Pāriet uz saturu

Voldemārs Reinholds

Vikipēdijas lapa
Voldemārs Reinholds
Reinholds Latviešu leģionā
Reinholds Latviešu leģionā
Personīgā informācija
Dzimis 1903. gada 23. jūnijā
Bauska, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris 1986. gada 4. jūlijā (83 gadi)
Madliena, Latvijas PSR (tagad Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Sturmbannführer
(majors)
Dienesta laiks 20. gadi — 1941.
1941. — 1945.
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Vācija Vācija
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusts
Vācu krusts (zeltā)
Dzelzs krusts (I un II pakāpe)[1][2]
Izglītība Kara skola (1926)

Andrejs Voldemārs[a] Reinholds (1903. gada 23. jūnijs — 1986. gada 4. jūlijs) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Vācu krusta zeltā un Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1903. gadā Bauskā.[4] Dienestu Latvijas armijā uzsāka 1. Kurzemes kājnieku divīzijas 2. Ventspils kājnieku pulkā. No 1925. gada līdz 1939. gadam dienēja 3. Latgales kājnieku divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulkā.[4] 1926. gada 1. septembrī Reinholds pabeidza Kara skolu ar I šķiru, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi (skaitot no 1925. gada 1. septembra).[5][6] 1929. gada 11. novembrī Reinholdu paaugstināja par virsleitnantu (skaitot no 1928. gada 1. septembra).[3] 1937. gadā 10. novembrī Reinholds pabeidza Armijas militār-fiziskās audzināšanas kursus.[7] 1941. gada jūnijā viņš brīvprātīgi pameta armiju.[4]

Otrā pasaules kara laikā 1941. gada 4. septembrī no brīvprātīgajiem[8] uzsāka pirmā latviešu kārtības dienesta bataljona (16. Zemgales kārtības dienesta (policijas) bataljonu) formēšanu.[4] Neilgi pirms izbraukšanas uz fronti par bataljona 3. rotas komandieri iecēla Voldemāru Reinholdu.[4][9] Bataljons nodarbojās ar dzelzceļu apsardzību, partizānu apkarošanu, kā arī kaujas uzdevumu izpildi Ļeņingradas frontes aizmugurē (Dno, Staraja Rusas, Ilmeņa ezera un Soļcu rajonā).[4][8] 1942. gada beigās Reinholdu paaugstināja par kapteini (1944. gadā majors).[9][10]

1943. gada janvāra beigās divus latviešu policijas bataljonus atvilka no frontes uz Krasnoje Selo, lai uz to pamata sāktu formēt Latviešu SS brīvprātīgo brigādi (vēlākā 19. grenadieru divīzija).[11] 3. februārī 16. Zemgales bataljonu iekļāva brigādē.[4] 8. februārī bataljons ieradās Krasnoje Selo un tas tika iekļauts brigādes 42. pulkā kā III bataljons.[11] 1943. gadā Reinholds tika iecelts par iepriekšminētā pulka III bataljona komandieri.[12] 1943. gada 24. oktobrī apbalvots ar Dzelzs krusta II pakāpi (vēlāk apbalvots arī ar I pakāpi).[1] 1944. gada 28. novembrī Reinholdu apbalvoja ar Vācu krustu zeltā.[2] Leģiona sastāvā nogājis kauju ceļu no Volhovas līdz pat Kurzemes cietoksnim. Kurzemes cietoksnī 1945. gada 15. martā Reinholds pārņēma 19. divīzijas 43. grenadieru pulka komandēšanu, jo tā komandieris pulkvedis Roberts Osis tika iecelts par korpusa sakaru virsnieku pie Potsdamā nodibinātās Latviešu nacionālās komitejas.[2][11][13] Pašās kara beigās (1945. gada 9. maijā) apbalvots ar augstāko tā laika Vācijas militāro apbalvojumu Dzelzs krusta Bruņinieka krustu.[14]

Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā Reinholds gūstā nepadevās,[15] bet kopā ar vairākiem biedriem viņš devās mežos. Pēc četriem mēnešiem viņu notvēra, taču Reinholdam izdevās izbēgt, un kādu laiku viņš mitinājās pie radiniekiem Tukumā un tēva mājās Kurmenes pagastā. Vēlāk Reinholds pārcēlās uz Rīgu, kur ar izdomātu vārdu (Andrejs Ostrovskis) strādāja par elektriķi. Rīgā viņš sastapās arī ar citiem bijušajiem leģionāriem. Viens no viņiem nodeva Reinholda īsto identitāti NKVD, kas viņu apcietināja 1948. gada 21. augustā. Reinholdam piesprieda 25 gadi ieslodzījuma Vorkutas nometnēs.[2]

1958. gada 21. augustā Reinholds atgriezās Rīgā, kur līdz 1977. gadam strādāja par elektriķi. Lai arī padomju drošības iestādes viņam rūpīgi sekoja, tomēr viņš turpināja uzturēt kontaktus ar citiem leģionāriem. Miris 1986. gada 4. jūlijā Madlienas slimnīcā.[2]

Piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Citviet arī Valdemārs[3]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 lacplesis.com Dzelzs krusta kavalieri[novecojusi saite]
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Richard Landwehr. Siegrunen 79. Lulu.com, 2008. gada 9. septembris. 93. lpp. ISBN 978-1-4357-5842-1.
  3. ↑ 3,0 3,1 "Latvijas Kareivis" Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 480.[novecojusi saite] (12.11.29.)
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Konovaļčiks, M. 16. Zemgales Kārtības dienesta bataljona kaujas darbība Ļeņingradas frontes aizmugures apstākļos. 1941. – 1943.
  5. ↑ "Latvijas Kareivis Kaŗa skolu beigušie kadeti[novecojusi saite] (01.09.26.)
  6. ↑ "Latvijas Kareivis" Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 143.[novecojusi saite] (02.09.26.)
  7. ↑ "Latvijas Kareivis" Armijas militār-fiziskās audzināšanas kursu noslēgums[novecojusi saite] (12.11.37.)
  8. ↑ 8,0 8,1 Arturs Silgailis “Latviešu leģions”, Rīga, 2006., 284.lpp
  9. ↑ 9,0 9,1 lacplesis.com 16. Zemgales bataljons Arhivēts 2009. gada 1. septembrī, Wayback Machine vietnē.
  10. ↑ Arturs Silgailis “Latviešu leģions”, Rīga, 2006., 139.lpp
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 Latvijas vēsture internetā. 19.ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu Nr.2) Arhivēts 2010. gada 24. janvārī, Wayback Machine vietnē..
  12. ↑ lacplesis.com Latvieši Volhovas frontes sektorā
  13. ↑ Arturs Silgailis “Latviešu leģions”, Rīga, 2006., 171.lpp
  14. ↑ axishistory.com Knight's Cross Holders of the Waffen-SS (angliski)
  15. ↑ delfi.lv Latviešu karavīri Rietumu sabiedroto un padomju gūstā Arhivēts 2010. gada 27. martā, Wayback Machine vietnē.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Voldemārs_Reinholds&oldid=4164675"