Ventonia

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ventonia
Pamatinformācija
Dibināšana 1917. gada 21. novembrī
Tartu
Krāsas zils-balts-zaļš
Konventa dzīvoklis Filozofu iela 9, Jelgava, Latvija
Mājaslapa www.ventonia.lv

Studentu korporācijas Ventonia mērķi un uzdevumi cieši saistīti ar latviešu tautas izglītības un Latvijas valsts brīvības, tautas vienības garu un nemitīgu uzplaukumu. Izglītība, centība, draudzība un goda apziņa ir korporācijas darbības mērķu pamatā. Latviešu tautas brīvības cīņu piemiņa ir ne tikai svēts pienākums, tā izaug korporācijas nodarbībās - kopapziņas pausmē, Tautas kopības augsmē!

Korporācija dibināšana un tās darbības sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Valsts Vēstures arhīva dokumenti liecina, ka 1913. gadā Tērbatā vairāki „Universitas Litterarum Caesarea Dorpatensis” latviešu tautības studenti vienojās sirds un gara saistībā - vienībā un savstarpīgā cienībā - slēgt goda un draudzības derību. Tas bija „Latviešu studentu pulciņš” un tajā aktīvākie bija teol. Jānis Birģelis, mat. R. Zempurs, un jur. Jānis Rapa . 1915. gada 1. februārī Latviešu studentu pulciņš tika pārdēvēts par „Jurjevas (t.i. Tērbatas - krievu val.) Ķeizariskās universitātes Latviešu Studentu Savienību”. Savienībā 1915.gada 17.aprīlī oficiāli esot bijuši 15 vai 16 studenti: theol. J. Birģelis, mat. R. Zempurs, iur. J. Rapa, Dr. J. Krastiņš, Dr. A. Kēze, Dr. Iur. R. Driba, Dr. A. un Dr. H. Gediņi, Dr. A. Zvejnieks, Dr. J. Nīmanis , iur. Pļavnieks, A. Rubīns, J. Krūmiņš, Plēsums, theol. J. Kupčs un E. Hincenbergs. 1915.gada 11. de¬cembrī Savienība tika oficiāli apstiprināta ar Jāni Rapu kā priekšnieku.

