Latvijas Autotanku brigāde

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Piemineklis "Bruņumašīna" Pulka ielā Rīgā - Pārdaugavā

Autotanku brigāde ietilpa Latvijas Bruņoto spēku Tehniskajā divīzijā. Pirms 1940. gada 1. marta to sauca par autotanku pulku. Brigāde bija izvietota Rīgā, Pulka sētā (tagadējā Pulka ielā), kur joprojām ir apskatāms neliels piemineklis "Bruņu mašīna" (uzstādīts 1939. gadā), un viena rota atradās arī Daugavpilī, tuvumā plānotajai aizsardzības līnijai pret iespējamo PSRS iebrukumu. Pēc 1939. gada brigādes štābs pārcēlās uz Cēsīm. Brigādi komandēja ģenerālis Oto Grosbarts, kurš bija arī spēkratu dienesta priekšnieks, lai gan 1929. gadā īsu laiku to komandēja arī Jānis Kaļķis. 1940.gada 29. februārī, ar Valsts prezidenta pavēli, pulkvedi Oto Grosbartu paaugstināja par ģenerāli.[1] 1940. gada pavasarī, pārceļot brigādes štābu uz Cēsīm, par tā priekšnieku iecēla pulkvedi Jāni Kaļķi. Autotanku brigāde beidza pastāvēt 1940. gada jūlijā. 1939. gada 1. septembrī pulkā bija 35 virsnieki, 274 instruktori, 515 kareivji, 21 brīva līguma darbinieks. Kaujas sastāvā bija 27 tanki, 6 bruņuautomobiļi, 30 transporta un 10 pasažieru automobiļi, 15 motocikli.[2] Ugunsspēks bija vismaz 35 ložmetēji, 2 patšautenes un 10 lielgabali.[3]

Pulka vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bruņoto spēkratu vienību pirmsākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu karaspēka vienībās pirmie bruņotie automobiļi figurēja 1919. gada Padomju Latvijas armijā. Tajā bija izveidota neliela bruņoto automobiļu nodaļa komandiera Kaugura vadībā. 1. latviešu padomju divīzijas bruņu mašīnu nodaļā minēti bruņotie automobiļi Komūnists, Lāčplēsis un Imanta. Šo vienību nozīme kara darbībā bija niecīga, bruņu mašīnas bieži atradās remontā, tām trūka rezerves daļu. Padomju Latvijas armijai 1919. gada 22. maijā pametot Rīgu, tur palika vairāki padomju bruņu automobiļi, kurus pārņēma Baltijas landesvērs. Latvijas armija kavēja šo automobiļu izmantošanu vācu uzbrukumā igauņu un ziemeļlatviešu karaspēkam Cēsu kaujās. Pēc vācu sakāves Latvijas armija šos bruņotos automobiļus pārņēma savā rīcībā.

1919. gada jūnijā bruņotie automobiļi Lāčplēsis un Zemgalietis atbalstīja Latvijas armiju cīņā pret lieliniekiem Krustpils un Līvānu apvidū.

1919. gada 14. jūlijā kapteiņa Oto Grosbarta vadībā izveidoja Bruņoto divizionu, kurā ietilpa bruņotie vilcieni, automobiļi un vēlāk arī tanki. 14. augustā izveidoja arī atsevišķu Auto-motociklistu rotu. Bruņotos automobiļus sadalīja 1. un 2. bruņoto automobiļu nodaļā.[3] Šinī laikā Latvijas armijā bija jau četri bruņotie automobiļi:

  • Sheffield-Simplex Imanta (1)
  • Putilov-Garford M1916 Kurzemnieks un Lāčplēsis (2)
  • 2.sērijas Austin Zemgalietis (1)

Bruņotie automobiļi Bermontiādes laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada oktobrī un novembrī bruņotie automobiļi Lāčplēsis, Kurzemnieks un Imanta sekmīgi piedalījās cīņās pret bermontiešiem Jelgavas un Kalnciema šosejas rajonā, Smārdē un Tukuma rajonā un sabojāja 3 ienaidnieka bruņotos vilcienus. 8. oktobrī gāja bojā bruņu auto Lāčplēsis. 21. novembrī gūstā saņēma 2 vācu bruņotos automobiļus Max un "Moritz".[3]

Latgales atbrīvošanas kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 1. februārī Latvijas armijā bija jau 8 bruņotie automobiļi. Kaujās pret Padomju Krievijas karaspēku sekmīgi piedalījās bruņotie automobiļi Tālivaldis, Staburags, Zemgalietis un Kurzemnieks. Kara beigās izveidoja arī Tanku bataljonu, kurā iedalīja 3 angļu smagos Mark V un 2 vidējos angļu Mark B tipa tankus. Tos Latvijas valdība iegādājos no Lielbritānijas un uz Latviju tos pārveda no krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča Ziemeļrietumu armijas. Tanku bataljons sargāja Latvijas dienvidaustrumu robežas pret iespējamām krievu, poļu un lietuviešu akcijām.[3]

