Ungārijas Tautas Republika

Magyar Népköztársaság Ungārijas Tautas Republika PSRS satelītvalsts ← 1949 – 1989 → Karogs Ģerbonis Devīze Világ proletárjai, egyesüljetek! Himna Himnusz Location of Republika Ungārijas Tautas Republika 1989. gadā Pārvaldes centrs Budapešta Valoda(s) ungāru Reliģija Ateisms (de facto), katoļticība (dominējošā) Valdība Unitāra marksistu-ļeņinistu vienpartijas sociālistiskā republika un totalitāra staļinistu diktatūra (1949–1956) Unitāra marksistu-ļeņinistu vienpartijas sociālistiskā republika (1956–1989) Ģenerālsekretārs  - 1949—1956 (pirmais) Mātjāšs Rākoši  - 1988—1989 (pēdējais) Kārols Gross Prezidentālās padomes priekšsēdētājs  - 1949—1950 (pirmais) Ārpāds Sakašics  - 1988—1989 (pēdējais) Bruno Ferencs Straubs Ministru padomes priekšsēdētājs  - 1949—1952 (pirmais) Ištvans Dobi  - 1988—1989 (pēdējais) Miklošs Nēmecs Likumdevējs Valsts asambleja Vēsturiskais laikmets Aukstais karš  - Izveidota 1949. gada 20. augustā  - Likvidēta 1989. gada 23. oktobrī Platība  - 1949 93 011 km² Iedzīvotāju skaits  - 1949. gadā 9 204 799       Blīvums 99 /km²   - 1970. gadā 10 322 099   - 1990. gadā 10 375 323  Nauda Ungārijas forints

Demonstrācija Budapeštā, 1952

Janošs Kadars, 1962

Tipveida arhitektūra un Ikarus autobuss Budapeštā

Ungārijas Tautas Republika (ungāru: Magyar Népköztársaság) bija PSRS dominēta Austrumu bloka valsts, kas pastāvēja no 1949. gada 20. augusta līdz 1989. gada 23. oktobrim.

Izveidošana

Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Ungārijas Karalistē 1944. gadā, tika izveidots militārās okupācijas režīms, kurš sāka kontrolēt Ungārijas Republikas (1946−1949) iekšpolitiku, lai nodrošinātu komunistu nākšanu pie varas.

1945. gada 4. novembra vēlēšanās Sīkzemnieku partija ieguva 57% balsu, kamēr komunisti saņēma tikai 17%. Padomju karaspēka komandieris maršals Kliments Vorošilovs neļāva Sīkzemnieku partijai izveidot vairākuma valdību, panākot, ka tiek izveidota to vadīta koalīcijas valdība, kurā komunisti ieguva kontroli pār drošības dienestiem.

1946. gada 1. februāri oficiāli izbeidza monarhijas pastāvēšanu un pasludināja parlamentāras republikas izveidošanu. Ungārija zaudēja visas pēc 1938. gada iegūtās zemes, arī Piekarpatu Rutēniju, kuru anektēja PSRS. Ungāriju bija spiesti pamest vismaz 250 000 etnisko vāciešu.

1947. gada februārī komunisti sāka citu partiju vadītāju arestus, taču 1947. gada augusta vēlēšanās spēja iegūt tikai 22,25% balsu, lai arī kļuva par lielāko partiju parlamentā. Turpmākajos mēnešos komunisti arestēja pārējo partiju līderus, piespiežot partijām izbeigt savu darbību, un 1948. gada jūnijā uzspieda sociāldemokrātiem apvienošanos ar komunistiem, izveidojot turpmāk valdošo Ungārijas Darbaļaužu partiju Mātjāša Rakoši vadībā.

1949. gada maija vēlēšanās atļāva piedalīties vienīgi komunistu koalīcijas sarakstam, kas ieguva 95% balsu. 1949. gada 18. augustā parlaments pieņēma jaunu konstitūciju, kas pasludināja Ungārijas Tautas Republikas izveidošanu.

Staļinisms un revolūcija

Līdz 1956. gadam valstī valdīja staļinisks režīms Mātjāša Rakoši vadībā. 1948. gadā, pēc PSRS un Dienvidslāvijas attiecību saraušanas, Rakoši sāka plašu partijas tīrīšanu un oponentu paraugprāvas. Tīrīšanu laikā uz trim gadiem tika arestēts, spīdzināts un pazemots arī nākamais republikas vadītājs Janošs Kadars. Kopumā ap 150 000 partijas biedru tika arestēti, 2000 nošauti. Papildus, ap 700 000 ungāru tika pakļauti arestiem un 5000 nošauti. Valstī notika aktīva šķiru cīņa, 1951. gada maijā-jūnijā ap 12 700 aristokrātisko un bagāto ģimeņu pārstāvji tika deportēti no Budapeštas un nomitināti lauku ciematos vai darba nometnēs.

Zemniekiem tika uzspiesta kolektivizācija un uzsākta industrializācijas projektu īstenošana. Gandrīz visi privātie uzņēmumi tika nacionalizēti, un 1949. gada decembrī gandrīz 99% strādājošo jau strādāja valsts uzņēmumos. 1949. gada janvārī Ungārija iestājas Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomē.