1916. gada rudenī šai saimei pievienojušies mediķi Dr. Fr. Tīlmanis un Dr. G. Dimza. Te jāatzīmē, ka Jānis Birģelis, un R. Zempurs savulaik bija Lettonia’s 1911. gada otrā semestra fukši, bet Alfonss Zvejnieks - 1913. gada otrā semestra fuksis, pie kam visi trīs bija aizgājuši no Lettonia’s labprātīgi. Oficiāli biedrība savu darbību atklājusi 1916. g. l. februārī ar Savienības atklāšanas sapulci, kurā piedalījās J. Rapa, A. Kēze, J. Krastiņš, R. Driba, A. Zvejnieks, H. Gediņš un J. Nīmanis (klāt nebija J. Birģelis un R. Cepure) liekot tās pamatā korporācijai (nākotnē) nospraustus mērķus un principus . Priekšsēdētāju ievēlēja Jāni Rapu, par viņa vietnieku Nīmani, sekretāru Krastiņu. Līdz ar to par Ventonia’s dibinātājiem jāuzskata J. Rapa, A. Kēze, J. Krastiņš, R. Driba, A. Zvejnieks, H. Gediņš un J. Nīmanis, J. Birģelis, R. Cepure. Iemesli tam, ka izveidojās jauna latviešu studentu organizācija bija tas, ka ne visi latvieši, kas studēja Tērbatā pirms 1913. gada, vēlējās pievienoties līdz tam nodibinātajām latviešu korporācijām un biedrībai (Lettonia’i, Letgallia’i, Selonijai vai "Ataugai". Dažam labam Lettonia toreiz likās pārāk konservatīva un Lettonia’s uzusi — pārāk stingri, bet Lettgallia toreiz bija šauras profesionālas grupas — farmaceitu - korporācija. Citam šķita, ka esošās korporācijas un biedrība pienācīgi necīnās latvju nacionālo interešu labā. Tādēļ daļa latviešu studentu sāka meklēt kādus "jaunus, brīvākus ceļus" savā sadzīvē, kompilējot Tērbatas korporāciju pozitīvo elementu ar tām tendencēm, ko Rīgā reprezentēja Tālavija, sevišķi attiecība uz atturības principu . Savienības visu locekļu mērķis bija pie pirmās iespējas pārvērsties par korporāciju. Par to tika runāts Savienības sanāksmēs. Dr. Fr. Tīlmanis atceras, ka „par piemērotāko tika atrasts Tālavijas iekšējās dzīves veids, un tamdēļ mēs arī izšķīrāmies mūsu internā komāna pamatos likt Tālavijas interno komānu . Liels palīgs korporācijas iekšējās dzīves izveidošana bija J. Birģelis, kas savu laiku bija sastāvējis Lettoniā. Manā divu gadu laikā Tērbatā tikai vienu, varbūt divas reizes, konventā pēc oficiālās daļas tika nedaudz dzerts (trīs cilvēki — viens ‘kortelitis’). Starp citu — neobligāta dzeršana bija viens no galvenajiem apstākļiem, kas mani saistīja pie Ventonia’s” (Ozoliņš). Savukārt Dr. J. Krastiņš atceras, ka sākumā (no 1916. gada) nebija pastāvīgas konventa telpas, tādēļ regulāri pulcējās pēc kārtas katra atsevišķā dzīvoklī (visbiežāk pie R. Dribas), kur arī tika izstrādāti korporācijas statūti, veidota internā dzīve, lasīti referāti un sniegti mūzikas priekšnesumi. Korporācijas internajā dzīvē nekad netika ienesta politika. J. Krastiņš ierosinājis par pirmo devīzi pieņemt — Kur spēka dīglis? Vienībā! Kur spēka kodols? Viens otra cienībā! Par nosaukumu tolaik izvēlējās Ventonia, kuru saistīja ar Ventas upi. Te jāatzīmē, ka kodols Ventonia’s dibināšanā nāca Kurzemes, pa daļai no Zemgales. Tamdēļ, izvēloties jaundibināmas organizācijas nosaukumu, vairākums vienojās par Ventas upi. Oficiāli gan tas tika izdarīts 1917.gada 20.novembra sēdē . Internā dzīvē tika nēsāti zils - sarkans - zelts krāsu deķeļi. Krāsu nozīme zils — savstarpēja uzticība, sarkans — enerģija, uzņēmības gars, zelts — pamats, izturība dzīves cīņās. Pirmais seniors bija H. Gediņš un viņš bija pirmais, kurš sita menzūru. Nākamais seniors bija J. Birģelis. Apmēram gadu pēc oficiālās darbības uzsākšanas savienības locekļi pirmo reizi mēģinājuši pārveidoties par korporāciju 1917. gada 22. maijā (pēc vecā stila 9. maijs). Par to liecina arī saglabājies noraksts no 1917. gada 9. maija speciālās sapulces lēmuma, kurā teikts, ka „ņemot vērā, ka Savienība ir dibināta ar nolūku pārvērst to vēlāk par korporāciju, sapulce atrazdama tagadējo laikmetu par izdevīgu, šinī sēdē iztirzā plaši un vispusīgi šo jautājumu un nāk pie slēdziena pārvērst Savienību par korporāciju uz tiem pašiem pamatiem un principiem, kādi pastāvēja pie Savienības dibināšanas.” .

