Viduslatvijas nolaidenums

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Viduslatvijas nolaidenums jeb Madlienas nolaidenums ir dabas rajons Latvijas vidienē, kura virsa pakāpeniski pazeminās, tā slīpums vērsts rietumu virzienā. Viduslatvijas nolaidenumā, sekojot vispārējam virsas slīpumam, vairums rajona upju tek no austrumiem uz rietumiem. Šajā virzienā mainās pamatiežu virsas augstums, kvartāra segas biezums, klimatiskie apstākļi u.c. dabas apstākļi.

Viduslatvijas nolaidenuma daudzveidīgais reljefs, augsnes cilmiežu un mitruma apstākļu sadalījums radījis lielu dažādību kā augšņu un veģetācijas segā, tā arī zemes izmantošanā. Teritorijas apakšrajonos ir ļoti atšķirīgs visu dabas apstākļu kopums, t.i., ģeogrāfiskās ainavas. Nolaidenuma ziemeļdaļā (ziemeļos no Daugavas) ainavu raksturs mainās galvenokārt pa trim meridionālām ziemeļu — dienvidu virziena joslām.

Viduslatvijas nolaidenums ar savām daudzveidīgajām ģeogrāfiskajām ainavām ir viens no visviendabīgākajiem Latvijas fiziski ģeogrāfiskajiem rajoniem. Daudzveidīga ir arī rajona dabas bagātību saimnieciskā nozīme (derīgie izrakteņi, Daugavas enerģija, mežu masīvi, vērtīgi lauksaimniecības zemju masīvi gar Daugavu un viļņoto līdzenumu apvidos). Liela nozīme atpūtā ir Daugavas un tās pieteku krastiem.

Tā kā Daugava un tās tuvākā apkārtne jau kopš seniem laikiem bijusi nozīmīga satiksmes maģistrāle, tās krastos Viduslatvijas nolaidenuma daļā uziets daudz arheoloģisko atradņu, kā arī atrodas daudz vēstures pieminekļu. Tagad visā šajā posmā, it sevišķi upes labajā krastā, stiepjas gandrīz nepārtraukta sen apgūtu un labi iekultivētu lauksaimniecības zemju josla ar vairākiem apdzīvotiem centriem. Daugavas krastu apgūšanu veicinājuši ne vien ekonomiskie faktori (Rīgas tuvums), bet arī izdevīgie dabas apstākļi — velēnu karbonātu augsnes nogāzēs un terasēs, labā drenāža un lauksaimniecības kultūrām labvēlīgais klimats.

Pamatiežu virsa un kvartāra sega[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visā rajonā pamatiežu virsu veido augšdevona karbonātieži, galvenokārt dolomīti. Viduslatvijas augstieņu piekājēs pamatiežu virsa atrodas apmēram 80 m virs jūras līmeņa. Ziemeļdaļā tur dominē Ogres svītas ieži, dienvidos — Daugavas svītas ieži. Rietumu virzienā pamatiežu virsa pazeminās līdz 0 — 20 m virs jūras līmeņa. Lielās platībās tur izplatīti Ogres svītas nogulumi, vienīgi Rīgas smiltāju zemienes pierobežā šo svītu nomaina Daugavas, Salaspils un Pļaviņu svītas slāņkopas. Viduslatvijas nolaidenumā pamatiežu virsai raksturīgs ne tikai vispārējs slīpums, bet arī sīkākas formas — to izvago vairākas dziļas, ar kvartāra iežiem aizbērtas senas ielejas. Dažas no tām, piemēram, Allažu apkārtnē, saskatāmas arī virszemes reljefā. Bez tam rajona rietumu nomalē no Silciema (dienvidos no Siguldas) Allažu virzienā stiepjas pamatiežu virsas kāpe. Ar to saistās reljefā labi izteikta nogāze, kas līdz 40 m augstumam paceļas pāri Inčukalna — Ropažu fluvioglaciālo līdzenumu austrumu malai.

Viduslatvijas nolaidenumā kvartāra sega nav bieza: rajona ziemeļrietumdaļā un joslā gar Daugavu lielās platībās tā ir plānāka par 10 m. Tāpēc pamatieži, it sevišķi dolomīti, atsedzas vairāku upju gultnēs. Vietām tie redzami zemās atsegumu kraujās arī upju krastos. Gandrīz nepārtraukta pamatiežu atsegumu virkne Viduslatvijas nolaidenumā vērojama abos Daugavas krastos. Šis rajons ir bagāts ar dolomītu atradnēm. Nozīmīgākās no tām ir Daugavas ielejā un apkaimē starp Pļaviņām un Aizkraukli, kā arī pie Salaspils. Gar Viduslatvijas nolaidenuma rietumu robežām stiepjas Salaspils svītas ģipšakmens josla, kuras lielākās atradnes ir Sauriešu un Salaspils apkārtnē. Šajā ģipšakmens joslā vairākās vietās sastopamas piltuves veida zemes iebrukumu formas — kritenes (Allažu apkārtnē, pie Baldones, Bārbeles un Skaistkalnes). Ar ģipšakmeņiem saistīta arī sērūdeņu veidošanās. Ievērojams sērūdeņu kūrorts ir Baldone, nelieli sēravoti ir arī Jūdažu un Kurmenes apkārtnē.