Pēc Josifa Staļina nāves, 1953. gada Berijas-Maļenkova valdīšanas mēneši nesa ievērojamas pārmaiņas Ungārijā. 27.-28. jūnija partijas plēnumā Rākoši zaudēja premjerministra amatu, ko ieņēma Imre Naģs, kas ieviesa virkni liberālu reformu - beidzās terors un sākās politieslodzīto atbrīvošana. Naģs apstādināja daudzus lielos industrializācijas projektus un vairāk koncentrējās uz vieglās rūpniecības attīstību; zemniekiem tika atļauts atstāt kolhozus un līdz 1953. gada decembrim puse zemnieku tos bija pametuši. Tika paaugstinātas valsts pārtikas iepirkuma cenas.

Pēc Lavrentija Berijas krišanas PSRS atjaunojās konservatīvais kurss, ko izmanto Rakoši, lai gāztu Naģi. 1955. gada 9. martā Naģi saņēma Darbaļaužu partijas Centrālkomitejas nosodījumu, 18. aprīlī tika atbrīvots no amata un izslēgts no partijas. Par premjerministru tika iecelts Rākoši uzticīgs kandidāts, taču PSRS aizsāktās destaļinizācijas dēļ 1956. gada 18. jūlijā Rākoši tika atbrīvots no visiem amatiem. 3. oktobrī Darbaļaužu partijas Centrālkomiteja reabilitēja virkni Rakoši tīrīšanās nogalināto politiķu un partijā no jauna uzņēma Imri Naģi.

23. oktobrī sākās Ungārijas revolūcija, kuras apspiešanai 4. novembrī valstī iebruka Padomju armija.

Kadara ēra

Pēc revolūcijas apspiešanas par valsts vadītāju ar PSRS atbalstu kļuva Janošs Kadars. Lai arī pret revolucionāriem tiek izvērsti plaši aresti, tikai ap 400 tika nošauti. Kadars nebija staļinists un stabilizēja valsti, pasludinot saukli "kas nav pret mums, ir ar mums". Darbaļaužu partijas vietā tika izveidota Ungārijas Sociālistiskā Strādnieku partija. Jau uzreiz pēc revolūcijas apspiešanas tika izveidota ekonomisko reformu komisija, kas ieteica liberalizēt staļinisko ekonomikas modeli. Lai arī 1957. gada jūlijā valstī atsākās kolektivizācijas kampaņa, turpmāk valsts produktus no kolhoziem iepirka par tirgus cenām un zemniekiem tika atstātas piemājas saimniecības.

1961. gada 13. septembrī Kadars, papildus partijas vadībai, atkal uzņēmās premjerministra pienākumus un atbrīvoja no amatiem vairākus konservatīvos politiķus. No ieslodzījuma tika atbrīvoti daudzi revolūcijas dalībnieki, un režīms turpmāk kļuva aizvien liberālāks.

1964. gada decembrī partijas Centrālkomiteja apstiprināja ekonomikas reformu plānošanas sākšanu, un 1966. gada maijā tika ieviests Jaunais Ekonomikas Mehānisms, kas liberalizēja centralizēto plānošanas modeli, ieviesa zināmu ekonomisko brīvību un izvirzīja par mērķi ražot uz Rietumiem eksportējamus produktus. Plāna izpildes vietā uzņēmumu galvenais uzdevums kļuva strādāt ar peļņu. Ungārijas modelis kļuva pazīstams kā "gulaša sociālisms". 1972. gada novembrī Kadars bija spiests pakļauties nozares un partijas spiedienam un veikt izmaiņas, lai ar valsts finansiālu atbalstu turpmāk mākslīgi uzturētu lielo un neefektīvo valsts ražošanas uzņēmumu darbību un nodrošinātu to darbiniekus ar algām. Lai arī šajās rūpnīcās tika ražots vairāk nekā 50% no Ungārijas industriālās produkcijas, ilgermiņā šāds modelis nebija dzīvotspējīgs. 1973. gada naftas krīze un ekonomiskais satricinājums pasaulē atkal noveda pie lielākas valsts kontroles pār uzņēmumiem, lai nodrošinātu to darbību. Par spīti daļējam liberālismam, valsts sociālistiskā ekonomika nebija dzīvotspējīga, strādāja ar zaudējumiem un veicināja ārējā parāda pieaugumu. 1978. gadā Ungārijas ārējais parāds bija 7,5 miljardi ASV dolāru. 1980. gadā tas bija jau 9,1 miljardi dolāru. Sākot ar 1978. gadu atkal atsākās reformu kurss, kas vērsts uz to, lai samazinātu valsts subsīdijas ražošanai un atjaunotu reālo attiecību starp ražošanas izmaksām un produkta gala cenu tirgū. Lielie uzņēmumi tika sadalīti mazākos, kas vieglāk adaptējas tirgum. 1982. gadā tika atļauti mazie privātie uzņēmumi sabiedrisko pakalpojumu un ēdināšanas sfērā.

1988. gadā partijā pieauga prasības pēc politiskām reformām un Kadars devās pensijā. 1989. gada februārī Sociālistiskās Strādnieku partijas Centrālkomiteja atbalstīja daudzpartiju sistēmas atjaunošanu. 1989. gadā parlaments pieņēma demokrātisku reformu paketi, kas atļāva brīvas arodbiedrības, pulcēšanās brīvību, preses brīvību un pieņēma jaunu vēlēšanu likumu. 1989. gada aprīlī PSRS parakstīja līgumu par sava karaspēka izvešanu līdz 1991. gada jūnijam.

Parlamenta sesijā no 16. līdz 20. oktobrim tika veiktas konstitūcijas izmaiņas, kas likvidēja Ungārijas Tautas Republiku, ieviesa daudzpartiju sistēmu un tiešās Valsts Prezidenta vēlēšanas.