Šajā sapulcē tika pieņemts lēmums paturēt Savienības deķeļa krāsu, bet korporācijas nosaukuma jautājumu nolēma atlikt uz rudeni. 1917.g. 20. novembra speciālā sēdē tika izvirzītas divas propozīcijas — H. Gediņš ierosināja nosaukumu „Ventonia”, bet Fr. Tīlmanis — „Savienība”. Ar vairākumu tika pieņemts nosaukums Ventonia. Daudzi Ventonia’s locekļi bija piedalījušies Latvijas brīvības cīņās. Ventonia’s konventā pie sienas bija foto, kurā bija redzami 34 Ventoņi — Latvijas brīvības cīņu dalībnieki. Pieci no tiem ir apbalvoti ar Lācplēša kara ordeni — goda fil. Gen. Janis Balodis, kara tiesas pulkvedis Jānis Rapa, Liepājas apgabaltiesas loceklis Oskats Aizpurvs, teologs Eudards Ozols un Rūdolfs Bringa. Tikai pēc kara ventoņi atkal regulāri sanāca kopā. 1920.gada vidū Fil! Dr. Jānis Krastiņš sasauca pirmo confil!confil! sanāksmi savā dzīvoklī Rīgā, Alberta ielā 1 . Saskaņā ar Dr. G. Dimzas atmiņām - „1920.gadā mēs sapulcējamies Dr. Jāņa Krastiņa dzīvoklī Rīgā, apspriesties par mūsu organizācijas tālākām gaitām. Daži mūsu organizācijas locekļi izteicās, ka nebūtu vērts Rīgā korporāciju tālāk veidot, aizrādot uz dažādam grūtībām. Par turpināšanu izteicās lielākā mūsu daļa, bet sevišķu enerģiju un optimismu izrādīja mācītājs J. Birģelis, abi Gediņi, adv. J. Rapa u. c.”

Tai laikā pie G. Dimzas vērsās vairāki mediķi (lettoņi) ar mudinājumu korporācijas tālāko veidošanu turpināt. Viņi ieteica apvienoties ar vēl neatzītu jaunu korporāciju "Jumēriju". Uz pirmo iepazīšanos un apspriedi ar "Jumērijas" pārstāvjiem aizgāja H. Gediņš, Fr. Tīlmanis un G. Dimza. No „Jumērijas” puses bija A. Vanags, Br. Pintelis un R. Zvirbulis .

Jumerija

Imanta (agrākais Jumerijas nosaukums) ir dibināta Tērbatā, 1917. g. 21. novembrī. Dr. Meija, Lett., atminas, ka redzējis imantiešus viņu rozā krāsas deķeļos . Starp tās dibinātājiem jāmin trīs bijušie Lettonia’s locekļi - Pēteris Bušs un Oskars Jansons (abi bija Lettonia’s 1917. g. otrā semestra fukši) un H. Kuplis, kas bija Lettonia’s fechtbodists 1916. g. otrā semestrī, kā arī A. Vanags, P. Grīnbergs, A. Štrombergs, K. Zvirbulis. Korporācijas Imanta krāsas bija sarkans-balts-zelts un saules zīme uz deķeļa . Imantas krāsas kādreiz bijušas Lettonia’s krāsas, ko var izskaidrot ar tās dibinātāju kādreizējo saistību ar Lettonia. Imantas dibinātāji vēlējās apvienot dziļi patriotiski noskaņotus latviešu studentus Tērbatā, kas pārmērīgi nepieķertos vācu anahronismiem attiecībā uz konventu dzīvi. Tieši tādēļ tika izvēlēts nosaukums Imanta, uz deķeļa likta saules zīme, kā arī devīze „Imanta nevaid miris”. 1918. gadā Imanta pārnāca uz Rīgu, bet jau 1919. gada laikā lielākā daļa imantiešu atradās Latvijas armijā.. Karam beidzoties imantieši sāka pulcēties Rīgā un drīz viņu rindās pienāca klāt med. Roberts Zvirbulis, mežkopības students Alfrēds Bormanis un Bruno Pintelis, bet 1921.g. teologs Jūlijs Egle un vēstures students (vēlāk jurists) Ādolfs Ozoliņš, kas abi bija Imantas pēdējie fukši. Imantieši 1920. un 1921. gados pulcējās Br. Pinteļa namā Rīgā Marijas ielā, kur šim pasākumam tika atvēlētas divas palielas istabas . Tas bija pagarš divstāvu nams, kura otrā stāvā Br. Pintelis bija „Imantas” rīcībā nodevis dzīvokļa vienu istabu ar zāli. Šinī zālē gandrīz katru dienu — bieži vien pat sveču gaismā notika malciozas. Reizēm imantiešu sanāksmes notika arī Antona Vanaga vai Roberta Zvirbuļa dzīvoklī, kas abi atradās Marijas ielā. Bija gadījumi, bet reti, kad sanāksmes izgāja cauri sausā. Pa lielākai daļai galdu klāja alus, bet dažkārt arī „baltais”.

