Karosta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Karosta
Ziemeļu forts 2010. gadā Ziemeļu forts 2010. gadā
Karosta (Latvija)
Karosta
Karosta
Koordinātas: 56°33′0″N 21°0′20″E / 56.55, 21.00556
Platība 19 km²
Iedzīvotāji (2009) 7 500
Vēsturiskie nosaukumi Imperatora Aleksandra III osta
Pasta indekss LV3414

Karosta, arī Karaosta vai Kara osta ir Liepājas pilsētas daļa. Liepājas Karosta aizņem aptuveni trešdaļu pilsētas kopējās platības tās ziemeļu daļā. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā. Ēkās saskatāms Krievijas militārās elegances un padomju militārisma kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērijas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karosta sākta būvēt 1890. gadā, kad Krievijas impērijas cars Aleksandrs III nolēma tur ierīkot kara pilsētu un izbūvēt Liepājas cietoksni jeb fortus (vēl šobaltdien visapkārt Liepājai izvietoti 8 galvenie fortifikācijas būvju kompleksi ar aizraujošiem pazemes tuneļiem, un trīs no šiem fortiem atrodas Karostas teritorijā). Karostas izveide izmaksāja 45 miljonus zelta rubļu. Aleksandra III dēls, cars Nikolajs II, deva rīkojumu kara bāzi nodēvēt par godu tēva piemiņai par "Imperatora Aleksandra III ostu" (krievu: Порт императора Александра III).

Latvijas sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tikai Latvijas valsts neatkarības laikā šo vietu iesāka saukt par Kara ostu. Šajā laika Karosta bija pilnībā autonomi apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām, pasta nodaļu. Tajā atradās Kurzemes divīzijas pārvalde, artilērijas un 2 kājnieku pulki.

PSRS sastāvā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju laikā Karosta bija pilnībā slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas iedzīvotājiem. Karostā bija izvietota zemūdeņu bāze un dēļ nemitīgā militārā kontingenta ģimeņu pieauguma tika masveidā sabūvētas bloku mājas. Karostas iedzīvotāju skaits padomju armijas gados bija aptuveni 25 - 30 tūkstoši. 1994. gadā armijai aizejot, palika daudz tukšu ēku, kuras piedzīvoja nežēlīgu izlaupīšanu, izdemolēšanu un noārdīšanu.

Apskates objekti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cietoksnis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu fortu nocietinājums

Ar cietokšņa jeb fortu un Karostas kanāla izbūvi iesākās visa Karostas militārā kompleksa celtniecība. Liepājas cietoksnis pēc savas struktūras ir salīdzināms ar Port — Arturas cietoksni Krievijas Tālajos austrumos. Cietoksnis būvēts no 1893. līdz 1906. gadam un tas izvietots ne tikai Karostā, bet visapkārt Liepājai - gar Cietokšņa kanālu Zaļajā birzī, Dinamo stadionā Liepājas centrā un pilsētas dienvidu galā pie Klaipēdas šosejas; projekta autors ir inženieris ģenerālmajors Ivans Makdonalds. Atsevišķas nocietinājuma daļas savienoja kanālu sistēma un šaursliežu dzelzceļš. Liepājas jūras kara ostas bāzei bija paredzēti 140 karakuģi un 30 zemūdenes. Ziemeļu fortus pirms 1. pasaules kara diezgan nesekmīgi mēģināja saspridzināt. Tādēļ lielākā daļa joprojām ir saglabājusies sākotnējā stāvoklī. Tuvējie forti Karostā, Krasta ielas galā pie Atmodas bulvāra, veido savdabīgu, mežonīgu ainavu, savukārt Ziemeļu fortos saglabājušies plašāki pazemes labirinti. Iekļūt iespējams arī Redānā, Austrumfortā, Vidusfortā, Linetē un Dienvidu fortos. Dinamo stadionā esošajos fortos tiek rīkotas ekskursijas ar biedrības "Cietokšņa kopiena" līdzdalību.