Reljefs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reljefs Viduslatvijas nolaidenumā ir daudzveidīgs. Rajona lielākajā daļā kvartāra sega sastāv no pamatmorēnas nogulumiem. Lielās platībās, sevišķi nolaidenuma ziemeļdaļas vidienē, šie nogulumi veido morēnas viļņoto līdzenumu reljefu. Vietām pamatmorēnas virsu paskalojuši ledāja kušanas ūdeņi, citur uz tās noguldīti šo ūdeņu saneši. Prāvas platības rajonā aizņem fluvioglaciālie un limnoglaciālie smiltāji.

Viduslatvijas nolaidenuma ziemeļdaļas rietumos atrodas trīs labi izveidotas osu grēdas — Kangari. Uz rietumiem no Allažiem, pie Ropažu (Garkalnes) — Nītaures ceļa, ir Mazie Kangari, Rīgas — Ergļu ceļš uz rietumiem no Suntažiem nepilnus 10 km garā posmā ved pa Latvijas ievērojamākā osa — Lielo Kangaru — muguru, gar Daugavas labo krastu, no Ciemupes līdz Ikšķilei, stiepjas Ogres Kangari. Lielie Kangari ir dabas aizsardzības objekts. Nolaidenumā vietām izplatīts arī pauguru reljefs. Plašāka pauguraine atrodas nolaidenuma dienviddaļas rietumos. Nolaidenuma rietumu malā, Rīgas smiltāju zemienes pierobežā, stiepjas smiltāju josla. Tās ziemeļdaļu, ko ziemeļos norobežo Gaujas senlejas posms starp Lorupes ieteku un Murjāņiem, bet austrumos — Silciema kāpe, aizņem ledāja kušanas ūdeņu deltas nogulumi. Dienvidos no šiem nogulumiem plešas lokālo kušanas ūdeņu deltas nogulumi. Minētajā smiltāju joslā dominē priežu mežu masīvi, galvenokārt priežu mētrāji un sili. Dienvidos no Inčukalna sīki viļņotajā smiltāju līdzenumā šur tur paceļas iekšzemes kāpu vaļņi, kurus klāj priežu sili. Vairākkārt izdegušās vietās tur izveidojušies kaili virsāji, kas tagad pa lielākai daļai apmežoti. Smiltāju joslu šķērso Lielo un Mazo Kangaru osu grēdas, kas apaugušas ar priežu un egļu mežu, galvenokārt damakšņu tipa. Vietās, kur osu nogulumu virskārtā daudz karbonātisko oļu, piemēram, Lielo Kangaru vidusdaļā, priežu un egļu mežaudzēs piemistroti platlapju koki. Starp kāpām vai aiz osu grēdām sastrēgušais mitrums sekmējis nelielu purvu rašanos. Lēzenajos upju krastos, kur ūdeņi noguldījuši mālainos sanešus, stiepjas pļavu joslas, bet sausākās nogāzēs ierīkoti nelieli tīrumi. Plašāki, labāk iekultivēti aramzemju masīvi atrodas lēzenu morēnu smilšmāla pacēlumu salās (piemēram, ap Inčukalnu, Ropažiem un Kangariem), kā arī vietās, kur kušanas ūdeņu nogulumu sega ir plāna vai mālaināka. Smiltāju apvidū, it sevišķi tā ziemeļrietumdaļā, ir lieli būvniecībai noderīgi grants un oļu krājumi.