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bruņuautomobiļu rota - 3 vadi
  • 1. tanku rota Rīgā- 3 vadi (Mark V, Mark B un Fiat 3000 tanki)
  • 2. tanku rota Daugavpilī- 3 vadi (Vikersa tanki)
  • 3. tanku rota Rīgā- 3 vadi (Vikersa tanki)
  • Autotransporta rota - 2 vadi
  • Instruktoru rota - 2 vadi

Bruņuautomobiļu vadu veidoja divas bruņumašīnas. Tās iedalīja pēc apbruņojuma: smago bruņumašīnu vads un vieglo bruņumašīnu vadi. Smagās bruņumašīnas bija bruņotas ar lielgabalu un to skaits Latvijas armijā bija neliels, tikai divas. Tādas bija Kurzemnieks un Viesturs. Komandiera vadā ietilpa mašīnas Staburags un Sargs. Bruņoto auto rotā bija 6 virsnieki un vismaz 20 ložmetējnieki — mechaniķi, 6 bruņotie automobiļi ar 2 lielgabaliem, vismaz 10 ložmetējiem un vairākām patšautenēm.

1. tanku rotā bija 2 smagie, 1 vidējais un 6 vieglie tanki Fiat, kā arī 6 tanku pārvadātāji viegaljiem tankiem. Kopā 4 virsnieki, 25 spēkratu šoferi-instruktori, 2 lielgabali un 13 ložmetēji. 2. un 3. rotā bija kopā 18 Vickers vieglie tanki, 6 ar lielgabaliem un 12 ar ložmetējiem, 8 virsniekiem un 40 šoferiem — instruktoriem.

Instruktoru rotā bija 2 vadi (tehniskās un ierindas apmācību), 3 virsnieki un 8 instruktori. Šīs rotas rīcībā bija vismaz 1 bruņotais automobilis, 1 smagais vai vidējais tanks, kā arī kāds vieglais Vickers tanks, jo pēc dažām ziņām Latvijas valdība Anglijā nopirka nevis 18, bet 20 tankus.

Autotransporta rotā bija 2 vadi — smago auto (12 Albion tipa mašīnas) un vieglo auto (18 Latvijā ražotie Ford-Vairogs), 3 virsnieki un 35 instruktori. [3]

Bruņojumā esošā tehnika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tanki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armijas Fiat 3000 tanki neilgi pēc to iegādes 20to gadu beigās

Mk V Composite un Medium Mark B tankus Latvijas armija iegādājās 1920. gadā no Lielbritānijas. Jau trīsdesmito gadu sākumā šos tankus varēja uzskatīt par arhaismiem. 1926. gadā pasūtīja un 1927. gadā piegādāja Fiat 3000 (itāļu versija Renault FT-17 tankam) tankus. 1930. gadā Aizsargu organizācija iegādājās Carden-Loyd tanketi. 1936. gadā piegādāja pirmos 12 Vickers tankus. Tie bija aprīkoti ar vienu ložmetēju. Pārējos sešus, ar lielgabaliem aprīkotos tankus piegādāja tikai 1938. gadā.[4] Ar lielgabaliem tos aprīkoja pēc īpaša Latvijas armijas vadības pieprasījuma, jo faktiski šī modeļa tanki ar lielgabaliem aprīkoti netika. Viens no tiem vēl ir saglabājies, to var apskatīt Kubinkas tanku muzejā.[5] Šos Vickers Carden-Loyd tankus var uzskatīt modernākajiem tankiem Latvijas armijā tajā laikā, jo korelējot svaru ar kaujasspējām, tās bija savai svara kategorijai ļoti modernas un kaujasspējīgas mašīnas. Arī Fiat 3000, kuri faktiski bija I Pasaules kara beigu ražojums varēja uzskatīt par morāli novecojušiem, lai gan itāļi tos vēl izmantoja 1944. gadā. Pēc t.s. 1939. gada palīdzības pakta noslēgšanas, armijas vadība nekavējoties sāka iepirkt kara tehniku no PSRS, jo citās Eiropas valstīs tas vairs nebija iespējams. Latvijas valdība bija paredzējusi tērēt lielus līdzekļus šiem pirkumiem, kuru skaitā bija gan vieglie tanki T-26, gan bruņotie vilcēji STZ Komsomolec un rezerves daļas. .[6]

Bruņu automobiļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bruņumašīna "Zemgalietis" uz kravasmašīnas Ford šasijas, 1930. gadi

1919. gadā Latvijas armija, kā trofejas ieguva astoņus bruņuautomobiļus: "Lāčplēsis", "Imanta", "Kurzemnieks", "Zemgalietis", "Staburags", "Viesturs" (bij.,"Titanic"), "Pērkons" (bij."Max") un "Tālivaldis" (bij.Moritz").

