījums NATO un Varšavas pakta valstīs Aukstā kara laikā

Viduslaiki un Jaunie laiki

Rietumromas impērijas krišana, Kārļa Lielā Franku karalistes izveidošanās un kristiešu baznīcas lielā šķelšanās bija notikumi kas vairoja un nostiprināja kultūru atšķirības starp Eiropas austrumiem un rietumiem. Šīs atšķirības, it sevišķi robeža starp katoļu un protestantu zemēm rietumos un ortodoksu zemēm austrumos līdz pat 19. gadsimtam kalpoja kā neoficiāls pamats uz kā definēt Eiropas Austrumus un Rietumus.

Konstantinopoles, ortodoksās baznīcas centra, galīgā iekarošana 15. gadsimtā, kā arī Svētās Romas impērijas sadrumstalošanās, noveda pie reliģiskā dalījuma nozīmes samazināšanās. Līdz ar 19. gadsimta globālo imperiālismu, kad Eiropas valstis izpleta savu kontroli pār Āfriku un Āziju, kā arī ASV un Japānas nozīmes pieaugums noveda pie Rietumu/Austrumu koncepta maiņas.

20. gadsimtā

Rietumu pasaules valstis Eiropā pēc "Aukstā kara" Semjuela Hantingtona vērtējumā.

Agrīnajā 20. gadsimtā Eiropā pastāvēja divas lielas valstu savienības — Centrālās valstis (pamatā Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija) un Trīsvalstu Antante (pamatā Lielbritānija, Francija, Krievijas impērija). Konflikts starp šīm savienībām 1914. gadā izraisīja Pirmo pasaules karu. Trīsvalstu Antante, kurai no lielajām valstīm kara gaitā pievienojās arī Itālija un ASV, bet pēc 1918. gada Brestļitovskas miera līguma izstājās Padomju Krievija, 1918. gadā izdevās sakaut Centrālās valstis. Tās ne tikai zaudēja karu, bet tajās arī tika gāztas pastāvošās monarhijas un zaudētas lielas teritorijas.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, uzvarētāju trijotne — ASV, Lielbritānija un PSRS savā starpā sadalīja ietekmes sfēras Eiropā. Eiropa tika sadalīta "Rietumos", kur galvenā loma bija ASV, un "Austrumos", kas bija PSRS kontrolē.

Sākoties Aukstajam karam, Eiropu sadalīja "dzelzs priekškars". Tās valstis, kuras oficiāli nebija nedz NATO, nedz Varšavas pakta valstis, tika pieskaitītas vienai vai otrai pusei atkarībā no to politiskās un ekonomiskās valsts iekārtas.