Viduslatvijas nolaidenuma vidusdaļā plešas viļņota morēnu līdzenuma josla. Tā sākas nolaidenuma ziemeļu galā un stiepjas pāri nolaidenuma vidienei līdz Daugavai, kur piekļaujas tai posmā starp Koknesi un Jumpravu. Šīs joslas ģeogrāfiskās ainavas ir diezgan atšķirīgas. Joslas ziemeļu galu ap Līgatni un Ieriķiem šķērso vairākas dziļas Gaujas pieteku ielejas, kas labi drenē teritoriju. Samērā lielas platības aizņem ar smilšainiem nogulumiem pārklāti apmežoti līdzenumi. Vietām līdzenumiem paceļas pāri līdz 15 m augsti, samērā stāvi kēmu pauguri, kuru virsotnēs parasti ir mežu puduri. Tīrumi izvietoti galvenokārt lēzenos morēnas pacēlumos vai gar upēm. Viduslatvijas nolaidenuma vidusdaļā, no Allažiem līdz Vidzemes augstienes piekājei iepretim Nītaurei, ir garenas ziemeļu ziemeļrietumu virzienā orientētas senas ielejas vai plašākas ieplakas, ko dažviet savieno īsi, austrumu — rietumu virzienā vērstu ieleju posmi. Starp ieplakām paceļas morēnu viļņoto līdzenumu purvi vai viļņveida paaugstinājumi. Pa ielejām starp pļavām vai zāļu purvu joslām līkumo sīkas upītes. Plašākās ieplakās, kā arī uz plakanajām ūdensšķirtnēm izveidojušies augstie vai pārejas purvi. Lielākas aramzemes platības ir lēzenās nogāzēs gar ielejām un viļņoto līdzenumu pacēlumos. Smilšaini grantaini vaļņi Vidzemes augstienes piekājē apauguši ar mežu.

Vidusjoslas lielākajā — dienviddaļā, no Lielās Juglas līdz Daugavai, pārsvarā morēnu viļņotie līdzenumi ar gareniem pacēlumiem, kas samērā labi orientēti rietumu ziemeļrietumu virzienā. Pa šī drumlinizētā reljefa lēzenajām mugurām stiepjas labi iekultivētu tīrumu joslas ar mālainiem, bieži vien karbonātiskiem augsnes cilmiežiem. Līdzīgi orientēta ir šī apvidus reljefa izcilākā forma — vairākus kilometrus garais Ķeipenes valnis, kas līdz 50 m augstumam paceļas pāri purvainajiem apkārtnes līdzenumiem. Vaļņa muguru un lēzenās nogāzes aizņem aramzeme.

Lielākās platībās starp pacēlumiem atrodas zemi, lēzeni viļņoti līdzenumi vai plašas ieplakas ar mežiem, krūmājiem, mitrām pļavām un nelieliem purviem. Gar upēm stiepjas pļavu un tīrumu joslas. Šajā apvidū mežos diezgan izplatītas ir gāršas tipa mežaudzes, kas veidojušās uz karbonātiskiem cilmiežiem. Aplūkotais apvidus ir viens no labākajiem lauksaimniecības zemju apvidiem Viduslatvijas nolaidenumā. Nosusinot ieplakas un līdzenumus starp pacēlumiem, tiek kāpināta teritorijas izmantošana.

Nolaidenuma ziemeļdaļas (Daugavas labā krasta) dienvidaustrumu malā, Vidzemes augstienes piekājē starp Ogres upi un Daugavu pie Kokneses, atrodas trešā josla — ledāja kušanas ūdeņu saguldīts smiltājs. Tas ir zems līdzenums ar priežu mežiem un atsevišķiem purviem, kurā vietumis paceļas lēzeni nenoteiktas formas morēnas paaugstinājumi ar tīrumiem. Apvidus vidusdaļā zemos, pārpurvotos krastos guļ Lobes ezers.

Ledāja kušanas ūdeņu veidota plaša smiltāju josla stiepjas gar Daugavas kreiso krastu, pāri visai Viduslatvijas nolaidenuma dienviddaļai. To aizņem gandrīz nepārtraukti meži, galvenokārt priežu meži. Diezgan bieži meži aug pārpurvotās augsnēs. Smiltāju rietumdaļā, iepretim Ogrei, paceļas vairāki 10 — 20 m augsti iekšzemes kāpu masīvi, kam neskaidra grēdu orientācija. Austrumdaļā, iepretim Jaunjelgavai, smiltājs paplašinās un tur plešas Taurkalnes meža masīvs. Lielas platības tajā ir pārmērīgi mitras, vietām sastopami purvi. Meža masīva ziemeļdaļā vērojamas dažas kāpu grēdas. Austrumdaļā kā vientuļas salas pāri mežu klājam paceļas 20 — 45 m augsti pauguru masīvi ar tīrumiem un apdzīvotām vietām (piemēram, Daudzese, Lielzalve, Sunākste).

Viduslatvijas nolaidenuma dienviddaļas (Daugavas kreisā krasta) rietumu malā atrodas kēmu—morēnu pauguraine. Visaugstākie (20 — 50 m) pauguri ir ap Baldoni. To lēzenākās nogāzes klāj tīrumi, bet stāvākās — apaugušas ar mežu. Starppauguru ieplakas ir pārlieku mitras, ar mitrām pļavām, nelieliem purviem, ezeriem. Pauguraines dienviddaļā, starp Vecumniekiem un Skaistkalni, pauguri ir zemāki, lēzenākām nogāzēm, lielākas platības tur aizņem aramzeme. Mitrajos līdzenumos un ieplakās starp pauguriem ir daudz pļavu, sevišķi gar Misas augšteci.

