Ziemeļlatvijas partizānu pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Piemiņas zīme Ziemeļlatvijas partizāniem (2003).

Ziemeļlatvijas partizānu pulks bija Latvijas brīvības cīņu laikā izveidota Ziemeļlatvijas brigādes vienība, kas piedalījās Vidzemes, Latgales un Zemgales atbrīvošanas kaujās.

Pēc vienotas Latvijas armijas izveides 1919. gada jūlijā Ziemeļlatvijas partizānu pulku iekļāva 5. Cēsu kājnieku pulkā kā rotu.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 31. martā ar Igaunijas armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā, kas kopā ar igauņu karaspēku pārgāja pretuzbrukumā Padomju Latvijas armijai Veru un Valkas virzienā. 1919. gada aprīļa beigās Bulaka-Balahoviča komandētā Atsevišķā Pleskavas korpusa jātnieku sapieru izlūku komandas priekšnieks Artūrs Aparnieks kopā ar 30 latviešu jātniekiem pārgāja Ziemeļlatvijas brigādes pakļautībā. Gatavojoties Vidzemes ieņemšanai, 15. maijā A. Aparnieku iecēla par Ziemeļlatvijas partizānu pulka komandieri kapteiņa dienesta pakāpē ar pseidonīmu "Apsēns". 30. maijā pretinieka aizmugurē aizgājušais pulks padzina no Cēsīm sarkanarmiešus, turklāt Apsēns puseskadrona vadībā pirmais zem ienaidnieka uguns ieauļoja pilsētā. Savukārt 7. jūnijā Ziemeļlatvijas partizānu pulks (tikai 150 vīru) ieņēma pretinieka aizmugurē esošo Borhu staciju un noturēja to līdz papildspēku pienākšanai. Tajā pašā dienā uzbrukums Rudzātu virzienā ienaidnieka pārspēka dēļ beidzās ar atkāpšanos un 20 vīru zaudēšanu. [1]

Bermontiādes laikā kapteinis Aparnieks no agrākajiem pulka kareivjiem saformēja 1. partizānu pulku, kas 10. novembrī ielauzās ienaidnieka pozīcijās Torņakalnā, 11. novembrī izsita ienaidnieku no Švarcenieku muižas. 17. novembrī ar savu pulku ielauzās pretinieka aizmugurē, izraisīja paniku un atviegloja Jelgavas ieņemšanu 21. novembrī.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]