1926. gada 22. septembrī Latvijas Republikas Auto Klubs pulkam dāvināja bruņoto automobili Sargs uz smagā automobiļa Fiat šasijas.

Taupot mašīnu resursus jauno kadru sagatavošanai 1930.gadā uzbūvēja vienu bruņumašīnu uz Ford AA šasijas bāzes ar vienu grozāmu kaujas torni.

Bruņumašīnas laika gaitā vairākkārt labotas un pārbūvētas. Divdesmito gadu sākumā "Kurzemniekam" veco dzinēju nomainīja pret amerikānu "Wisconsin". Trīsdesmitajos gados "Zemgalieša" bruņas pārlika uz Dānijas firmā iegādātas "Fordson" V8 šasijas, kā arī daļēji mainīta bruņu konstrukcija (skat. foto). Arsenāla darbnīcās "Sarga" veco "Fiat" šasiju aizstāja ar jaunu "Ford" V8 šasiju. Arī "Imatai" 1940. gadā a/s "Vairogs" aprīkoja ar Ford-Vairogs 917-T kravas automibiļa šasiju, kā arī noslēdza līgumu par bruņumašīnas "Staburags" pārbūvi.[7]

Tātad 1940. gadā pirms okupācijas Latvijas armijas rīcībā bija 7 brņuautomobiļi:

  • Putilov-Garford-Wisconsin "Kurzemnieks"
  • Pierce-Arrow "Viesturs"
  • Austin-Fordson V8 "Zemgalietis"
  • Sheffield-Simplex "Imanta" (1940.g. pārbūvēts uz Ford-Vairogs 917-T šasijas)
  • Ižoras Fiat "Staburags" (paredzēts pārbūvēt uz Ford-Vairogs 91-T šasijas)
  • Fiat-Beardmore "Sargs" (1938.g. pārbūvēts uz Ford V8 šasijas)
  • Ford AA "A-7" (jauno kadru apmācībai)

Smagie automobiļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ford Vairogs Junior

Vieglie automobiļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Motocikli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • BMW R 500 (bez blakusvāģiem) (3)
  • BMW R 600 (ar blakusvāģiem) (10)
  • BSA (4)

Formas tērps[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autotanku pulka krūšu zīme
Tankisti parādē Vienības laukumā

Autotanku pulka ietērps no citu vienību formas tērpiem atšķīrās galvenokārt ar krāsu. Tāpat kā Aviācijas pulkā, arī Autotanku paulka formas tērps bija melns ar sarkanām zīmotnēm. Atšķiras iešuvju krāsa - Aviācijas pulkam tās bija zilas, bet Autotanku pulkā - sarkanas. Uz uzplečiem bija Autotanku pulka zīme - tanks un zobrats. Uz krūtīm nēsāja Autotanku pulka krūšu zīmi.[8]

Galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A. Pētersons. "Krustugunīs - 60 gadus no tautas slēptais". Rīga: A. Pētersons, 2007; 112. lpp
  2. V. Bērziņš, A. Bambals. "Latvijas armija". Rīga: Zinātne, 1991; 80. lpp
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 E. Andersons. "Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture". Toronto: Daugavas Vanagu apgāds, 1983
  4. A. Pētersons. "Krustugunīs - 60 gadus no tautas slēptais". Rīga: A. Pētersons, 2007; 109. lpp
  5. A. Pētersons. "Krustugunīs - 60 gadus no tautas slēptais". Rīga: A. Pētersons, 2007; 568. lpp
  6. Diemžēl attiecībā uz Latvijas armijas bruņojumu ir ieviesušās kļūdas, kas ir radušās atsaucoties uz trimdas vēsturnieka E.Andersona darbiem. Tas attiecas arī uz angļu Mark V un Mark B tanku skaitu, gan par Latvijai it kā iegādātajiem T-26 tankiem. Kā vēsta pēdējā laika pētījumi gan dokumeti Latvijas armijas bruņujumā padomju tanki T-26 nav bijuši. Nav to arī Autotanku brigādes 1940.gada septembra likvidācijas spēkratu sarakstā. Vairāk M.Esserts. "Dzelzs karavīri ..." R.1998., 47.lpp.
  7. M.Esserts. "Dzelzs karavīri ..." R.1998
  8. "Nacionālie bruņotie spēki: formas tērpi, dienesta pakāpes, apbalvojumi". Rīga: Latvijas Republikas Aizsardzības ministrija, 2003; 7. lpp