1921. — 1940. 1921. gads ir nozīmīgs abu iepriekšminēto korporāciju dzīvē, jo notika to savstarpēja apvienošanās, mainot krāsas. Tāpat šajā periodā Ventonia oficiāli tika uzņemta P!K!, korporācija strauji attīstījās un 1940. gada vasarā kopējais tobrīd esošo biedru skaits bija krietni virs 200. Pirmās Latvijas laikā Ventonia nostiprinājās kā korporācija un tas ļāva izturēt un turpināt kopt korporācijas tradīcijas arī trimdā.

Korporācijas darbība kara laikā un trimdas periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadā jūnijā konventa dzīvokli Voldemāra ielā 27/2a izdemolēja, mēbeles un inventāru atsavināja. Tikšanās un pulcēšanās bija jāierobežo, tomēr neraugoties uz to, vairāki ventoņi pazuda, savukārt 1941. gada 14. jūnijā vairāki tika izvesti uz Sibīriju. Sākoties 2. Pasaules karam, tika atjaunota korporācijas darbība. 1941. gada rudenī svinēja atjaunošanās komeršu, un tas norisinājās Lettonia telpās, jo savu telpu nebija. Pavisam kara laikā notika četri komerši, ar katru gadu dalībnieku skaits samazinoties. Ņemot vērā to, ka par ventoņu stāvokli Latvijā līdz 1990. gadam jau tika rakstīts 80 gadu jubilejas internajā izdevumā, tad šoreiz pievērsīšu lielāku uzmanību trimdā dzīvojušajiem ventoņiem un cik iespējams precīzāk un pilnīgāk aprakstīt to gaitas saistībā ar Ventonia. Atzīmēšu tikai, ka lielākā daļa ventoņu 1944. un 1945 gadā atstāja Latviju un tiek lēsts, ka Latvijā palika aptuveni ap trīsdesmit ventoņu. Uz 1953.gada 12. decembri trimdā pavisam tika apzināti 90 ventoņi, 85 adreses bija zinā-mas. Pagaidu prezidijs (vada fil! A. Ozoliņš) noorganizēja Globālā prezidija vēlēšanas un par sen! Fil! Jānis Turks, viceniors fil! Nikolajs Kazmers, sekretārs fil! Fr. Butners, oldermanis Kārlis Spolītis, kasieris Jārlis Jākabsons. Nolemts 1954. gada 19. janvāra sēdē (Nr.1, Grand Rapid, Mičigana, ASV) izdot pēc iespējas ātrāk Ventonia’s Taurētāju, tā titulvāku uztic veidot K. Jā-kobsonam. Šajā pašā sēdē vienojas par pagaidu pārstāvju iecelšanu valstīs, kurās ir vismaz vairāki ventoņi, ar iespēju kopām pašām vēlāk noteikt savus pārstāvjus. Tie ir L. Opsis - Ņujorkā E. Mundeciems - Kanāda A. ABakuks — Anglija, kopš 1954.gada marta V. Strenga A.. Abakuks - Vācija R. Kancbergs - Austrālija F. Ķiriks — Zviedrija

Korporācijas darbības atjaunošana Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Korporācijas ēka Jelgavā, Filozofu ielā 9

