Latvijas Kara flote

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas karakuģi Ziemeļvalstu kara flošu kopējos manevros Kopenhāgenā (1930).

Latvijas kara flote (līdz 1938. gadam Jūras krasta apsardzes eskadra) bija Latvijas Bruņoto spēku jūras spēku daļas laikā no 1918. līdz 1940. gadam. Kara flotes galvenie uzdevumi bija aizsargāt valsts piekrasti ar mīnām, kustīgu piekrastes artilēriju, zemūdenēm, lidmašīnām, torpēdām un ar viegliem ātršāvēju lielgabaliem bruņotiem nelieliem ātrgaitas kara kuģiem. 1940. gadā Flotes komandieris bija admirālis Teodors Spāde, štāba priekšnieks — jūras kapteinis Fricis Lipstons.

Flotes tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras vienību izveidošana Latvijas Bruņotajos spēkos tika paredzēta jau 1919. gada martā (25. marta pavēlē noteiktas 4 jūras spēku dienesta pakāpes: admirālis, jūras kapteinis, jūras virsleitnants un jūras leitnants). Par pirmo Latvijas Republikas jūras spēku vienību var uzskatīt 1919. gada 16. jūnijā izveidotās Vidzemes divīzijas 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā esošo jūrnieku rotu. 1919. gada 1. augustā tika rekvizēti 4 privātīpašumā esoši tvaikoņi, no kuriem izveidoja Mīnu izzvejošanas partiju. Par Kara flotes dibināšanas datumu uzskata 1919. gada 10. augustu, kad pie Latvijas Bruņoto spēku Virspavēlnieka ģenerāļa D.Sīmansona štāba tika nodibināta Jūras nodaļa, kurā iekļāva jūrnieku rotu un Mīnu izzvejošanas partiju (nodaļas komandieris M.Zalcmanis).

Šajā laikā LR bruņotajiem spēkiem brīvprātīgi pievienojās Mārtiņa Reinholda Bernharda komandētā bijusī Padomju Latvijas kara flotes 1. nodaļa - mīnu traleris "Sarkanā Latvija" un vēl 13 mazāku, neapbruņotu nelielu tvaikoņu, ko lielinieki martā bija konfiscējuši to īpašniekiem (lieliniekiem 22. maijā atstājot Rīgu Padomju Latvijas flotes 1. nodaļas kuģi padevās Vācijas armijai). 1919. gada 12. novembrī jūras virsleitnants E.V.Puķītis organizēja Lubānas kara flotili cīņai pret lieliniekiem Aiviekstē un Lubāna ezerā (šīs flotiles rīcībā bija vairākas ar ložmetējiem un mīnmetējiem bruņotas motorlaivas).

1919. gada 17. novembrī Jūras nodaļu pārdēvēja par Jūras daļu ar 2 apakšvienībām:

  • Krastu aizsardzības nodaļa (komandieris M.Vītoliņš)
  • Mīnu iznīcināšanas flotile.

Vēl Apsardzības ministrijas pakļautībā bija tvaikoņi "Saratov" un "Vera", kas veica transporta uzdevumus, taču nebija kara flotes sastāvā.

Jūras daļa deva ievērojamu ieguldījumu t.s. bermontiādē - (komandieris E.V.Puķītis uz flagkuģa "Pavel") kontrolēja Daugavu un desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē minēts 21 kuģis, atsevišķā pavēlē īpaši pieminēts velkonis "Hamburg"). Piedalās kaujās pie Voleru muižas, Vārnukroga, Šmita cementa rūpnīcas, Jelgavas ieņemšanā, realizē diversantu vienības izsēdināšanu pie Ragaciema.

1920. gada februārī konfiscētos kuģus atdeva to īpašniekiem.

Flote miera laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Kara flotes zemūdene "Ronis"

Saskaņā ar Tautu Savienības 1920. gada oktobra nosacījumiem, Latvijai tika atļauts izveidot un uzturēt Kara floti. Tomēr valsts finansiālais stāvoklis neļāva turpināt Kara flotes veidošanu. Jūras pārvaldi likvidējot, pie galvenā štāba priekšnieka tika saglabāts viens sevišķu uzdevumu virsnieks jūras lietās. Šajā amatā iecēla jūras kapteini grāfu Arčibaldu Keizerlingu (admirālis kopš 1927. gada). 1924. gadā ar Valsts prezidenta pavēli atsevišķās flotes vienības tika pārdēvētas par Jūras krastu aizsardzības eskadru, par kuras komandieri iecēla jūras kapteini A.Keizerlingu. 1931. gadā admirāli A.Keizerlingu atvaļināja un par komandieri iecēla jūras kapteini Teodoru Spādi.

1938. gadā Jūras krastu aizsardzības eskadru pārdēvēja par Latvijas Kara floti un 15. jūlijā Kara ministrs ģenerālis J. Balodis tai pasniedza flotes karogu ar devīzi: ”Mūs vieno Latvijas svētais vārds”.

Karakuģi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • flagkuģis "Virsaitis"
  • bāzes kuģis "Varonis"
    • motorlaiva "Brīnums"
    • mērķu laiva "Granāta"
  • Mīnu divizions: (komandieris 1940. gadā - jūras kapteinis E. Barotājs)
    • mīnu aizžogotājtraleris "Imanta"
    • mīnu aizžogotājtraleris "Viesturs"
  • Zemūdeņu divizions: (komandieris 1940. gadā - jūras kapt. A. Kalns)
  • 8. jūras aviācijas eskadriļa[1] - 6 lidmašīnas un palīglaiva "Līdaka".

Flotē ietilpa arī jūras novērošanas dienests, admirāļa jahta "Komēta" un buru jahta "Auseklis".

Flotes pārvaldē Zemūdeņu un Mīnu divizionā 1939. gada 1. septembrī bija 38 virsnieki, 298 instruktori un matroži, 18 uz brīva līguma pamata iestājušies. Pavisam bija ap 650 jūrnieku (no tiem 60 virsnieki). Jūras kara ostas bija Rīga, Liepāja un Ventspils. Flotes 6 vienībās kopā bija 10 ložmetēji, 50 jūras mīnas, 12 torpēdaparāti, 8 lielgabali.[2]

Latvijas Kara flote tika likvidēta 1940. gadā pēc PSRS īstenotās okupācijas.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1922. gada 1. decembrī pie Aviācijas diviziona izveidoja Jūras aviācijas nodaļu, bet 1923. gadā to atdalīja un pakļāva sevišķu uzdevumu virsniekam jūras lietās pie Galvenā Štāba un vēlāk Krastu aizsardzības eskadras komandierim. 1926. gadā 1. maijā to pārveidoja atsevišķu Jūras aviācijas divizionu
  2. Bērziņš V. Bambals A. Latvijas armija. - Zinātne: Rīga, 1991., 82. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]