Nolaidenuma dienvidu galā gar Mēmeli stiepjas ledāja kušanas ūdeņu pārskalota lēzeni viļņota morēnas līdzenuma josla, kas vietām klāta ar smalkiem, putekļainiem nogulumiem. Labas noteces apstākļos gar upes ieleju ir daudz tīrumu, vietām pļavas un mežu puduri.

Viduslatvijas nolaidenumā īpatnējs apvidus ir Daugavas senleja un tās tuvākā apkārtne. Šeit Daugavas posmā izvietotas Latvijas pirmās hidroelektrostacijas — Rīgas, Ķeguma un Pļaviņu HES. Savā tecējumā pa nolaidenuma teritoriju Daugava atsedz sarežģītu ģeoloģisko griezumu, sākot ar Amatas un beidzot ar Ogres svītu.

Daugavas ielejā, posmā starp Pļaviņām un Aizkraukli, 2 — 3 km platas un 10 — 20 m dziļas senlejas dibenā upe iegrauzusi pamatiežos jaunu, līdz 800 m platu kanjonveida ieleju ar stāvām dolomītu atseguma sienām. Ielejā daudz terašu. Karbonātiem bagātā augsne un savdabīgais ielejas klimats ir veicinājuši īpatnējas un bagātīgas augu valsts veidošanos — šajā ielejas posmā konstatēts apmēram 800 ziedaugu sugu (2/3 visu Latvijas floras pārstāvju). Ielejā atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuve. Lejpus Aizkraukles Daugavas ieleja kļūst seklāka, pamatiežu atsegumi — zemāki, vietām tos nomaina lēzeni nogāžu posmi, terašu skaits samazinās. Pie Salaspils Daugava nonāk Rīgas smiltāju zemienē, kur izbeidzas tās senleja.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nolaidenuma klimatā atspoguļojas pāreja no augstienēm uz zemienēm, turklāt straujākas pārmaiņas klimatā notiek virzienā no ziemeļaustrumiem uz dienvidaustrumiem, t.i., no Vidzemes augstienes piekājes virzienā uz Zemgales līdzenumu. Nokrišņu daudzums šajā virzienā samazinās no 700 uz 500 mm, siltajā gadalaikā — no 500 uz 400 mm; gaisa vidējā temperatūra janvārī tajā pašā virzienā mainās no —6° līdz —5°, jūlijā — no 17 līdz 17,5°, aktīvo temperatūru summa pieaug no 1800 līdz 2000°. Gada noteces slāņa biezums dienvidrietumu virzienā samazinās no 340 uz 240 mm.

Ūdeņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslatvijas nolaidenumā upju tīkls orientēts no austrumiem uz rietumiem. Teritorijas lielāko daļu drenē Daugavas baseina upes: Daugava (posmā no Pļaviņām līdz Salaspilij) un tās labā krasta pietekas — Lielā Jugla (ar satekupēm Sudu un Mergupi un pietekām Krievupi, Tumšupi), Mazā Jugla, Ogre un Pērse. Rajona dienviddaļu atūdeņo Lielupes baseina upes: Misa, Mēmele, Iecava ar pietekām Viesīti un Lielo Susēju. Sākot ar Jaunjelgavu, Lielupes baseina ūdensšķirtne pievirzās tuvu Daugavai. Tāpēc Daugavai tur nav lielāku kreiso pieteku, atskaitot Ķekavu. Pašos ziemeļos nolaidenumu šķērso Gaujas senlejas pietekas. Tās ir nelielas, bet iegriezušās dziļās ielejās. Izņemot Gaujas pietekas, Daugavu, kā arī Pērses un Ogres lejteces, pārējām upēm ir lēzenas un seklas — dažus metrus dziļas — ielejas. Līdzenumu posmos, it sevišķi tuvojoties Rīgas smiltāju zemienei, upe met daudzus meandrus (līkumus).

Rajonā ir tikai daži mazi ezeriņi, lielākais no tiem — Lobes ezers — atrodas pie Ogres pietekas Lobes. Toties rajonā ir samērā daudz purvu, galvenokārt augsto purvu, kas izkaisīti vairākās vietās nelieliem masīviem. Lielākais no tiem ir Sudas purvs, kas atrodas uz austrumiem no Siguldas.

[1]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A. Rudovics, T. Rudovica. Latvijas fiziskā ģeogrāfija, 1995, 137. lpp.