Jūras virsnieku saietu nams[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Virsnieku saieta nams ir krievu jūgendstila arhitektūras paraugs. Ēka celta no 18981907. gadam un tās autors ir Pēterburgas arhitekts Sergejs Geļenzovskis. Saieta nams ir unikāla celtne ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas mērogā. Celtne veidota pēc Pēterburgas arhitektūras ārpilsētas piļu parauga - pakava formā flotes elitei. Saietu namā norisinājās cariskās Krievijas kara flotes oficieru sapulces un saviesīgie pasākumi. Nama galvenā fasāde vērsta pret jūru, dienvidu daļā atrodas liela terase ar kolonnām un balkonu. Ēkas eksterjeru papildina bagātīgi veidoti plastiskie dekori ar ieroču motīviem. Ārējā un iekšējā apdarē tika izmantots pelēkais granīts, kā arī Somijas un Igaunijas marmors. Galveno ēku ieskauj parks ar dažādām palīgēkām. Pirmajā stāvā bija izvietotas istabas atbraucējiem un jūras bibliotēka. Uz Balto zāli otrajā stāvā veda marmora kāpnes. Baltās zāles malās atradās divas viesistabas — Zaļā un Gaišzilā. Virsnieku saieta nams oficiāli atklāts 1907. gadā. Sākotnēji nams kalpoja kā flotes aristokrātijas saieta nams krievu flotes vajadzībām. 1915. gada pavasarī uz KrievijuMaskavu un Pēterburgu no pils izveda milzīgu bibliotēku, lustras, mēbeles, pārtikas krājumus, kā arī visu jūras kara flotes bāzes arhīvu. Latvijas valsts neatkarības laikā saietu namā ierīkoja kaulu tuberkulozes sanatoriju, bet padomju gados namā atradās kara flotes hospitālis.

Svētā Nikolaja Pareizticīgo (jūras) katedrāle

Svētā Nikolaja pareizticīgo (jūras) katedrāle[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle ir viens no Karostas simboliem. Katedrāle celta no 19001903. gadam un tās arhitekts ir Pēterburgas arhitekts Vasīlijs Kosjakovs. Tās konstrukcija ir unikāla, katedrālei nav nevienas kolonnas, visu milzīgo piecu kupolu masu tur četras krustojošās arku velves. Dievnams iesvētīts par godu jūrnieku aizstāvim svētajam brīnumdarim Nikolajam 1903. gadā. Kara garnizona baznīcas iesvētīšanās svinīgajā ceremonijā piedalījās Krievijas imperators Nikolajs II, viņa ģimenes locekļi un izcili valstsvīri. Karostas bizantiešu stilā celtā katedrāle ir lielākais pareizticīgo dievnams Latvijā. Padomju gados katedrāle tika smagi izpostīta. Tajā tika ierīkota sporta zāle, matrožu klubs un kinoteātris. 1994. gadā to atdeva pareizticīgo draudzei.

Ziemeļu mols[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu mols ir 1800 metrus garš un 7,35 metrus plats, tā celtniecība ilga vairāk nekā divus gadus. Mols nodrošina Liepājas ostas akvatorijas aizsardzību no ziemeļiem pret vētrām un smilšu sanesumiem. Lai mazinātu viļņu triecienspēku, mola ziemeļu daļā ir izvietoti betona trijragi. Ziemeļu mols ir iecienīta liepājnieku pastaigu vieta.

Kalpaka tilts

Karostas kanāls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karostas kanāls bija viena no pirmajām būvēm visā Karostas kompleksā. Kanāla rakšanai izmantoja peldošos zemessmēlējus. 1901. gadā kanāls bija pabeigts un tas uzņēma pirmos kuģus. Kanāla atzars veidots kā kuģu un zemūdeņu baseins, tur atradās kuģu remontu rūpnīca (tagadējā "Tosmare") ar vienu peldošo un diviem sausajiem dokiem. Karostas kanālā padomju laikā bija zemūdeņu bāze. Kanāla galā pie kuģu remontrūpnīcas atrodas tukšs zemūdeņu angārs.