Par atjaunošanos sāka runāt jau 1989. gada 27. decembrī komeršā, kurš notika pie fil! Luda Kakstiņa Rīgā, Baložu ielā. Tajā sapulcējās gandrīz visi dzīvi esošie ventoņi Latvijā (Tālivaldis Eglītis, Ludis Kaktiņš, Boriss Cīrulis, Valters Bodnieks, Roberts Krūmiņš, Mārtiņš Sniķeris, Ar-nolds Sproģeris). Viens no galvenajiem sarunu tematiem bija darbības atjaunošana. 1990. gada 3. februārī pie Roberta Krūmiņa (Rīgā) sapulcē tika nolemts sākt priekšdarbus Ventonia darbības atjaunošanai. Tika ievēlēts prezidijs — sen! Mārtiņš Sniķeris, v!sen! Valters Bodnieks, sekr! Ar-nolds Sproģeris, un old! Tālivaldis Eglītis. Pēc divām nedēļām 1990. g. 17. februārī Rīgā pie Roberta Krūmiņa (Rīgā) atkārtoti pulcējās tie paši ventoņi. Tika pieņemti korporācijas Ventonia statūti un nolēma legalizēties pie Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Jelgavā (Jelgavā dzīvoja 3 filistri, un tas ka Jelgavā ir augstskola). Sākās praktiskais korporācijas atjaunošanas darbs, iesaistot korporācijā studentus. 1990. gada 12. martā LLA Studentu klubā t/l v!sen! V. Bodnieks vadīja pirmo informatīvo sanāksmi, stāstot par korporācijas mērķiem un uzdevumiem, atbildot uz jautājumiem. Viesi tika iepazīstināti arī Ventonia’s vēsturi un nākotnes iecerēm. Šādas informatīvas sanāksmes notika regulāri katru nedēļu. Tā paša gada 30. martā „Plēsumā” V. Bodnieks ievietoja rakstu par Ventonia’s darbības nozīmi studentu nacionālajā izaugsmē un vienotībā. 16. maijā t/l v!sen! V. Bodnieka un sekr! A. Sproģera vadībā jaunuzņemtie fukši iestādīja ģen. Jāņa baloža dzīves vietā Līvbērzes „Baložos” piemiņas ozoliņu. Par šo notikumu 22. maijā „Jelgavas Ziņotājs” tika ievietots raksts (pirmajā lapaspusē) ar fotogrāfijām. 1990. g. 2. oktobrī notika pārvēlēšanas, par senioru tika ievēlēts V. Bodnieks, vicesenioru Ernests Endziņš, sekretāru A. Sproģeri, bet oldermani Boriss Cīrulis. Prezidijs turpināja iesākto darbu pie atjaunošanas. 1991.g. 15. martā tika piešķirtas krāsas pirmo reizi pēc kara Latvijā pirmajiem coetam — (uzskatījums) 18 fukšiem, krāsas tika uzliktas 16. martā. Kā viesi pavasara komeršā bija arī LLA rektors Imants Gronskis, un t/l P!K! seniors Teodors Godmanis. 1991. gada 10. aprīlī „Plēsumā” fil! Ēvalds Dreimanis ievietoja rakstu par ģen. J. Baloža darbību viņa 110 gadu dzimšanas dienas atcerei un par šīs piemiņas atzīmēšanu Ventonia saimē. 1991. g. 8. jūnijā svētku konventā tika nodots karoga zvērests un pārvēlēts arī prezidijs, kas sastāvēja tikai no studentiem. Par pirmo senioru no studentu vidus kopš 1944. Gada tika ievēlēts Mārtiņš Eglītis, vicenioru - Normunds Lipāns, sekretāru — Ingus Freibergs un oldermani — Tālivaldis Eglītis. Tika ievēlētas pārējās amatpersonas. 1991.g. 1. oktobrī filistru sanāksmē Jelgavā pie Valtera Bodnieka tika atjaunota Ventonia’s Filistru biedrība.