Karostas jeb Kalpaka tilts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karostas jeb Kalpaka tilts pāri Karostas kanālam ir unikāls inženiertehnisks piemineklis. Tas ir vienīgais Latvijā saglabājies izgriežamais metāla konstrukciju tilts. Tas atklāts 1906. gadā. 1. pasaules kara laikā tiltu saspridzināja, bet pēc kara tas tika atjaunots. Latvijas pirmajā brīvvalsts laikā zem tilta apakšējās arkas izlidoja slavenais latviešu lidotājs Herberts Cukurs. Padomju laikos pāri tiltam uz Karostu varēja tikt tikai ar speciālām atļaujām un tikai dažas stundas diennaktī, pārējo laiku tilts stāvēja atvērts karakuģu satiksmei. 2006. gada vasarā tilta ziemeļu balstā ieskrēja ar Gruzijas karogu peldošais tankeris "Anna", sadragājot tiltu. Tiltu atjaunoja un tas darbojas kopš 2009. gada 28. augusta.

Ūdenstornis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tosmares ūdenstornis ir celts 1905. gadā, pseidogotiskā stilā. Tā augstums ir 37 metri. Tas apgādāja ar ūdeni visu Karostas teritoriju. Ūdeni ieguva no speciāliem dziļurbumiem un ar tvaika sūkņiem uzpumpēja torņa rezervuārā. Tālāk tas ar pašteci aizplūda uz dzīvojamiem namiem. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vecie sūkņi, bet pamatfunkciju veic elektriskie sūkņi.

Manēža[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

No sarkano ķieģeļu manēžas ēkas mūsdienās palikušas pāri tikai sienas. Kādreiz šeit atradās zirgu izjāžu un ģimnastikas manēža ar stikla dakstiņu jumtu. Manēža bija militāru vingrinājumu vieta, kā arī kalpoja masu izklaidēm. Manēža esot bijusi ļoti ietilpīga, tajā rīkotas oficiālās garnizona maltītes matrožiem, kur vienlaicīgi apkalpoja līdz 4000 cilvēku.

Karostas cietums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēka celta 20.gadsimta sākumā kā Karostas hospitālis. Kopš 1905. gada revolūcijas šo ēku visas varas izmantojušas kā militārpersonu disciplinārsodu izciešanas vietu. Karaostas cietums savas funkcijas veicis līdz 1997. gadam, pēdējie ieslodzītie bija Latvijas Jūras spēku nosodītie kareivji. Mūsdienās cietumā ir ierīkots muzejs ar vēsturisku izjūtu iegūšanas izklaides iespējām.

Citi objekti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karostā atrodas Garnizona kapsēta ar vairākiem padomju laika pieminekļiem ar sirpja un āmura attēlu. Daudzviet Karosta ir "mirusi" pilsēta (tukšas un pamestas cara laiku un padomju laiku ēkas), bijušās zemūdeņu bāzes kazarmas (sarkanas ķieģeļu ēkas) un citas ēkas - daudzas no tām arhitektoniski augstvērtīgas, bet pārsvarā ļoti sliktā stāvoklī. Zemgales un Turaidas ielu krustojumā atrodas pelēks žogs, kurš būvēts no zemūdeņu akumulatoriem. Turaidas ielai ir tipisks militāro bāžu segums - betona plāksnes. Jūras pusē pie Kalpaka izgriežamā tilta atrodas Baltijas ūdenslīdēju skola, kas ir militārs NATO objekts. Aiz Ziemeļu fortiem Šķēdes kāpās atrodas piemiņas memoriāls fašisma upuriem. Karostas mežā atrodas Beberliņu ezers. Daudzviet Karostā vēl aizvien apskatāmi bijušie militārie objekti - gan cara laiku, gan padomju laiku militārās teritorijas ar munīcijas noliktavām, kodolieroču glabātuvēm u.tml. būvēm.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons:Category
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Karosta